Šaušanās un indēšanās 6
Rīgā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs bija vairākas pašnāvnieku iecienītas vietas. Folklorizējies teiciens par lēkšanu no tilta Daugavā. Iecienītas vietas bija arī Bastejkalns, Dreiliņmuižas mežs un mežs pie Pēterburgas šosejas, kas mūsdienās sakrīt ar Šmerļa meža apkaimi. 19. gadsimtā ziņās var lasīt par vietu “Ziepju kalns pilsētas mežā”, kas atbilst Bieriņiem.
No metodēm izplatītākās bija lēkšana pa logiem, slīcināšanās, kāršanās, indēšanās, mešanās zem vilcieniem (piemēram, 1929. gadā, pēc Dzelzceļa policijas ziņām, tādu gadījumu bija 12). Ārsti un tie, kam bija pieeja medikamentiem, sevis iemidzināšanai uz mūžu izmantoja lielu morfija devu – tā to 1930. gada aprīlī vienā no LU ēkas Raiņa bulvārī 19 tualetēm izdarīja 36 gadus vecais ārsts Kārlis S.
Daudzi vidusslāņa vīrieši un sievietes izvēlējās nošaušanos. Ņemot vērā ieroča pieejamību, nebija retums, kad pašnāvību izdarīja militārpersonas – gan kareivji, gan virsnieki. 1927. gada aprīlī Jātnieku pulka komandieris pulkvedis Ceplītis pat saņēma kara ministra
Rūdolfa Bangerska rājienu par nepiemērotu virsnieku izvēli, jo pulkā īsā laikā bija notikušas vairākas pašnāvības. Un ne tikai tur. 1927. gada marta sākumā Daugavpilī nošāvās 12. Bauskas kājnieku pulka kareivis Reinis Valšteins, bet naktī no 21. uz 22. maiju Liepājā savā dzīvoklī nogūlās gultā un iešāva sev lodi mutē Kurzemes artilērijas pulka komandieris pulkvedis Teodors Skujenieks. Vēl iepriekšējā dienā Skujenieks piedalījās jauno Francijā būvēto zemūdeņu “Spīdola” un “Ronis” sagaidīšanā Liepājas ostā. Pulkvedis bijis drūms un svinīgo mielastu nav apmeklējis. “Informētas personas” presei zināja sacīt, ka pašnāvības iemesls ir nesaskaņas ģimenē.
Jau tad bija ievērots, ka sievietes pašnāvnieces pārsvarā izšķiras par tādiem līdzekļiem, kas, viņuprāt, saglabā skaistumu arī pēc nāves.
“Izdarot pašnāvību, sieviete arvien cenšas nesakropļot savu seju un izvēlas tādus pašnāvības veidus, kas vismazāk atstātu ārējās zīmes.
Sevišķi pašnāvnieces baidās no tā, ka viņu miesas kailas pēc nāves varētu tikt publiski apskatītas,” 1924. gada jūlijā konstatēja “Latvijas Vēstnesis”. Tomēr stāsti par sārmu un īpaši no sērkociņiem pagatavota fosfora šķīduma dzeršanu, kas bija sevišķi iecienīts 19. gadsimta beigās, uzdzen šermuļus.
