– Tātad secinājums – Eiropa vairs nav droša vieta, kur dzīvot, kurp aizbraukt. Un pie tā esot jāpierod. 0
– Tā sanāk. Gan politiķi, gan drošības speciālisti teikuši – tas ir karš. Tam jāpiekrīt un jāmaina metodes cīņā pret teroristu darbībām. No tā eiropiešu pieņemtais dzīves režīms nepasliktināsies. Jāizturas saprotoši – kā Izraēlā saprot, ka viss darīts iedzīvotāju dzīvību glābšanas vārdā. Ja radīs drošības likumdošanas mehānismus, kas policistiem dos iespējas sekmīgāk apkarot teroru, nevajag uztvert, ka varas pārstāvji to pavērsīs arī pret parastiem cilvēkiem.
– Izklausās dīvaini, ka beļģu policija naktī nedrīkstot traucēt noziedznieku viņa mājoklī.
– Jā, ir tāds likums.
– Taču pēc teroraktiem ikdiena ir policisti ar suņiem, armija Briseles ielās, visur likšot metāla detektorus. Tāda tagad Eiropa.
– Tas jau piedzīvots. Parīzē 90. gados ieviesa patrulēšanas režīmu, kad spridzināja metrostacijas un vilcienus. Ārkārtas situācijas atsevišķās zemēs gadās periodiski, bet tie bijuši pagaidu, ne pastāvīgi pasākumi drošības uzturēšanai. Attiecībā uz ierindas noziedzniekiem policija var krāt pierādījumus pamazām, nogaidīt viņu kļūdas. Pret teroristiem tik lēns mehānisms neder, jo notiek karš. Karā ir cita likumdošana. Nevilcinās, kad nodevējs nodos, diversants spridzinās, no viņiem atsvabinās bez kavēšanās, izolē, soda. Kaut kādā mērā tas nav līdz galam juridiski korekti, toties skaidri likts saprast – nu nesaisties ar džihādistiem. Ja saisties un tiecies, tad nes atbildību. Ja no valsts puses nesper apņēmīgus soļus, sabiedrībā iezogas nemiers. Redzams, ka organizē pašaizsardzības brigādes, satraukti ļaudis mītiņo. Tas atkal ceļ kājās otro pusi, radikalizē sabiedrību. Tāpēc policijai jāievieš pareiza robeža kārtības regulēšanā. Drošība maksā naudu. Lielu pasākumu rīkošanā ir noteikumi, tā saucamā drošības higiēna. Sarīkojumus gatavo valsts vai privātas organizācijas. Piemēram, futbola čempionātu rīkotāji pelna miljonus. Vai grūti nopirkt desmit sprādziendrošas atkritumu tvertnes vai noīrēt spēles dienā, jo, kur pulcējas pūlis, svarīgs katrs sīkums. Manuprāt, valstij ar likumu jāspiež pasākumu organizatori, lai viņi uzņemtos pilnu atbildību par drošību, kad cilvēku masas iet uz svētkiem, koncertzālēm, spēlēm un riskē, ja drošība nav tuvu 100 procentiem. Ar ierobežojumiem, kaut vai uzstādītiem detektoriem atbiedē “sliktos puišus”, kuru plāni labi sargātās vietās izgāzīsies.
– Lielveikalos arī jāliek skeneri, jākontrolē somas?
– Lielveikalos to grūti organizēt, lidostās, stacijās droši vien būs pamatīgākas pārbaudes. Veikala nācēji apkrāvušies mantām, somām, plūsma ļoti liela. Kad spridzināja universālveikalu Rīgā, vienu bumbu ievietoja bagāžas glabātavā, otru miskastē. Ja mantu glabātavu aprīkotu ar speciālu gaisa analizatoru, kas jūt bīstamu kravu, ja veikala atkritumkastes būtu sprādziendrošas, nelaimi varbūt novērstu. Bet tas prasa naudas ieguldījumu. Taču – ja tu pelni no cilvēkiem, tad ieguldi viņu drošībā. Tas atkarīgs no valsts nostājas un izvirzītajām prasībām, un otrs – cik upuru vajadzīgs, lai sāktu rīkoties enerģiskāk un politiķi pieņemtu lēmumus. Politiķi nebrauc ar tramvaju un metro. Viņus vadā ar mašīnām, varbūt tāpēc ceļš līdz atziņām par drošības ievērošanu ir pagarš.
– Ko jūs iesakāt darīt politiķiem? Jādod vairāk naudas drošībai?
– Nezinu, vai visās vietās obligāti jāliek rentgeniekārtas, bet cītīgāk jāpārskata drošības plāni. Jāvērš uzmanība, lai svarīgos objektos strādājošie ir apmācīti. Daudziem negribas neko darīt, jo viņi domā – mūs tas neskars. Bet apsardzē jābūt sagatavotiem ļaudīm. Apsargi ir dažādi. Viens cilā “šlagbomi”, otrs atbild, lai naktī ēkā neviens neielien iekšā, bet ir darbinieki lidostās, stacijās, veikalos, kur vienmēr daudz cilvēku un nav izslēgts terorisma uzbrukuma drauds. Viņiem jābūt īpaši sagatavotiem pretterorisma jomā. Varu garantēt par 200%, ka trīs Briseles nāvinieki neizkūkoja velnišķīgo plānu, vienkārši sēžot istabā. Viņi izlūkoja lidostu, meklēja vājās vietas. Pieredzējis apsardzes darbinieks šajā posmā varēja piefiksēt, ka, lūk, tiem aizdomīgajiem var būt slēpti nodomi.
