2. Trūkst iecietības un pielāgošanās spēju fiziskajām, emocionālajām un garīgajām izmaiņām, kas ir daļa no novecošanas procesa. 0
Cilvēki noveco dažādi un atšķirīgi, un katrs to dara savā tempā. Nepastāv “viens der visiem” variantu, nelokāmas cerības, un stingri birokrātiskie kritēriji traucē senioriem un viņu apkārtējiem pielāgoties notiekošajām izmaiņām. Tas rada nevajadzīgus šķēršļus un satraukumus.
Risinājums: Labāka izglītība par daudzveidību vecākās paaudzes cilvēkos un dažādajiem veidiem, kādos novecošana var izpausties, īpašu uzmanību pievēršot darba vietām un citām sociālām aktivitātēm. Darba tirgū, piemēram, būtu svarīgi domāt ilgtspējīgi, apzinoties, ka uzkrātas zināšanas un pieredze ilgtermiņā var izrādīties svarīgākas par īstermiņa produktivitātes rādītājiem.
3. Veselības aprūpes sistēmā pastāv nozīmīgi robi, kas apgrūtina cilvēkiem iegūt nepieciešamo aprūpi un medikamentus.
Gan ar mani, gan manu draugu notika viens un tas pats – neviens no mums ieteiktajiem psihoterapeitiem nepieņēma mūsu apdrošināšanas polisi. (ASV ir speciāla sociālās drošības sistēma “Medicare”, kuras ietvaros daļu vecāka gada gājuma vai cilvēku ar īpašām vajadzībām veselības aprūpes izmaksas sedz valsts. Te runāts par “Medicare” apdrošināšanas polisi. – Tulk. piez.) Es nevarēju atrast nevienu speciālistu, kurš to pieņemtu.
Citi draugi piedzīvoja ievērojamu zāļu cenu palielināšanos; vienā gadījumā medikamenti vaginālā sausuma ārstēšanai palika trīs reizes dārgāki viena gada laikā! (Tikmēr kļuva pieejamas jaunas Viagras tipa zāles, ko nosedza lielākā daļa apdrošināšanas kompāniju. Abus no šiem medikamentiem lielākoties lieto vecāki pacienti – sievietēm nepieciešamās zāles sadārdzinās, kamēr vīriešu medikamenti paliek lētāki.)
Risinājums: Svarīgas izmaiņas veselības aprūpes likumdošanā ir vienīgais veids, kā pilnībā sakārtot tāda veida problēmas ASV. Beigu beigās tas nozīmē universālu viena maksātāja veselības aprūpi, kas atļautu vajadzīgās zāles iegūt ikvienam. Lai tas notiktu, nepieciešams taisnīgs un saprātīgs farmācijas industrijas tirgus regulējums; kad kompānijām vairs nebūs jātērē miljardiem dolāru reklāmās, tām atliks vairāk naudas izpētei un jaunu zāļu izgudrošanai.
4. Nespēja nodrošināt valsts garantēto minimālo pensiju sistēmu daudzus seniorus nolemj nabadzībai.
Atšķirība starp sieviešu un vīriešu saņemtajām sociālajām garantijām ir jau labi zināms fakts, un dod savu artavu 12.1% nabadzības līmenim sievietēm vecumā no 65 gadiem. Realitāte ir tāda, ka pagājušā gadsimta otrajā pusē nozīmīgi mainījās veids, kādā tika aprūpēti vecāki ģimenes locekļi. Agrāk sociāli pieņemami bija, ka ģimenes par savējiem rūpējas pašas, taču gadsimta beigās tas jau bija mainījies, un mūsdienās lielākā daļa senioru labprātāk dzīvo atsevišķi, ja ir tāda iespēja. Tomēr, ja tādas iespējas nav, nepastāv drošības sistēmas, jo atbildība par senioru aprūpi vēl aizvien gulstas uz ģimenes un privātā sektora pleciem. Ja ģimenes nav, sekas ir tādas, ka daudz vecāku cilvēku dzīvo vieni un knapi var izdzīvot.
Risinājums: Daudziem valsts garantēta minimālā pensija skan kā labklājība un kārtējā valdības izšķērdība. Šīs ticības pamatā ir nespēja izprast to, kāda vērtība sabiedrībā ir cilvēkiem visos dzīvesgājuma posmos.
Cilvēki nepārstāj būt par sabiedrības locekļiem, kad tie sasniedz noteiktu vecumu vai fizisko stāvokli. Pretēji tam, kam apdrošināšanas kompāniju nolīgtie statistikas biroji grib, lai mēs ticam, cilvēka vērtību nevar mērīt naudā pēc vecuma vai ražīguma līmeņa jebkurā dzīves stadijā. Mēs neesam roboti!
ASV ir pasaules bagātākā valsts, un nav pieņemami, ka mēs nespējam nodrošināt visus cilvēkus ar iztikas minimumu, kas nepieciešams, lai dzīvotu ar cieņu, siltumā, zem jumta, apģerbtiem, un arī prāta nodarbināšanu dzīves nogalē, un ir mūsu morāls pienākums to panākt.
Avots: thebodyisnotanapology.com , publicēts ar autores atļauju.
