Pamesti nami, nemazgāti logi un ātrie kredīti: Pastaiga pa Rīgas centru 19
Zīmīgs notikums galvaspilsētas dzīvē – Rīgas pašvaldības kabinetos kārtējo reizi spriests par pilsētas simbolisko “visu graustu graustu”, bēdīgi slaveno Marijas ielas namu nr. 6. Ēka, kas ir privātīpašums, atrodas Marijas un Elizabetes ielu stūrī, vien piecu minūšu gājiena attālumā no Ministru kabineta ēkas. Savdabīga vizītkarte tiem Rīgas viesiem, kuri savai pastaigai nejauši izvēlēsies vienu no šobrīd nemīlīgākajām Rīgas ielām. Paiesim pa to tālāk Grīziņkalna virzienā! Ko mēs redzam Čaka apdzejotajā “žīdu un naktstauriņu” promenādē? Slēgti biznesi, ēku pirmajos stāvos daudzviet redzami sludinājumi “izīrē” vai “pārdod”. Par šeit dzīvojošo rocību un interesēm liecina uzraksti “lombards”, “spēļu zāle” un “ātrie kredīti”. Antikvariāti, kas nez kāpēc īpaši reklamē dzintara uzpirkšanu, aptiekas, daži pārtikas un lietoto apģērbu veikali. Tumši, gadiem nemazgāti logi, iedzīvotāju pilnībā pamesti nami. Kas zina, brīvprātīgi vai spaidu kārtā? Sajūta tāda, ka patlaban sākusies bēgšana no dažiem Rīgas centra kvartāliem, un Marijas/ Čaka iela te ir līderos. Uz kurieni – tas būtu izpētes vērts jautājums. Jaunieši un cilvēki pusmūžā, iespējams, atraduši darbu ārzemēs. Kas bagātāks, tas pārceļas uz privātmāju Pierīgā vai pērk dzīvokli “jaunajos projektos”. Daži seniori varbūt atgriezušies dzimtajās mazpilsētās. Liepājā ar malku kurināmi vienistabas dzīvokļi nopērkami vien par 7000 eiro, pat lētāk. Var mierināt sevi ar domu, ka dzīvo Krievijas imperatoru reiz iecienītā kūrortā.
Tā ir viena no Latvijas reģionālās attīstības īpatnībām, ka izteikti depresīvas zonas sāk veidoties ne vien nomaļos lauku novados, bet pašā galvaspilsētas centrā. Ko te vainot? Naudas atplūdus, kas sākās līdz ar 2008. gada krīzi, iedzīvotāju skaita samazināšanos? Tikai pa daļai. Cilvēkus atbaida arī degradētā vide – sadrupušās ielas, tukšie, nu jau dzīvību apdraudošie grausti. Diemžēl likumdošana paredz pārāk lielu auklēšanos ar graustu un neapsaimniekotu māju īpašniekiem. Pašreizējās soda naudas un paaugstinātās nekustamā nodokļa likmes nespēj piespiest rīkoties aktīvāk, atjaunot vai pārdot īpašumus. Kaut kas tāds nebūtu iespējams, piemēram, Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā. Tur tiešām neredz nevienu graustu.
Marijas/Čaka ielas degradācija jo dīvaināka šķiet tāpēc, ka nu jau gadus piecpadsmit esmu novērojis emocionālu novēršanos no Vecrīgas. Rīdziniekus kaitina tās dārdzība un lēto lidojumu atvesto “ballīšu tūristu” radītā jezga. Bieži gadījies dzirdēt, ka “īstā”, “demokrātiskā” Rīga tagad esot ieslēgta kvadrātā starp Elizabetes, Tallinas, Valdemāra un Avotu ielu. Šī jaunā mode radīja “Miera ielas republikas” fenomenu, tās īpatnējo vidi ar galerijām, kafejnīcām un interesantajiem veikaliņiem. Bet turpat Miera ielas sākumā, blakus Vidzemes tirgum redzamas pavisam bēdīgas ainas. Jau gadiem ilgi tukša stāv greznā māja Brīvības un Matīsa ielu stūrī, vien ar “laimētavu” pirmajā stāvā. Izskatās gan, ka laimi tā joprojām nav atnesusi. Ēkas skumjajā liktenī vainīgi īpašnieki, bet nolaistais, nu jau tikpat kā pamestais Vid-zemes tirgus otrā pusē Matīsa ielai ir akmens pašvaldības dārziņā.
Var jau cerēt, ka likumdošana tiks mainīta un piespiedīs graustu īpašniekus (valsti un pašvaldības ieskaitot) rīkoties. Bet pagaidām jānovēl pašai Rīgas pilsētai investēt savā saimniecībā, padarot to pievilcīgāku un cerot uz cilvēku (un naudas!) atgriešanos. Lai gan ik pa laikam tiek apšaubīta Barona ielas atjaunošanas būvdarbu kvalitāte un naudas izlietošanas godprātība, tomēr nevar noliegt, ka pēc remonta posmā no Operas līdz Bērnu pasaulei tā kļuvusi par vienu no skaistākajām un elegantākajām Rīgas ielām. Varbūt līdzīgus projektus varētu realizēt arī Marijas/Čaka, Avotu un Brīvības ielā? Atjaunot ietves, noņemt asfaltu, uzlikt bruģi un varbūt pat palaist tramvaju, kas pirms simt gadiem brauca pa Marijas ielu. Gluži vai jāsāk ticēt, ka tieši bruģis un tramvajs ir Rīgas ielu talismani, kas agrāk vai vēlāk tām nes laimi.
