Zane 0
Patversmes suņu staidzināšana izvērtās par negaidīti jaudīgu fizisku aktivitāti. Man piešķirtā aptuveni divus gadus vecā jauktenīte Nikija esot daudzas reizes noķerta klaiņojam Siguldas apkaimē un tikusi atdota īpašniekiem – līdz kārtējai pamukšanas reizei, kad saimnieki nolēmuši, ka nespēj ar suni tikt galā, tāpēc tā paturama patversmē.
Laikam šajos klejojumos Nikija krietni uzaudzējusi muskuļus, jo bija diezgan grūti noturēt spēcīgo dzīvnieku. Taču man fiziskais spēks bija noteicošais: sunene īsti nereaģēja pat uz savu vārdu, par komandām nemaz nerunājot. Ausis saspicēja tikai tad, kad svilpu, bet tikai ziņkāres dēļ. Tomēr spēju pavilkt Nikiju nost no takas, lai dotu ceļu kādam gājējam, skrējējam vai riteņbraucējam, kuru, par laimi, suņu nama apkaimes mežā nebija daudz.
Pastaigas sākumā kucīte kā tanks rāvās uz priekšu. Tas izraisīja nelielu jautrību, un es ļāvos paskriet līdzi (nožēloju, ka nepārvilku sporta tērpu – iesvīdu ne pa jokam!). Pēc kāda laika sapratu, ka mani spēki sāk izsīkt, bet Nikijas – ne. Turklāt sunene demonstrēja līderes īpašības: ja Laura vai Gunta ar saviem suņiem atradās priekšā, Nikija ar milzu sparu traucās, lai vismaz par purna tiesu būtu pirmā. Šā mērķa sasniegšanai es biju vien maznozīmīgs balasts pavadas otrā galā.
Ņemot vērā patversmes vadītājas ieteikumu, centos ar Nikiju arī parunāties vai parotaļāties, bet suņa sirds tādai staidzinātājai viendienītei īsti neatvērās. Mazliet paluncināja asti, kad kaut ko pateicu bāršanās tonī, bet maigums un uzslavas (“Labs suns!”) atstāja vienaldzīgu. Metot kociņu, Nikijai laikam šķitu vienkārši smieklīga – pēc tā varēju skriet pati, ja ļoti gribēju.
Mūsu izpratne par laimi radikāli sāka atšķirties brīdī, kad sunene gardu muti notiesāja kaku. Saskaņā ar priekšrakstiem to es nedrīkstēju pieļaut, bet nepamanīju, kad Nikija to pakampa. Sirds dziļumos arī neticēju, ka dzīvniekam ko tādu sakārosies, bet nekad jau nedrīkst spriest par citiem, par mērauklu izvēloties sevi.
Tomēr ceru, ka garā pastaiga (ar apmaldīšanās elementiem) nāca par labu vismaz sunenes jau tā lieliskajai fiziskajai formai. Man tā atgādināja, ka pirms dažiem mēnešiem skrienot sastiepu potīti: no piepūles vakarā tā bija tik stipri pietūkusi, ka vajadzēja uzsmērēt pretiekaisuma ziedi. Naktī gulēju saldā miegā, bet nākamajā dienā jutos tā, it kā kāds man būtu mēģinājis izraut labo roku līdz ar visu plecu. Brīvdienās atteicos no domas par rīta skrējienu, jo sāpēja stilbu un dibena muskuļi, bet no pavadas turēšanas drusku sūrstēja plaukstas. Nākamreiz lielu suni vedīšu pastaigā ar svarcēlāja cimdiem rokās.
