Operas “lēcējs” 6
Visu Rīgu dažas dienas pirms 1926. gada 18. novembra valsts svētkiem šokēja Šekspīra lugas sižeta cienīga traģēdija graviera Stefana Berca puspagraba dzīvoklī Brīvības ielā 28. Izmantojot brīdi, kad dēls aizbraucis darīšanās uz Liepāju, viņa māte Doroteja Rudzinska nolēma noindēt ar ciankāliju savu vīru Teofilu Rudzinski, Stefana patēvu. Pēdējais jau 17 gadus pēc triekas paralizēts gulēja gultā un bija kopjams. 55 gadus vecā Doroteja arī agrāk bija žēlojusies, ka viņai tāda dzīve apnikusi. Plāns bija vispirms iedot ciankāliju paralizētajam vīram un tad noindēties pašai. Taču viss iznāca citādi. Doroteja iedeva indi vīram, taču sev domāto devu, iejaukusi krūzītē ar brūkleņu zaptsūdeni, atstāja virtuvē uz galda, vēl kavēdamās pie mirstošā dzīvesbiedra un rakstot atvadu vēstuli. Tajā brīdī mājās pārradās Stefana Berca 31 gadu vecā sieva Mērija. Pēc vīra pavadīšanas uz staciju viņa iesteidzās virtuvē, jo griboties dzert.
Mērija iztukšoja uz galda atstāto zaptsūdens krūzīti un uzsauca vīramātei, ka pagatavos tai jaunu. Doroteja, šausmās par notikušo, steidzās vēl pierakstīt zīmītē, kas noticis, un tad iedzēra indi arī pati. Traģēdijas beigu daļu bija redzējis blakus dzīvojošais 15 gadus vecais Mērijas Bercas brālis, kurš izsauca policiju, kurai atlika vien konstatēt triju cilvēku nāvi. Jāpiebilst, visi kaimiņi slavēja šo ģimeni kā ļoti saticīgu un kārtīgu.
Ne mazāku sabiedrības uzmanību izraisīja arī gadījums 1929. gada 31. martā Rīga Nacionālās operas izrādes “Geiša” laikā. Neilgi pirms 1. cēliena beigām 32 gadus vecais pilsonis Alfrēds Žīgurs metās pāri trešā balkona malai. Krītot Žīgurs aizķērās aiz balkona žuburlampas, kādu mirkli karājās, tad norāvās un uzkrita uz galvas parterī sēdošajai kafejnīcas īpašniecei Matildei Virbickai, kā arī viņas vīram Nikolajam. Ar neveiksmīgo pašnāvnieku viss bija kārtībā, taču Virbicka guva nopietnu galvas savainojumu un zaudēja samaņu. Cieta arī viņas dzīvesbiedrs. “Sakarā ar notikumu operas izrāde netika pārtraukta,” vēstīja laikraksts “Pēdējā Brīdī”. Policijā aizturētais Žīgurs skaidroja, ka par tādu rīcību izšķīries “nervu lēkmē” nelaimīgas mīlestības dēļ: “Sarunājis ar divām dāmām nākt uz operu, bet tās nebija atnākušas.” Radās aizdomas par šā cilvēka garīgo veselību, taču ārsti atzina viņu par psihiski veselu.
Presē gan izplatījās ziņas, ka Žīgurs esot “alkoholiķis un kokaīnists”, uz ko pats pašnāvnieks reaģēja, liekot publicēt atspēkojumus. M. Virbickai nodarītie miesas bojājumi bija tik nopietni, ka abi cietušie iesūdzēja jauno vīrieti tiesā. Prāva ilga vairāk par gadu un noslēdzās 1930. gada 15. decembrī ar Rīgas Apgabaltiesas lēmumu, ka lēcējam jāiet uz trim mēnešiem cietumā, turklāt jāizmaksā 600 latu kompensācijā M. Virbickai un 125 lati N. Virbickim. Patiesībā šāda veida gadījumi, kad pašnāvnieks, pa logu vai no balkona izlecot, uzkrīt virsū citai personai un to nogalina vai savaino, bet pats paliek dzīvs, nemaz nav retums. Dažus gadus pirms operas incidenta līdzīgs gadījums bija noticis Vīnē, kur pa logu izlēkušais nosita garāmgājēju.
