“Pusi no tagadējā ministru sastāva es darbā savā kantorī neņemtu! To es godīgi, bez fleitēšanas saku!” Saruna ar Alfrēdu Čepāni 72
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Alfrēds Čepānis ir sens draugs mūsu laikraksta lasītājiem. Būdams komunistiskās partijas Liepājas rajona 1. sekretārs, Čepānis piederēja aktīviem Gorbačova perioda “pārbūvniekiem”. Savukārt nesen dibinātā “Lauku Avīze”, cik spēdama, balstīja atklātības kursu. Toreizējais laikraksta galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš uzaicināja Čepāni avīzes redkolēģijā.
Alfrēds Čepānis tagad atceras: “Krustiņš vienmēr bija stratēģis. Mani pieaicināja kā jaunās domāšanas pārstāvi, bet atsvaram vienu krievu, Ludzas 1. sekretāru Filipu Stroganovu ar visai interfrontiskiem uzskatiem.”
Kopš tā laika Alfrēds Čepānis daudzkārt intervēts avīzē. Kā nacionālkomunists un LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks. Kā PSRS Tautas deputāts allaž dalījās domām par Maskavā pieredzēto.
Vēlāk redakcijā ieradās kā balsotājs par neatkarību un LR Augstākās Padomes deputāts, vēl pēc tam kā no partijas “Saimnieks” ievēlētais 6. Saeimas priekšsēdētājs. Pēc promiešanas no politikas Čepānis darbojās saimnieciskā sakarnieka lomā starp Latviju un Baltkrieviju un Kazahstānu.
Pašlaik izdevniecības “Latvijas Mediji” sagatavošanā top grāmata par godājamo vīru un mūsu ilggadējo draugu – “Alfrēds Čepānis vaļsirdībās”, kuras autors ir ievērojamais no Liepājas nākušais literāts Ēriks Hānbergs.
Te nu atkal Alfrēds paspīd jokos, medniekstāstos un omulībā, un tas ir iemesls vēl vienai sarunai ar Čepāni redakcijā.
Tātad 77 nodzīvotos gados šī būs pirmā grāmata par jums.
A. Čepānis: Pirmā gan. Man bijuši pāris piedāvājumi – raksti memuārus! Atteicu – vīri, patiesību rakstīt nevaru, blēņas negribu. Tas, ko raksta Ēriks, ir skatījums no laikiem, kad lauksaimniecība bija viņa jājamzirdziņš žurnālistikā, rakstniecībā un arī manā rūpju lokā kā amatpersonai, strādājot Liepājas, Ventspils, Preiļu rajonā.
Esmu lasījis atmiņu grāmatas, piemēram, Māra Gaiļa “Varas tehnoloģiju”. Šo un citas lasot, vietumis gribējies iesaukties – nu, nebij tā! Bet lai citi autori paši tiek galā.
Atzīšos, ka Čepāni vienmēr bijis patīkami intervēt. Domu izklāsts loģisks un secīgs, valoda – krāšņi pušķota, tautiska. Nevar būt, ka to iemācījāties partijas skolā vai vēl agrāk – uz traktora braukdams!
Ārkārtīgi daudz lasīju. Dzimtā Kalsnavas ciema bibliotēkā nebija grāmatas, kurai nebūtu ķēries klāt. Tēvs vakarā rājās – ko tu dedzini petroleju! Tagad daudzi politiķi nevar pateikt vairāk par vienkāršu paplašinātu teikumu. Viņiem nav valodas.
Es jau sāku atrofēties, bet valodu un runas dāvanas var izkopt tikai vienā veidā – daudz lasot. Un – ejot tautā, kur vienmēr esmu gājis bez bēdām un bez lielas kautrēšanās. Mani mamma mācīja – dēliņ, ar patiesību vari tikt uz priekšu, atpakaļ, pa labi un kreisi, bet ar meliem jāiet tikai uz priekšu.
Tā jau nu nav, ka mūsdienās politiķi nav runas dotībām apveltīti. Dažiem tiešām sausa runa, bet citi čalo kā ūdenskritums!
Vairāk par darīšanu uztraucos. Piemēram, potēšana pret kovidu.
Jebkurš kolhoza priekšsēdētājs manā laikā būtu labāk un ar glanci organizējis vakcinēšanu, nekā tagad to dara veselības ministrs.
