Jābūt gataviem jebkuram variantam. Saruna ar Andri Bērziņu 23
“Latvijas Avīzē” viesojās Valsts prezidents ANDRIS BĒRZIŅŠ. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš, Linda Rasa, Māris Antonevičs un Egils Līcītis. Runājām par aktualitātēm.
V. Krustiņš: – Kas šajās dienas, prezident, jūsu darba kārtībā ir galvenais?
A. Bērziņš: – Galvenais ir censties saprast, kas notiks nākotnē un kā rīkoties. Tam velta pūles daudzu valstu vadītāji, jo situācija ir sarežģīta. Kā notikumi attīstīsies, diezin vai kāds var paredzēt, jābūt gataviem jebkuram variantam.
– Daudzi saka – Latvijai vajag bruņoties. Nu, vismaz ar viegliem ieročiem. Ukraina…
– Es arī tā domāju līdz pagājušajam gadam, kad noskatījos NATO militārās mācībās Polijā. Secinājums – tik tālu attīstījusies militārā tehnika, un cilvēks šīs varenības priekšā ir niecība. Sasniegumi militārajās tehnoloģijās liek domāt, ka būvēt aizsardzību ar viegli bruņotiem karavīriem – tas ir pagājis laiks. Tas varētu noderēt īslaicīgai pretestībai.
– Pirms NATO atnāk, kādas dienas pašiem jānoturas…
– Protams, ka zemessardze ir viens no valsts aizsardzības spēju stiprināšanas veidiem, sevišķi pierobežā. Negribu arī piekrist, ka mūsu zemessargi būtu vāji apmācīti, taču uzsvēršu – vispirms ir jādara viss iespējamais, lai militāru konfliktu situācijas nekur nerastos.
E. Līcītis: – Tieši pirms gada plašā vizītē viesojāties Kijevā, Odesā, tikāties ar Ukrainas prezidentu Janukoviču. Tika kalti sadarbības plāni sirsnīgā atmosfērā. Vai kaut kas toreiz liecināja par vēlākajiem dramatiskajiem pavērsieniem Ukrainā?
– Viesojoties Odesā, ostā, izskatījās, ka dzīve uz priekšu virzās itin labi. Ostām ir piesaistīti lieli Vācijas ieguldījumi, toreiz būvēja jaunu termināli, tāpēc arī Latvijas puse plānoja daudz intensīvāku konteinerkravu apmaiņu. Taču Ukrainā acīmredzot ne visur bija tik rožainas perspektīvas kā ostas pilsētās Odesā un Iļjičevskā. Kijeva izskatījās kā tipiskas padomju arhitektūras pilsēta ar dažiem stiklbetona objektiem. Uzkrītoši, ka tikšanās reizēs gan ar opozīcijas, gan pozīcijas pārstāvjiem viņi visi vienā mutē uzsvēra, cik ļoti cenšoties nostiprināties kā neatkarīga valsts. Savukārt Latvijas uzņēmēji, kuri ilgāku laiku veltījuši sadarbībai ar Ukrainu, man uzsvēra, ka Ukrainai daudz kas jāmaina valsts pārvaldē, lai kļūtu par normālu Eiropas valsti, un nesenie notikumi tikai parādīja, ka arī ukraiņi paši ir gribējuši šīs pārmaiņas. Bet tas būs ilgs un smags darbs, lai šīs vēlmes piepildītu, – pamatā no pašu gribas atkarīgs. No malas ir grūti pienest ko klāt. Toreizējā vizītē valdībā un parlamentā norādīja, cik svarīgs un skaidrs ir Ukrainas mērķis, lai rudenī parakstītu līgumu ar Eiropas Savienību, un viņi lūdza mūsu atbalstu virzībā uz Eiropu. Tad sekoja zināmie notikumi ar līguma neparakstīšanu Viļņā, situācijas atrisinājums Maidanā, bet, protams, vislielākie sarežģījumi Ukrainai vēl ir tikai priekšā.
V. Krustiņš: – Pie vietējiem “sarežģījumiem”. Beidzamajā laikā cilvēki visvairāk sapiktojās par valdības neizlēmību, par neizdarībām elektroenerģijas tirgus atvēršanā.
