– Kāpēc tad cilvēkam būtu jāpakļaujas, jākļūst par nāvinieku, jāstrādā briesmu darbi? 0
– Par politiskā terorisma atskaites punktu Eiropā pieņemts 1972. gads, kad Minhenes olimpiskajās spēlēs izraēļu sportistus sagrāba par ķīlniekiem. Taču saknes ir vēl dziļākas, senākas. Ļeņina brālis meta bumbas, un 1. pasaules karam iegansts bija politiska slepkavība Sarajevā. Tagad terordraudi pa lielai daļai nāk no radikālo musulmaņu vides, taču islāms ir tikpat normāla reliģija kā citas. Arī kristīgās ticības vārdā fanātiķi strādājuši varmācības. Ja runājam, ka daļai jaunatnes ir nabadzība, bezdarbs, tad islāma valstīs radikāļi to izmanto. Nereti savervē un apmāca jau no bērna kājas. Beļģijā pašnāvnieki taču nebija jēriņi un kārtīgi strādnieki, bet kriminālelementi. Tādiem pamainīt vienu skatījumu pret otru ar zināmām manipulācijām nav grūti. Būtu jautājums, ja sabiedrībā cienījams, normāli situēts vīrs pēkšņi piekristu spridzināt, bet no attiecīgas slēgto geto kvartālu vides nākušie viegli uzķersies. Bija kļūda lielpilsētu rajonos ļaut veidoties geto, kur savācas šādi cilvēki un policija nespēj viņus uzraudzīt. Cilvēkiem bail tur staigāt, es negribētu, ka Rīgā vai Pierīgā kas tāds izveidotos.
– Pieminējāt agrāko gadu terorismu. Tad šāva, bumboja ar motivāciju panākt ieslodzītā biedra atbrīvošanu, mainīt valsts iekārtu, turpretī tagad teroristi it kā neizvirza nekādas prasības, vien sēj paniku, haosu.
– Viņi prasa – visai pasaulei jākļūst par musulmaņu valstīm. Drošības dienesti cīnījušies ar basku vai īru teroristiem, un šiem grupējumiem pārsvarā bija vēlme panākt autonomiju vai neatkarību. Tas nozīmē, ka ar viņiem varēja mēģināt runāties, pārcelt cīniņus politiskā plāksnē, vilkt kādas robežlīnijas. Tagad Eiropa saskaras ar citādiem teroristiem.
– Šķiet, viņi dod simboliskas zīmes. Šauj “izvirtīgo Rietumu” izklaides vietās, spridzina Eiropas sirdī, Briselē, no kurienes pārvalda visu savienību.
– Jā, tā nodod vēstījumu. Briseles lidostā bumbu uzspridzināja pie “American Airlines” stenda. Vēl viena zīme – terorakts notika Lieldienu nedēļā. Sitiens kristīgās baznīcas tradīcijai. Sprādziens metrostacijā blakus Eiropas vadības mītnēm – tas, protams, ir izaicinājums. Teroram vajadzīga publicitāte. Tāpēc meklē simboliskas vērtības un vietas, kur nogalēt maksimālo upuru skaitu. Mērķus grupējumi izvēlas rūpīgi. Atgriežoties vēsturē, boļševiki arī nesmādēja terorisma taktiku. Grupējās šūniņās, ar to sāka ceļu pēc varas. Uzlaida kaut ko gaisā, skatījās, kā cilvēki reaģē. Un tad taisīja revolūciju. Šie arī cer, ka līdz tam nonāks. Pagaidām ieņem teritoriju, uzkur liesmiņu, dzirkstelīti, kam grandiozu organizāciju nevajag uzturēt. Internetā var smelties visu, kā rīkoties. Grupiņas klausās brīvās runas, sprediķus un spriež – davai, mēs viņiem parādīsim! Kad esi pateicis, ka gribi uzspridzināties, atpakaļceļa nav. Tas būs jādara.
– Internetā pamāca, kā izgatavot arī bumbas.
– Viena no parastākajām sprāgstvielām ir lauksaimniecībā plaši lietotais amonija nitrāts. Dienesti gan pēta, kādi cilvēki pērk daudz mēslojuma, bet gurķīšus, tomātus neaudzē. Desmit kilogrami minerālmēslu pilnībā iznīcina automobili, un ķīmiķošana tur diezgan minimāla.
– Un cik teroristu, jūsuprāt, jau ir Eiropā? Franču minētie desmit tūkstoši ir ticams skaitlis?
– Mani jaunībā mācīja dalīt ar divi, bet arī 5000 trenētu kaujinieku ir pilnīgi pietiekami, piedevām Islāma valsts pati paziņoja, ka bēgļu ceļā iesūtījusi Eiropā 400 savus cilvēkus pašnāvniekus. Arī te, kaut pusi atmetot, izklausās pēc nopietna kara pieteikuma. Jau ducis teroristu spēj radīt dramatiska apdraudējuma bildi.
