Pašreizējā izglītības sistēma veicina segregāciju 1
Diskusijas par valodas referendumu pēdējās nedēļās ir kļuvušas samērā asas. Latviešu un krievu presē jautājums tiek skatīts radikāli atšķirīgi. Šis fakts parāda galveno problēmu – arī pēc 20 neatkarības gadiem mūsu valsts joprojām lielā mērā ir sadalīta latviski un krieviski runājošās kopienās.
Lielākā daļa no t. s. krieviski runājošās kopienas ieradās Latvijā padomju okupācijas laikā migrācijas iespaidā. Okupācijas laikā latvieši mācījās krievu valodu, nevis otrādi.
Pēc neatkarības atgūšanas mūsu valstij bija ļoti daudz izaicinājumu. Bija jānodrošina pāreja no plānveida uz tirgus ekonomiku, jāatjauno privātais īpašums un kapitāls. Tāpat no jauna bija jāiekļaujas Eiropas ekonomikas un kultūras telpā. Taču iekšējās integrācijas ziņā valstij joprojām ir izaicinājums iesaistīt visus pastāvīgos iedzīvotājus valsts kopīgajā dzīvē. Diemžēl Latvijā ir politiķi, kas argumentē, ka visiem Latvijas iedzīvotājiem nav nepieciešams iekļauties latviešu telpā, bet ka var dzīvot pilnīgi atdalītā krieviski runājošā telpā Latvijas teritorijā.
Rietumvalstīs integrācija notiek kā pašsaprotama lieta. Tas, kas iebrauc valstī vai tur piedzimst, pieņem tās valsts valodu un kultūru par galveno. Arī es, uzaugdams ASV, to labi sapratu. Tajā sabiedrībā es biju pilnībā “integrējies” – brīvi pārvaldīdams gan angļu valodu, gan turienes kultūras normas. Es pārcēlos uz Latviju, lai mani bērni varētu augt par latviešiem, jo, dzīvojot ASV, viņi, visticamāk, izaugtu par amerikāņiem.
Referenduma rīkotājiem mērķis ir pilnīgi pretējs – nevis pieņemt latviešu valodu un kultūru kā galveno, bet mēģināt pāveidot mūsu valsti par “krievisku”. Fakts, ka vairākums imigrantu ieradās Latvijā okupācijas laikā, ir liedzis daudziem saprast, ka mūsu valsts nav Krievijas sastāvdaļa. Laiki un apstākļi ir mainījušies, bet daudziem to joprojām ir grūti pieņemt.
Ko tagad darīt? Pirmkārt, ir svarīgi, lai visi, kam rūp Latvijas valsts, dotos uz referendumu un balsotu pret. Savukārt pēc referenduma svarīgi no jauna pievērsties integrācijas jautājumam, lai nākotnē novērstu šādus iekšējos centienus likvidēt mūsu valsti. Manuprāt, lai veicinātu pilnīgu sabiedrības integrāciju, ir jāmaina izglītības sistēma. Jau no padomju laikiem Latvijā pastāv “latviešu” un “krievu” skolas. Izveidojot šādu segregāciju jau bērnībā, tā saglabājas visa mūža garumā. Vajadzētu veidot jaunu, apvienotu skolas sistēmu ar jēdzienu “valsts skola”, kurā vienīgā mācību valoda būtu valsts valoda – latviešu. Valsts skolu beigušie varētu piedalīties visā mūsu valsts sabiedriskajā, kultūras un politiskajā dzīvē kā pilnvērtīgi tās locekļi. Tas nenozīmē noliegt dažādas etniskās identitātes vai valodas, bet ir veids, kā panākt saliedētu sabiedrību.
Protams, ir tādi, kas uzskata, ka nacionālo valstu laiks tuvojas beigām. Es tam nepiekrītu. Visās Eiropas nacionālajās valstīs etniskais sastāvs kļūst aizvien daudzveidīgāks, taču tās var saglabāt savu nacionālo statusu ar integrācijas politikas palīdzību. Mums ir jānodrošina, lai tas notiktu arī Latvijā.
Ņemot vērā lielo cittautiešu procentu valstī, jārēķinās, ka ar laiku izmainīsies arī pamatnācija. Taču der atcerēties, ka vienīgās valodas un kultūras, kas vairs nemainās, ir tās, kas ir jau mirušas.