– Tā ir laika un balsu pirkšana no politiķu puses. Un tas ir politisks jautājums, vai “Latvenergo” jābūt budžeta papildinātājam, nododot ikgadējos 40 miljonus peļņas latu Valsts kasē, vai uzņēmumam jāstrādā “pa nullēm”, nodarbojoties ar sociālu funkciju veikšanu. Tarifus līdz jaunajam gadam nemainīšot, līdz ar to budžeta ieņēmumu ailēs ienākumi no “Latvenergo” acīmredzot vairāk nebūs.
– Sociālais miers valstī taču ir svarīgākais?
– Tāpēc runāju par politisko izvēli. Manuprāt, pareizākais ir darīt tā, lai pēc iespējas mazāk budžeta naudas būtu jāpārdala. Tikko runājām ar ārstiem par veselības aizsardzības finansēšanas modeļiem. Tika spriests, kā dalīt, kā pārdalīt, bet man šķiet, ka pirmkārt ir jātiek skaidrībā ar pamatlietām. Vienreiz ir jānoskaidro un jāpasaka, cik kurā pašvaldībā Latvijā ir iedzīvotāju. Ar precīzu uzskaiti mēs atklātu resursu rezervi, kas līdz šim ir maldīgi aizvirzīta tur, kur varbūt to nemaz nevajadzēja tērēt. Elektrības tirgu atverot, solīja pabalstu – 5 eiro maznodrošinātajiem mēnesī. Izrādās, ka mēs patiesībā nemaz nezinām, cik tad ir šo trūcīgo, kas pretendētu uz atbalstu. Rūjienā man saka – esam 3000 iedzīvotāju pēc saraksta, bet dabā varbūt tūkstotis. Cēsīs rēķina 18 000 iedzīvotāju, bet strīdas, vai faktiski palikuši 10 vai 12 000 cēsnieku. Šīs vairs nav sīkas nobīdes! Tas prasa radīt sistēmu, lai noskaidrotu, cik Latvijā ir iedzīvotāju pēc skaita un pēc statusa – kam reāli pienākas atvieglojumi.
L. Rasa: – Tā dīvaini izklausījās, kad par šo kopainu strīdējās Labklājības un Ekonomikas ministrija. Tās nevarot veidot uzskaiti, no pašvaldībām nevarot saņemt pilnu maznodrošināto listi.
– Pašvaldībām klātos zināt, cik iedzīvotāju to teritorijā dzīvo un kas kuram pienākas. Tādas datu bāzes nevajag uzturēt Rīgas ministrijā. Šo iedzīvotāju uzskaites sistēma ir jāpārveido. Varbūt pat dabūsim katram iedzīvotājam gādāt identifikācijas karti, jo varbūt kāda cita mehānisma nemaz nav vai nemākam to atrast. Piemēram, Londonas mērija apgalvo, ka zinot par katru londonieti. Ja tas ir iespējams pat megapolē, tad arī Latvijā jātiek pie risinājuma.
V. Krustiņš: – Atceraties, ka reiz uzdevāt jautājumu – vai Latvijas prezidentūrai Eiropā 100 miljonu eiro izdevumi nav par daudz? Kā līdzekļus izlietos? Esat saņēmis pārliecinošas atbildes?
– Tagad dzirdu, ka mūsu izdevumi nepārsniegšot Lietuvas prezidentūras 60 miljonus eiro. Bija vērts iejautāties.
V. Krustiņš: – Kas, pēc jūsu domām, Latvijā nodarbojas ar prezidentūras rīkošanu?
– Man ir ziņas, ka pārraudzībā darbojas valsts sekretārs Pildegoviča kungs, ļoti zinošs un saprātīgs vīrs. Cik zinu, ĀM cenšas tēriņu summas samazināt līdz saprātīgākiem ietvariem. Vienlaikus ir politiskie jautājumi, kurus uzņemamies ar pārmēru lielu patosu. Kaut vai tā pati Austrumu partnerība. Man nav skaidrs, kāpēc partnerības samitus nerīko tajās zemēs, kas grib iesaistīties dziļāk Eiropā. Bija runa par Ukrainas dziļāku integrāciju. Tad vajadzēja nevis aicināt ukraiņus uz Viļņu, bet eiropiešiem pašiem doties uz Kijevu, lai savām acīm redzētu, par ko ir runa. Tur pavērtos objektīvāka aina, būtu vairāk sapratnes par tematu. Tā mēs to darām – manuprāt, ačgārnā kārtībā.
