“Es sirdī esmu filozofs. Man patīk pārdomāt pasaules likteņus. Tie visi ir priekšstati – patiesību nezina neviens. Patiesība neeksistē.” 0
“Un kas tad tā ir par spokaino iespēju?”
“Nu, skaties. Ciešanas – kur tās ir? Personībā, vai ne? Mums ir ķermenis, personība un dvēsele. Vai kaut kas tajā garā – sauc kā gribi. Lūk, tu tiki vaļā no ķermeņa, bet personība un dvēsele ar tevi it kā ir palikusi. Citādi kā gan izskaidrot visas tās atmiņas par iepriekšējām dzīvēm? Tas ir – personības nastu tu nēsā uz turieni līdzi. Un tā ir piebāzta ar ciešanām, ja tu izjūti dzīvi kā ciešanas. Tātad vajag attīrīt personību no ciešanām – tāds darbiņš jāpadara. Un viss. Un ķermenis tajā palīdz.”
“Un kā padarīt šo darbu? Un kāds te sakars ar ķermeni?”
“Es zinu tikai divus ceļus: reliģiozais un profesionālais. Abi ved līdz kalpošanai. Pirmajā gadījumā tu kalpo Dievam. Otrajā – cilvēkiem caur savu iemīļoto nodarbi, caur visas savas dzīves darbību. Un šajā kalpošanā ciešanas sadeg.”
“Kāpēc?”
“Nu, kalpošana ir, b…., grūts darbs, un tam vajadzīga enerģija. Personības “kurināšanai” aiziet daudz enerģijas. Zini, es Tibetā redzēju, ka krāsni kurina ar kazu sūdiņiem. Un, skat’ – ir silti, labi. Tāpat ir te. Kalpošanas krāsniņu silda enerģija, bet kur to tik daudz raut – lūk, psihe te pārstrukturē un pārvirza enerģiju: no turienes, kur to īsti nav jēgas krāt uz turieni, kur tā vajadzīga. Tas ir kā divreiz divi.”
“Hm. Un ķermenis?”
“Ķermenis ir mājiņa, kur var atpūsties no šī grūtā darba. Es, piemēram kaifoju masāžā, man patīk ilgi gulēt, cigunot cigunā un jogot jogā – tā ir visa man atpūta no darba. Vēl caur ķermeni es daru savus mīļos darbus: ar ķermeniskajām acīm lasu – es to dievinu! -, ar ķermeniskajām rokām zīmēju – tas ir mans prieka avots; ar ķermeniskajām ausīm klausos iemīļoto mūziku. Bez atpūtas un prieka, kuru es gūstu caur ķermeni, es netikšu galā ar savu grūto darbu – tas nozīmē, neattīrīšu savu personību no ciešanām. Un tas savukārt nozīmē – cietīšu arī zemes dzīvē un arī tur mūžīgā dzīvē cietīšu – tās taču ir šausmas.”
“Bet ja nu tās visas ir iedomas?”
“Varbūt. Bet tajās vismaz ir loģika. Ja kaut kur kāds man piedāvās kaut ko loģiskāku un optimistiskāku, es ar prieku pamainīšu savu teoriju uz viņējo. Pagaidām neviens man neko labāku nav spējis piedāvāt.”
“Un grāmatas? Un visādi guru?”
“Nāc ciemos. Jebkura mana grāmata būs dāvana tev. Manas mājas ir milzīga bibliotēka – reāli! Un meistari, guru – nu, esmu daudz pie viņiem braukājusi, pie visdažādākajiem, uz visām pasaules malām. Un esmu uzzinājusi visādas teorijas – kā te viss uzbūvēts, kā – tur. Taču nekas par šo tēmu manī nav atsaucies. Tā kā esmu palikusi pie sava.”
“Hm. Kalpošana. Tas viss ir dīvaini. It kā cilvēki apkārt uztraucas par “piķi”, bet tu…”
“Nē nu – bet ko. Kalpošana sevī brīnišķīgi ietver “piķi”. Zini, ko jogi saka? Cilvēkam ir četri dzīves mērķi: dharma – atrast savu iemīļoto nodarbi, kas ir arī kalpošana; artha – materiālā labklājība; kama – apmierinājums no dzīves visos iespējamos veidos; mokša – apgaismība, atbrīvošanās no ciešanām. Ja vēlies būt brīvs no ciešanām, atrodi savu iemīļoto lietu un pa ceļam uz galējo mērķi arī “piķi” dabū mierīgi un ar prieku, gan gūsti dažādas baudas. Viss brīnišķīgi sadzīvo viens ar otru.”
“Bet kā atrast savas dzīves “lietu”?”
“To vienkāršāk ir darīt, nekā aprakstīt. Tas, ko tu mīli – tas arī tas ir.”
“Es mīlu teātri.”
“Nu, lūk, redzi. Teātris arī ir tava “lieta”.”
“Bet mamma taču ir pret to. Un man nav talanta. Un nav sakaru, lai tur iestātos.”
“Ja cilvēks atrod savu lietu, viss Visums viņu atbalstīs un svētīs.”
“Un ja nu nē?”
“Bez “ja nu”. Tā ir. Un punkts.”
“Bet mamma…”
“P…. ko mamma saka.”
“P…. ko mamma saka?”
“Nu tādā nozīmē – ko viņa domā. Viņa dzīvo savu dzīvi, tu – savējo. Tev ir skaidrs?”
“Jā… Mēs taču rīkojamies ne īpaši godīgi. Ar to naudu.”
“Nu, no vienas reizes tu nekļūsti par ……, es uzskatu. No otrās reizes – jā, tā nevajag darīt. Lūk, uzstādi sev divus mērķus: iestāties teātra fakultātē un pēc tam atrast, kur piestrādāt tā, lai tas netraucētu mācībām un lai tu varētu palīdzēt patversmē. Nu – un lai mammai reizēm ziedus varētu nopirkt.”
“Priekš kam tas?”
“Tāpat vien. Kā tajā multenē, atceries?”
“Atceros.”
“Malacis. Tev tas ir tpfu un viņai patīkami. Un mazāk asinis starp jums virmos.”
“Un ja nu es neiestāšos?”
“Iestāsies. Ja ļoti sagribēsi un normāli gatavosies, nevis ar visādām muļķībām savu galvu piebāzīsi un pa visādiem logiem lēkāsi, tad simts punkti, ka iestāsies.”
“Apsoli?”
“Dodu zobu!”
Pēc tam sekoja superslepena naudas nodošana un slēptuves ierīkošana. Pēc tam kucēni un kaķēni. Pēc tam es aizbraucu atvaļinājumā un bija daudz darba un tālāko Svetas likteni es nedaudz izlaidu no acīm.
Tikai nesen uzzināju, ka viņa iestājās teātra fakultātē. Ar otro mēģinājumu, tiesa. Labi mācās, bez nesekmīgām atzīmēm. Piestrādā, pārdodot biļetes uz teātra izrādēm. Diezgan bieži atstiepj mātei puķu pušķi un viņas iemīļotos “Rafaello”. No logiem ārā nelec. Patversmei palīdz. Un ar mani te īpaša sakara nav. Vienkārši kādam no pieaugušajiem vajadzēja iedot zobu. Un nedaudz pafilozofēt.
Bet no tiek laikiem telefonu uz nakti es izslēdzu – “nafig”.
Nastja Miheeva, psiholoģe seksoloģe
Avots: happyvagina.guru
