“Dzīvot neizturamāk nekā mirt”. Par pašnāvībām un slēptiem nāves meklējumiem dažādos vecumos 1
Pāris nedēļu atpakaļ mūsu pilsētiņā kāds pusaudzis metās zem vilciena, lai šķirtos no dzīves. Pilnīgi normāls jaunietis, pat diezgan dzīvespriecīgs, spriežot no apkārtējo un tuvinieku stāstītā. Šoks.
No vienas puses, ir daudz vērtīgu rakstu, lasāmvielas par pašnāvību un to novēršanas tēmu. No otras puses, normāls cilvēks nevar neievērot, ka daudzi mūsdienīgi raksti un video lekcijas par “psiholoģiju” cilvēkiem kaitē. Īpaši par pašnāvību tēmu.
Šādā tēmā, kas ir ļoti smalka, informācija par iemesliem, uzvedību, iespējamo palīdzību, kas varētu būt palīdzoša potenciālajam pašnāvniekam, var kaitēt. Pārgudras rekomendācijas izlasījuši, tuvinieki steidzas tās īstenot, taču – laiku nedrīkst vilkt! Katra stunda var būt pēdējā.
BET…
Lai cik skaisti netiktu aprakstīti tādi pašnāvību iemesli kā nedalāma mīlestība, ekonomiskās problēmas, interneta ietekme un citi iemesli, patiesībā iemesls vienmēr ir viens – dzīvot kļūst neizturamāk nekā mirt, tā liekas kā vienīgais problēmas risinājums. Finālā pašnāvnieks gandrīz vairs nebaidās nāves – viņš baidās dzīvot. Neredz citus risinājumus.
Ja jūs viņiem ieteiksit citus risinājumus, viņš izkārpīsies.
Kāpēc tas neizdosies?
Cilvēka iekšējais “es”, iekšējais veidols un priekšstats par sevi ir pašam tik nepieņemams, neatbilstošs kādām gaidām, viņš šķiet sev nevērtīgs, ka viņam vienkāršāk ir nogalināt to, kas viņam izsauc riebumu un nicinājumu. Tāda ir patiesā suicīda būtība.
Cita lieta, ka ne visi, kas paziņo, ka ir gatavi uz pašnāvību, patiešām uz to ir gatavi.
Tam, kurš patiesi nolēmis veikt pašnāvību, domas īstenošanu novērst ir grūti. Pirms tam praktiski vienmēr ilgāku laiku ir nomākts garastāvoklis, depresīvs stāvoklis un domas par aiziešanu no dzīves. Turklāt apkārtējie šo stāvokli var arī nepamanīt vai nepiešķirt tam pienācīgu nozīmi. Nu – “sēž” meitene daudzus mēnešus “uz diētas”, zaudējusi pārdesmit kilogramus, vēl nav apmierināta ar rezultātu, žēlojas par bezmiegu – kas tur tāds? Daudziem laiku pa laikam ir raksturīgi iegrimt depresīvākā stāvoklī!… bet ne visi tādēļ veiks pašnāvību.
Padzīvojušais tēvs neiziet no mājām, gandrīz ne ar vienu nerunā… Bet kaimiņos taču ir daudz vientuļu sirmgalvju, kas nedzīvo nebūt ne labāk. Neviens no viņiem sevi tāpēc nenogalina. Un ja jums nav izdevies laikus ievērot un novērst traģēdiju, jūs neesat vieni. Tas varbūt ļoti nenomierinās, bet jūs tāpat nevarat novērst tuvinieku nāvējošas slimības, – tad jums ir jābūt ārstam.
Palīdzēt var tikai tam, kurš savas domas par pašnāvību drīzāk izkliedz palīgā saucienā nekā vēlmē mirt. Tam, kurš runā par pašnāvību un vērš uz to uzmanību. Demonstratīva pašnāvība nav saistīta ar vēlmi nomirt, bet ir paņēmiens, kā veidot dialogu. Tā var būt arī sava veida šantāža. Nāve tādā gadījumā ir liktenīga sagadīšanās, nevis mērķtiecīgi piedzīvots notikums. Tādi pašnāvnieki, kuri ir infantilas personības, dusmīgi reaģē uz pārbaudījumiem, kas stājas ceļā viņu vēlmju realizēšanai. Par infantiliem cilvēkiem sauc tos, kuri nevēlas pieņemt lēmumus vai būt atbildīgi par pieņemtajiem lēmumiem, noveļot vainu uz sliktiem cilvēkiem vai nelabvēlīgiem apstākļiem. Bieži vien šāda cilvēka agresija virzīta gan uz sevi pašu; sevī jau viņš apzinās, ka pats vien sev melo. Taču infantils cilvēks, visticamāk, nedarīs to, ko viņš nevēlas. Tādēļ, ka viņš problēmas redz, bet centīsies izvairīties no to grūtību risināšanas, kas viņam liksies pārāka sarežģītas.
Infantilismu attīsta tāda cilvēka vecāki, kuri nepietiekami nopietni attiecas pret atvasi bērnībā, neļaujot pieņemt patstāvīgus lēmumus, tādā veidā ierobežojot pusaudža brīvību. Ir pat grūti vainot vecākus par to, ka viņi bieži vien cenšas pasargāt pusaudzi no briesmām, no sliktas pieredzes, padarīt viņa dzīvi (un reizē – arī savējo) stabilu, bez problēmām. Labāk biežāk mazgāsim rokas ar antibakteriālām ziepēm – nogalināsim baktērijas un neslimosim! Bēda ir tajā, ka, neiegūstot kaut nedaudz baktēriju, organisms tā arī neizstrādā imunitāti. Un tad pēc kaimiņa nošķaudīšanās rodas jau nāves draudi.
Neiegūstot negatīvu pieredzi bērnībā, nav iespējams iegūt “imunitāti” pret to – neiemācoties pieņemt zaudējumus, bet gūstot tikai uzvaras. Un pēc tam pat neliela neveiksme tiks pieņemta kā liktenīga sakāve, kad sevi vērtē kā niecību un hronisku neveiksminieku. Un tas var padarīt dzīvi neizturamu.
Pašu labāko motīvu vadīti vecāki (un vecvecāki) bieži vien metas risināt pusaudža problēmas viņa vietā. Piemēram, vecāki saka: mēs jau zinām, kādā augstskolā tev vajadzēs stāties pēc skolas (kurš gan vispār pajautāja, vai atvase vēlas studēt?). Tāpēc, ka tur par profesoru strādā onkulis Pēteris. Citā vietā tu noteikti netiksi – skaties uz dzīvi reāli! (No kurienes gan jūs rāvāt, ka, nomācoties četrus gadus un divdesmit – nomokot nemīlamā darbā, jūs skatāties uz dzīvi reāli?)
