Spalvainais trenažieris 0
Žurnālā jau esam rakstījuši par to, kādu labumu cilvēka fiziskajam stāvoklim dod pastaiga ar suni. “Viss, ko ikdienā darām – kāpjam pa kāpnēm, pastaigājamies kopā ar bērniem vai suni, tīrām mājokli, ravējam –, ir uzskatāms par fiziskām aktivitātēm. Jo vairāk ar tām nodarbojamies, jo labāk. Uz piekto stāvu nevajadzētu braukt ar liftu, bet gan doties kājām. Uz bērnudārzu kopā ar bērniem jāiet kājām, nevis jābrauc ar mašīnu. Jāstrādā dārzā. Jebkura aktīva kustība pozitīvi ietekmē veselību,” 36,6 °C slejās ir uzsvērusi sporta medicīnas speciāliste Melita Sauka. Par suni jādomā kā par spalvainu trenažieri. Ja soļo pietiekami aktīvi, pastaigā iesaistās visa ķermeņa muskulatūra.
Rūpējoties palīdzam paši sev
Klīniskā psiholoģe Anita Čodere uzskata, ka jāņem vērā ne tikai konkrētā pastaiga ar suni, bet arī tas, ko cilvēkam vispār dod saskarsme ar dzīvnieku. “Suns ir uzticīgs saimniekam un spēj dāvāt beznosacījuma mīlestību. Pēc tās ilgojas ļoti daudzi, bet cilvēks šīs jūtas varbūt nav saņēmis pietiekamā daudzumā no saviem vecākiem,” akcentē speciāliste.
Uz jautājumu, kāpēc daudzi dodas uz patversmi staidzināt un adoptēt suņus, psiholoģe atbild – cilvēkam piemīt vajadzība justies noderīgam un uzņemties rūpes par kādu dzīvu būtni. “Tā ir daļa no zooterapijas, un šī metode pirmo reizi tika izmantota XVIII gadsimta beigās Anglijas psihiatriskajā slimnīca The York Retreat. Slimnieki rūpējās par tur turētajiem suņiem, kaķiem, trušiem, putniem. Iestādes galvenais ārsts uzskatīja, ka pacienti, gādājot par būtnēm, kas ir vājākas par viņiem, sāk vairāk ticēt saviem spēkiem. Metode joprojām tiek izmantota gan šajā slimnīcā, gan citās iestādēs,” klāsta psiholoģe.
Nav pētījumu par to, vai suns var palīdzēt atgūties no smaga pārdzīvojuma vai depresijas, bet saskarsmi ar dzīvnieku noteikti var uzskatīt par papildterapiju rehabilitācijas procesā. “Cilvēki atzīst, ka rūpes par dzīvnieku palīdz novirzīt domas uz ko citu un mazināt zaudējuma sajūtu, sniedz pozitīvas emocijas un disciplinē. Sevis disciplinēšana ir viens no uzdevumiem depresijas ārstēšanā. Savukārt kanisterapiju jeb suņu terapiju arvien plašāk izmanto darbā ar tā dēvētajiem problēmbērniem, piemēram, autisma gadījumā, jo līdz ar citiem ārstēšanas pasākumiem tā dod pozitīvus rezultātus,” piemēru min Anita Čodere. “Jāpiebilst, ka suņi terapeiti ir izraudzīti pēc noteiktiem kritērijiem – tiem jābūt apveltītiem ar augstu intelektu, tolerances pakāpi un piemērotu raksturu.”
Konsultantes Anita Čodere, klīniskā psiholoģe, sertificēta eksistenciālā terapeite
Lolita Roze, dzīvnieku patversmes Labās mājas administratore
