Vienīgais, ko es patiešām par šo meiteni atcerējos – ka viņa jau daudzus gadus palīdz dzīvniekiem patversmē. Nu – tur slimiem kaķēniem, suņukiem bez mājām. Viņai nav iespēju atbalstīt patversmi ar naudu, tāpēc viņa palīdz, ieguldot savu laiku un spēkus. Un ka viņas māte to neatbalsta. Tādēļ starp māti un meitu visu laiku ir nesaprašanās un strīdi. 0
“Tava māte man apsolīja 450 eiro par to, lai es šobrīd atbrauktu. Es pagaidām palūdzu viņu pastaigāt, lai viņa nedzirdētu to, ko vēlos tev piedāvāt. Tu jau zini – man ar naudām viss ir normāli, man tā summa ir kā oda kodiens. Sarunājam – es tev šo naudu atdošu, bet tavai mātei to neteiksim, bet tu atdosi to patversmei. Ko saki? Piekrīti taču – kucēniem un kaķēniem vismaz ko labu izdarīsi – viņa iedos naudu man, es, slepeni – tev. Pēc tam es braukšu mājās gulēt. Kā nekā ir pusseši rītā. Vai tu nevarēji uz palodzes apsēsties trīs četras stundas vēlāk, lai mēs šo labo lietu vismaz vēlāk nodarītu? Labi, viss, es aiziešu sev uzvārīt kafiju. Neizgulējos. Kur jums ir kafija?”
Es izgāju no istabas, durvis atstājusi vaļā. Un gāju uz virtuvi. Sāku skandināt skapīšu durvis un šķindināt traukus. Lai viņa paliek viena un visu “pārvāra”. Ka mēs te vispār runājam par kucēniem. Nevis par logu. Un ka man ir vajadzīga palīdzība virtuvē. Un kā gan var atteikt cilvēkam, kurš grib palīdzēt kucēniem?
Pagāja minūtes piecas. Bet man tās likās kā pāris stundas. Un ja nu es kļūdos? Ja nu tas “nenostrādā”? Un ja nu viņa vairs nepalīdz patversmē? Un ja nu… ja…?
Nostrādās. Mans pirmais vīrs teica: “Dievs nav mazais bērns”. Nu, ja ne mazais, tad – pieslēdzies, bez tevis te nekādi. Es uzrakstīju īsziņu meitenes mātei: “Brauc uz bankomātu pēc naudas.”
Pēkšņi no istabas atskanēja balss:
“Hei! Kafija ir skapī aiz durvīm!”
Es apskatījos norādītajā vietā. Vispār es kafiju nedzeru. Bet šajā brīdī – vēl kā dzeru.
“Ka tavu m…. Kas tā ir par ierīci? Man tādas nav! Āāā! Es nemāku ar tādu rīkoties!”
Es sāku pēdējo vārdu dot tehnikai.
Pēc pāris minūtēm Svetlana ienāca virtuvē. Ir. Pirmā uzvara.
“Palīdzēsi, ja? Kaut kā man smadzenes šādā rīta stundā galīgi nestrādā. Man kafiju vajag tādu stiprāku. Ar cukuru. Un sviestmaizi ar sieru. Var?”
Svetlana sāka kafijas-sviestmaizes gatavošanas procesu. Es lūdzu – man palīdz. Kontakts ir izveidojies. Tagad vajag vienkārši gaidīt.
“Kucēniem?”
“Nu jā.”
“Patiešām viņai neteiksi?”
“Tiešām. Lai es iekrītu zemē uz līdzenas vietas, ja pateikšu.”
“Labi.”
Es ar pūlēm ar milzu apetīti notiesāju sviestmaizi un izdzēru kafiju, kuras garšu pat nejutu. Visa mana uzmanība bija veltīta meitenei.
“Un ko tu ne ēd, ne dzer?”
“Negribas.”
“Un – sen jau tā?”
“Sen.”
“Un kā tad ar kucēniem?”
“A kas tur tāds?”
“Nu tu viņiem atnesīsi naudu un – ko tad? Nē. Tā nevar. Vajag, lai nauda neaizietu pa tukšo. Vajag ieviest visu sīki izpētīt – noskaidrot patversmes vajadzības. Kas viņiem tagad ir aktuāls, ko vajag steidzami nopirkt un kur to vislabāk darīt. Turklāt pēc tam to vai nu nopirkt pašai vai atrast palīgu, un viņa darbu vajag kontrolēt un ievirzīt. Ja nedzer ūdeni – kur tev radīsies spēks to visu paveikt? Ja gribi pa īstam palīdzēt kucēniem, nevis “tjap-ļap” – ēd!”
Pēc pusstundas Sveta apēda pusi sviestmaizes un izdzēra glāzi sulas. Ir! Otrā uzvara.
“Un pēc tam?”
“M-m?”
“Nu, pēc kucēniem.”
“Nezinu. Pati izlemsi.”
“Es beidzu skolu.”
“Jā. Es zinu.”
“It kā vajag izvēlēties profesiju. Vai kaut kā tā?”
“Tas ir tavā ziņā.”
“Mamma saka, ka vajag kļūt par grāmatvedi.”
“Un ko tu pati domā?”
“Uzspļaut man uz grāmatvedību.”
“Tiešām!”
“Es gribētu būt teātrī.”
“Un tagad?”
“Negribu. Vispār neko negribu.”
“Kāpēc?”
“Nav jēgas. Dzīve ir pilna ciešanu.”
“Reizēm jā.”
“Esmu piekususi ciest. Es vairs tā nevaru.”
“Tur ir tāda pati dzīve.”
“Kur?”
“Tur. Kur tu gribēji.”
“Tur ir gaiši. Labi. Tur nav problēmu.”
“Tev vienmēr ir gaiši sapņi?”
“Nu nē.”
“Tieši tā. Tur ir tieši tāpat kā šeit. Es tā domāju. Bet tieši neviens nezina.”
“Nu, tad tas vispār ir p…. Gan te slikti, gan tur.”
“Tur nav ķermeņa. Tā ir reāla problēma. Tā kā tur nav nekādu variantu atbrīvoties no ciešanām, bet šeit tādas ir. Spokaini, bet ir.”
“Tu man nebāz uz ausīm makaronus – filozofisku muldoņu?”