Runātājs viņš liels, bet elementārā darīšana neveicas. Man jau neko neviens vairs nejautā, bet klausos, cik kritiski vērtē gudri cilvēki kā, piemēram, uzņēmējs Pīlēns vai dakteris Ozols. Paklausos, pasmejos par notiekošo, reizēm iekšēji paraudu un dzīvoju tālāk.
Sakiet, vai nav žēl, ka balsotāji par Latvijas neatkarību otro gadu pēc kārtas netiek skaistā dienā pie 4. maija atzīmēšanas?
Protams, ir žēl. Slikti, ka tā. Esmu piedalījies braucienos pa skolām – Balvu rajonā vai Ropažu vidusskolā. Kad pietiekami interesanti pasniedz tēmu, jaunatnei pamostas zinātkāre. Ropažos man viens puisis uzdeva jautājumus – varēja redzēt, ka ir salasījies par neseno vēsturi un ir īsts nacionālists!
Prieks bija atbildēt! Un pārējie skolēni arī sāka spicēt ausis. Tādas tikšanās tiešām bija labas. Paši arī neredzamies, un viens otrs AP deputāts pa šo laiku aizgājis viņsaulē.
Par vēsturi – izskatās, pats postījāt un nīdējāt savu karjeru, amata privilēģijas? Bijāt liels vīrs vecajā režīmā, kam tik kāpt uz augšu, bet sapināties ar Tautas fronti!
Oficiāli frontē nebiju. Daudzi kompartijas kolēģi gan iestājās. Bija divpadsmit bijušie partijnieki, kas 4. maijā nobalsoja par neatkarību. Tie visi kādreiz agrāk saņēmām aldziņu no LKP CK kases – Bresis, Skulte, Blaževics, Kehris, tas pats Lembergs.
Es biju izkalpojies par Ministru padomes priekšsēdētāja Viļņa Breša vietnieku. Tur vairs nevarēja darīt kā Liepājas rajonā – mēs rīkosimies tā! Vajadzēja vadīties pēc PSRS un LPSR likumiem, kurus ne vella nezināju. Labi, ka bija forši ministri, kuri pateica šo to priekšā.
Bet bija kolēģi, kuri vien skatījās – tu tur esi, tad arī lem! Un augsta ranga klerki, kuri mēdza priecāties, kad man gadījās kāds fēleris.
Izturēju postenī pusotru gadu, un tas man bija smagākais posms darba mūžā. Kad Godmanis veidoja savu valdību, viņš piedāvāja – nāc par vietnieku. Nē, nē, nē! Manā vietā aizgāja jurisprudences profesors Ilmārs Bišers.
Kļuvāt par Augstākās Padomes Tirdzniecības komisijas priekšsēdētāju. Ievērojams kritums. “Volga” gan palika…
Man arī “Čaika” bija kā Breša vietniekam! “Volga” bija ikdienai, “Čaika” goda izbraucieniem stāvēja garāžā. Man nekad nav bijuši svarīgi ārējie varas atribūti. Kājām gan nestaigāju un egļu zaru būdā nedzīvoju, bet ka man tas būtu galvenais, kā daudziem pēctečiem amatos – nokārtot dzīvokli Vecrīgā un dienesta limuzīnu – tā tiešām nebija!
Vai jums sapasēja viedokļi ar LTF vai bija arī domstarpības?
Bija, bija viedokļu atšķirības! Liepājā man bija divi “kuratori”, ievēlētie LR AP deputāti Bērzs ar Jurševicu, ideoloģiskie pretinieki, kuri teica – šito sarkano vēlēt nekur nevajag! Bet tauta kā par spīti ievēlēja!
Augstākajā Padomē nereti strīdi iedegās par lauksaimniecības attīstības jautājumiem. Piemēram, balstīju Jāņa Lucāna priekšlikumu, ka tas, kas uzbūvēts, nav viss jānojauc. Dzelzsbetonam vienalga, vai to iebūvējuši komunisti, sociāldemokrāti vai nacionālisti. Ja to tur vajag, lai stāv.
Nē, vajagot graut no komunistiem mantoto! Kinna toreiz ņēma ļaunā manu atbalstu – Čepāni, es jums neuzticos!
Toreiz domāju – es taču neesmu tava brūte, lai tu man uzticētos!
