Laura 0
Ieraugot savu pastaigas pārinieku – pusotrgadīgo suņu puiku Mikiju Rurku, mazliet ieplešas acis. Suns ir diezgan liels, un tam prātā jaunības trakums. Mikijs Rurks patversmē nonācis jau ceturto reizi – pirmās trīs pēc klaiņošanas Siguldas ielās. Pēdējā reizē jaunie saimnieki atdevuši atpakaļ patversmē, jo suns lauzies iekštelpās, bet kādam no mājiniekiem bijusi alerģija.
Brīnos par patversmes darbinieci, kura abus pastaigas dalībniekus – Nikiju un Mikiju Rurku – notur viena pati. Paņemot saiti, Rurks ķeras klāt savai pavadai un mēģina to sagrauzt. Nodomāju – būs nepatikšanas, jo suns ir liels, stiprs un nešpetns. Pat neizrāda sajūsmu un pateicību, bet tūlīt jož uz vārtiņiem. Laimes pilna metos līdzi – nu tik skriesim! Prieks pāriet izmisumā, kad saprotu – es vairs nevaru apstāties! Mikijs Rurks mani rauj sev līdzi, bet es knapi turos uz kājām. Izrādās, vajag tikt blakus Nikijai, kas jau izvirzījusies vadībā.
Iemanos siksnu paņemt ciešāk, pievilkt sev klāt, lai saprot, kurš tomēr vada pastaigu. Mikijs paskatās uz mani, it kā vaicājot – kāpēc mēs tik lēnu? Diemžēl pusi savu spēku esmu izsmēlusi jau pirmajās minūtēs, tāpēc nekāda skriešana nesanāk, bet suns neatlaidīgi velk mani uz priekšu. Pastaigu vadu slapju muguru un smagiem, zemē iemītiem soļiem cenšos bremzēt spēkpilno dzīvnieku, tāpēc nākamajā dienā jūtu pamatīgas sāpes muskuļos. Aizdomājos, ka Mikijam blakus derētu pasaules čempions sprintā Useins Bolts – abi būtu līdzvērtīgi pārinieki.
Suns vairāk sagurst un elso, mēģinot rauties uz priekšu un apdzīt kolēģus, nevis skrienot. Bet es esmu piesardzīga, lai pavadu nejauši nepalaistu vaļā. Man pašai suņu nav bijis, tāpēc šī pastaiga ir kārtējais mēģinājums iepazīt dzīvnieka dabu. Jūtos tā, it kā būtu iemācījusies izturēties, sastopot cilvēku, kam ir citādi uzskati, – tā ir personība, kurai nevari pavēlēt, ko darīt un ko ne. Nākas rast kompromisu. To mēs pastaigas laikā centāmies sasniegt ar Mikiju Rurku. Starp mums neradās cieša saikne, un tas varbūt ir pat labi, citādi man būtu ļoti žēl laist suni atpakaļ būrī. Tomēr novēlu tam jaunas mājas, kuru saimnieki būtu spēcīgi un ātri skrējēji. Mikijs Rurks ir piemērots dzīvei privātmājā, tostarp ļoti vēlas iekļūt iekštelpās, – suns esot izteikti ģimenisks, drošs komunikācijā ar bērniem un mājdzīvniekiem.
Secinu, ka patversmes darbinieka pienākumi ir smagi un viņu ieguldījums ir apbrīnojams un apsveicams. Savukārt regulārie staidzinātāji pārsteidz ar savu fizisko izturību un brīvā laika ziedošanu – tas patiesi ir atbildīgs, intensīvs treniņš, nevis izklaide. Citiem staigātgribētājiem iesaku izvēlēties savam augumam atbilstīgu suni, apģērbties pēc iespējas brīvāk, paņemt līdzi ūdens pudeli un izbaudīt pastaigu ar savu vienas dienas ceļabiedru.
