Pilnīgi iespējams, ka, ieliekot sevi noteiktā rāmī, kurš jūsu lokā skaitās pats pieņemamākais, jūs nodarbojaties ar vēl vienu suicidālu uzvedību – slēpto suicīdu (netiešu pašnāvību) – tā ir tāda uzvedība, kurā netiek veikta tieša pašnāvība, bet kurā ir tāda pati virzība un rezultāts. Tā ir uzvedība, kurai ir liela letāla iznākuma varbūtība. Cilvēki, kas tiecas uz šāda veida uzvedību, neizvēlēsies labprātīgu aiziešanu no dzīves, bet tā saucamo suicidālo nosacīto uzvedību. Piemēram, agresīvi uzvedīsies pie stūres, nodarbosies ar eksperimentāla veida sportu vai bīstamu biznesu, labprātīgi dosies uz “karstajiem punktiem”, lietos spēcīgas narkotikas, ieslīgs reliģiskā fanātismā līdz pat sadomazohismam. Kad cilvēks pastāvīgi apspiež savas vajadzības, savas paša domas “interešu vārdā” vai tādēļ, ka tā dara “īsts vīrietis” vai “veiksmīga sieviete” u.t.t. – viņam ir pretīgi šajā pasaulē, bet ātra pašnāvība viņam kaut kādu iemeslu pēc nav pieņemama, viņš izvēlas riskantus ceļus, kuri var aizvest līdz nāvei. 1
Ja jūs mokāties nemīlamā darbā un nemeklējiet pašrealizācijas veidus, ļoti iespējams, tas ir nevis tādēļ, ka jūs redzētu vienīgo ienākumu gūšanas veidu tieši šeit. Jūs paši mokāties stereotipu varā un uzspiediet citiem jūsu attieksmi pret dzīvi.
Sabiedrībā ir plaši izplatītas domas, ka pašnāvības mēģinājumus veic tikai psihiski nestabili cilvēki, kuri cieš no dažādām saslimšanām. Taču pēc medicīniskās statistikas jāsecina, ka lielais vairums pašnāvnieku ir psihiski veseli cilvēki. Statistika rāda, ka vairums bērnu, kas sper šādu soli, ir no labvēlīgām un pilnām ģimenēm.
Cilvēkam nav tādu zobu un ilkņu, kā teiksim, tīģerim, bieži vien nav arī citu dabas dotu devumu izdzīvošanai, kā tas ir citiem dzīvniekiem. Tā vietā daba ir devusi cilvēkam saprātu kā galveno instrumentu, tostarp, izdzīvošanai. Cilvēks izdzīvo, pateicoties prātam, sabiedrība izdzīvo, pateicoties prātam, taču prāta kritēriji ir dažādi. Diemžēl bieži vien par prātu uzskata spēju piemēroties, izmantot izdevības un citus cilvēkus. Bieži vien bērni, kuri ierauga realitātes neatbilstību stereotipiem, runā par pašnāvību ar vienīgo mērķi sadusmot vai šantažēt vecākus, taču, saņēmuši pretim tikai ironisku reakciju, stūrgalvībā un vēlmē kaut ko vecākiem pierādīt, viņi nolemj veikt pašnāvību.
Mēs bieži vien iedzīvojamies viltus pasaulē. Mēs palīdzam veidot šo pasauli, izplatot nepārbaudītus faktus, muļķīgus stereotipus un propagandētas izdomātas sakarības. Mēs nevilšus sākam ticēt jaunās pasaules realitātei un rīkoties, pamatojoties to pārliecinošajās ilūzijās.
Ne jau tā vienkārši mēs nonākam viltus pasaulē. Mēs meklējam un attopamies, ka nepieciešams spēlēt tikai un vienīgi pēc šīs pasaules likumiem. Vai nu atbilsti tiem vai mirsti. Un gana daudzi priekšroku dod labākam iznākumam – mirt.
Avots: psychomedia.org