Bet piekrītu tiem, kas saka – ar katru Saeimu tautas priekšstāvju intelekta līmenis krītas. Augstākās Padomes laikā bija lielāka personību izvēle, tomēr jāsaka, kandidātus lielā mērā noteica LTF pēc principa – būs vai nebūs par neatkarību. Tas bija galvenais, pēc kā pakārtoja pārējo.
Tautas atmiņā esat palicis kā vīrs, kurš izveda ārā nacionāli noskaņotos komunistus no pēdējā LKP kongresa, nošķeldams nost labu bariņu cīnītāju.
Izvedu divsimt sešdesmit vienu. Tā bija Ķezbera ideja, ka jāatdalās no PSKP, jāveido sava neatkarīga kompartija. Ideju atbalstīja liela daļa klātesošo, un realizācijai izgrūda Čepāni. Bija paredzēts, ka Brigmanis, kurš vadīja darbu prezidijā un zināja par norunu, dos man vārdu un es tad teikšu “vēsturiskos vārdus”, sak, ejam ārā!
Izgāja pārāk maz, lielākā daļa delegātu palika ar karogu, zīmogu rokās un lemttiesībām.
Mani no partijas izslēdza, bet biedra karte gan nenodota mājās šūplādē stāv.
Tālākā politiskā karjera saistās ar demokrātisko partiju “Saimnieks”?
To veidoja Ziedonis Čevers. Viņš saka – mums tur tādi vīri sapulcināti, vai negribi nākt talkā? Esmu caurcaurēm pārliecināts, ka Čeveram tas bija vien biznesa projekts. Personīgi esam runājuši. Viņš to noliedz, bet esmu palicis pie šādām domām. Nu otrreiz cilvēki par “Saimnieku” nevēlējās balsot.
Čepānis gan tika par 6. Saeimas priekšsēdētāju.
Jā, bet godīgi novadīju pēdējo sēdi, atdevu krēslu Jānim Straumem. Lai vieglas smiltis Annai Seilei, viņa pasniedza puķes, vēlēja, lai es vienmēr būtu skaidrs kā bāreņa asara.
Aizejot no Saeimas, mani darbā SIA “Eirokunsultants” pieņēma bijušais izglītības ministrs, kolēģis no AP laikiem Jānis Vaivads. Ņemot vērā manu tautību, pieredzi un zināšanas Austrumu virzienā, pieņēma par ģenerāldirektoru sadarbībai ar NVS valstīm. Ar trīsreiz lielāku algu, nekā pelnīju Saeimas priekšsēdētāja amatā.
Kļuvu vēl par konsultantu ar Ventspili saistītos uzņēmumos, iestājās materiālās labklājības laiki. Biju Kazahstānas goda konsuls Latvijā.
Tad Ventspils biznesmeņi mani uzrunāja – vai negribu būt arī par attiecību menedžeri ar Baltkrieviju?
Piekritu, nostrādāju par Latvijas–Baltkrievijas ekonomisko sakaru veicināšanas biedrības vadītāju veselus desmit gadus!
Kad Baltkrievija būs brīva un eiropeiska valsts?
Mūsu izpratnē Baltkrievija nebūs brīva tikām, kamēr atradīsies Krievijas paspārnē. Domāju, ka dumpi, kas pērn sākās Baltkrievijā, lielā mērā izdomājis un veicinājis Putins.
Kaimiņu prezidentam apnika, ka Batjka, baltkrievu prezidents, atļāvās daudz kritizēt.
Nav labas izejvielu cenas, nav pietiekami draudzīga attieksme pret brālīgo tautu, un Putins izdarīja visu, lai pievāktu Lukašenko pie sevis. Tas maskavietim sekmīgi izdevās. Es perfekti zinu, ka Baltkrievijas vēstniecībā Latvijā par kandidāti Cihanousku prezidenta vēlēšanās nobalsoja 450 vēlētāju, kurpretī par Lukašenko tikai simt piecdesmit.
Tad domājat, ka vēlēšanu rezultāti bija blēdība, neraugoties uz Lukašenko popularitāti laukos?
Simt punkti, blēdība! Nav viņš vairs populārs! Lukašenko pirmoreiz par valsts galvu ievēlēja 1994. gadā, un es, būdams Saeimas priekšsēdētājs, 1998. gadā biju oficiālā vizītē Minskā. Tad viņam bija autoritāte.
