Pašnāvība tiek atcelta. Reāls stāsts soli pa solim, kad jauniete apsēdās uz palodzes savā istabā… 0
Šo stāstu atklāj sieviešu seksoloģe, kas vispār nestrādā ar suicīdiem gadījumiem, taču tieši tādu viņai dzīve piespēlēja… Un nevis uz dīvāniņa seksologa kabinetā, bet visīstākajā realitātē.
Šis stāsts notika pāris gadu atpakaļ. Kopš tiem laikiem daudzi ūdeņi aiztecējuši. Galvenā varone atļāva izstāstīt, kā viss notika…
Svētdiena. Seši no rīta. Telefons zvana tik ilgi un uzstājīgi, ka liekas, – mani aicinās uz svītu pie valdības – steidzami! Lamājoties kā krāvējs, es tomēr paceļu klausuli, nesaprotot, kāpēc šis brīvdienas rīts sācies tā.
Balss ir pazīstama. Vārdi sajaucas ar asarām, ir skaidrs: noticis kaut kas patiesi nopietns.
Es atpazīstu balsi. Tā ir Ļena, ar kuru mēs kopīgi strādājām fondā. No visa tā, ko spēju sakopot no skaņām klausulē, es saprotu, ka viņas meita centusies izdarīt pašnāvību, nonākusi “psihenē”, tur nogulējusi pieklājīgu laiku un jau pāris dienu atrodas mājās. Un tieši šobrīd sēž uz palodzes savā istabā ar neskaidriem mērķiem.
Es saku paziņai, ka man nav ne jausmas, ko šādā situācijā darīt. Es nestrādāju ar pusaudžiem. Es nestrādāju ar pašnāvības mēģinājumiem. Es esmu sieviešu seksologs. Šajā šaurajā jomā esmu “superprofiņš”. Ko gan es vairāk varu? Gandrīz neko! To es godīgi arī pateicu.
Jaunietes māte nepadevās. “Tu vienkārši parunā ar viņu!” – šo mantru es dzirdu bieži. “Mans autovadītājs jau stāv pie tavām mājām. Kādā reizē Svetlana teica, ka tu esi “prikolīga”. Vairāk ne par vienu viņa tā nav teikusi. Tātad, tev izdosies. Lūdzos tevi – jel ātrāk!”
“B… Lūk, b….” es sapinos džinsos, vienlaikus cenšoties atrast atslēgas un uzvilkt bikses.
Zināju, ka jābrauc minūtes 20. Man bija tikai 20 minūtes, lai pārdomātu stratēģiju un taktiku. Šaubām laika neatlika un ar sevis šaustīšanu es nodarbošos pēc tam: priekš kam es vispār piekritu un kur vispār ir manas personiskās robežas, un juridiskās kompetences robežas, un kāpēc es to visu pārkāpju tagad, kā dēļ, un taču risks ne ar ko nav attaisnojams un bla bla bla tādā garā maisījās pa galvu.
Es atkritu uz muguras mašīnas sēdeklī. Nezin kāpēc atceroties sevi. Es biju “grūtais pusaudzis” ar visu to draņķīgo alkoholu, narkotikām, seksu ar ko un kur pagadās bez jebkādas izsargāšanās, ar aiziešanu no mājām un ciešanu pilna pusaudža komplektu, pusaudža, kurš nespēj sev rast vietu šajā pasaulē. Es atcerējos savus kā pusaudža sapņus par to, kā mana dzīve varētu ātrāk beigties…
Velns, iekritu te atmiņu lavīnā. Atradusi gan laiku un vietu! Lūk, jau ir māja un kāpņu telpa. Ne velna nepaspēju izdomāt. Ka tevi!
Pusaudzes māte atvēra durvis. Es pievilku viņu sev klāt un iečukstēju ausī: “Izej no dzīvokļa. Tu te mētāsies turpu šurpu, raustīsi savus matus, ausīsies, gribēsi pie mums lauzties. Apģērbties nav laika. Vienkārši izej. Tūlīt pat.” Viņa izgāja, kāda nu bija – apģērbusies mājas halātā un čībiņās.
Es atvēru durvis uz jaunietes istabu. Viņa tā arī sēdēja uz palodzes. Ar seju kā ne šejienē un svešādu skatienu.