Kad pēc vēstniecības noorganizējuma pirms gadiem divpadsmit lauksaimnieku un uzņēmēju delegācija viesojāmies Grodņas apgabalā, atceļā Juris Janeks jokoja – kur Latvijā varētu dabūt saprātīgu bijušo kolhoza vadītāju, lai ievēlētu par prezidentu?
Tagad Batjka ir citāds. Viņam iepatikusies vara tās visnemīlīgākajās izpausmēs.
Ja valsts prezidents var ar automātu rokā skraidīt pa tirgus laukumu, draudot savai tautai, tas nav riktīgi.
Lai cik liels atbalstītājs es būtu radikāli stingram kursam, tas ir par traku. Sešos Baltkrievijas apgabalos Lukašenko ir 19 dažādas mītnes, turklāt iztaisītas ar karalisku vērienu. Tādu luksusu negribas zaudēt. Laikam gan pārāk ilga atrašanās pie noteikšanas stimulē pārmēru varaskāri un tamlīdzīgas nevēlamas lietas.
Latvijā drīz būs pašvaldību vēlēšanas pēc jaunā administratīvi teritoriālās reformas modeļa. Bet vai tā nav atgriešanās pie veco laiku padomju rajonu sistēmas?
Nu – gandrīz. Teiksim, jaunais Dienvidkurzemes novads uzzīmēts akurāt tais pašās robežās, kā bija vecais Liepājas rajons. Apmēram 20 pašvaldības, nepiekrītot reformai, iesniegušas prasību Satversmes tiesā. Izskatītas divas lietas.
Arī mans novads Garkalne negrib pie Ropažiem, vēlas būt ar Ādažiem. Saeima nolēma – nē, jums jādzīvo kopā ar Ropažiem. Bez tiesas galavārda uz vēlēšanām gandrīz negribas iet.
Zinu, kur Ropaži atrodas, bet kādi tur cilvēki, par ko man balsot – nezinu. Tikmēr uz 15 deputātu vietām kandidē 14 saraksti, visvairāk Latvijā. Nav, ko lepoties ar Garkalnes, Mārupes, Ādažu vadības gigantiskiem panākumiem, jo te dzīvo bagāti nodokļu maksātāji. Es arī – katru mēnesi, būdams pensijā, samaksāju 450 eiro!
Vai tad teritoriālo reformu nevajadzēja veikt?
Vajadzēja, bet ne šādā veidā. Bija jāieklausās cilvēkos, kuri protestēja pret mākslīgu nošķiršanu vai salikšanu. Kaut gan interesanti – Garkalnes novadā dzīvoju jau 20 gadu, bet dome man ne reizi nav bijusi vajadzīga.
Reiz gan mērs Bauze-Krastiņš piebakstīja, vai es negribot nākt par novada deputātu? Nē, negribēju. Nezinu, kā viss izvērtīsies, vai pandēmijas apstākļos nesavēlēs kliedzējus. Ar šausmām domāju par tā novada nākotni, kurā ievēlēs ″KPV LV″.
Vēl ar šausmām gaidu, kas notiks, ja Saeimā ievēlēs “Likumam un kārtībai” partiju. Ja cilvēki ar mieru par tādiem balsot, netiksim uz priekšu nekādā veidā!
Kas paliks pāri no kovida laika, kas gan draud pamatīgi ievilkties?
Kas vēl jādzird par pasaulē notiekošo un par jauniem vīrusa celmiem! Stipri šaubos, vai mums pieejama objektīva informācija par Latvijā saslimušajiem. Un, ja līdz aprīļa beigām knapi 2% iedzīvotāju saņēmuši abas potes, tad vakcinācija draud ievilkties uz gadiem trim. Temps ir daudz par švaku.
Dievs dod, lai ietu labāk. Man žēl nabaga Kariņa. Domāju, premjers ir pietiekami gudrs, lai redzētu, kā viens otrs ministrs strādā. Valdības saglabāšanas dēļ ļauj turpināt strādāt tādiem, kurus vajadzētu dzīt projām ar sūdainu mietu.
Pusi no tagadējā ministru sastāva es darbā savā kantorī neņemtu! To es godīgi, bez fleitēšanas saku!