– Tauta grib skaidrību – vai tiešām iztiksim ar mazākām summām nekā 100 miljoni? Jo budžetā ir iztrūkums daudzām vajadzīgām lietām – naudas nav, nav un nav.
– Es no tā neatkāpšos, nonāksim līdz saprātīgam līdzekļu izlietojumam.
– Beigās taču “izspieda”, ka vajadzētu kādu ielikt par ministra vietnieku prezidentūras organizēšanai.
– Nē. Uzskatu, ka pietiekami sekmīga komanda ir sapulcināta mūsu ES vēstniecībā Briselē Ilzes Juhansones vadībā. Ja vajag kādam uzplečus, lieciet Juhansonei – viņa ir stipra un zinoša šai lietai. Ko citu labāku aizsūtīsim titula dēļ?
E. Līcītis: – Rīgā taču vajag lielāko organizēšanu!
– Nē, man apgalvoja, ka vietnieku ar visiem uzplečiem vajag Briselē. Manuprāt, tas piederas trekno gadu stiķiem – iekārtot vietas, lai spēlētu “vairākas demokrātijas”. Beigās vietas aizņemtas, bet konkrētu atbildīgo, lai darbs ietu uz priekšu, nav.
– Vai šodienas sarežģītībā varam kaut ko plānot par Latvijas kā prezidējošās valsts apņemšanos 2015. gadā?
– Grūti gan. Mums arī valsts iekšienē grūti iedomāties sliktāku periodu prezidēšanai Eiropā kā 2015. gada sākums. Šā gada beigās būs jauna Saeima, tad cita valdība, kurai it sevišķi daudz pienākumu prezidentūras vadībā. Ko viņi varēs vadīt, ja ministri tikko būs sākuši strādāt!
– Prezidents 1. janvārī būs tas pats!
– Nu jā, tomēr skatīsimies uz lietām objektīvi un ar skaidru saprātu. Var sanākt, ka iesaistīto vidū būs ļoti daudz cilvēku ar mazu pieredzi.
– Pag, jūs sacījāt, ka mums būs jauna valdība?
– Dabiski. Kā vienmēr pēc vēlēšanām.
– Ir koalīcijas labā apņemšanās, ka visam jāturpinās, kā bijis.
– Apņemties var visu ko, bet oktobrī būs atskaites punkts, pēc kura redzēsim pagaidām neprognozējamu iznākumu. Var gadīties, ka koalīcija nemainās…
V. Krustiņš: – … un var gadīties, ka aicināsiet Sudrabas kundzi par premjeri.
E. Līcītis: – Ticamāk, ka Eināru Cilinski.
– Par to nav nekāda humora. Partiju nākotne ir pašu rokās. Pašlaik politikā ierodas jaunpienācēji, un tas ir ļoti labi. Liek just elpu pakausī esošajām partijām, liek saprātīgāk rīkoties konkurences apstākļos. Arī vēlētājam noderētu plašākas izvēles iespējas.
– Vai pašreizējā stāvoklī Straujumas kundzes valdība tiek galā ar pienākumiem? Varbūt nevajadzēja “pamest zem riteņiem” krietno laucinieci Straujumu un toreiz tomēr dot priekšroku politiski apkaltākajam Pabrikam? Te bijis daudz izaicinājumu premjeram – Ukrainas krīze, 16. marts – un būs vēl.
– Spēja sevi parādīt ir viena lieta. Spēja parādīt reālos darbus pavisam kas cits. Negribu teikt neko negatīvu par esošās valdības darbību – kopsummā.
– Mēs taču arī negatīvu nesakām.
– Redzēsim, redzēsim, kādu kritizēt ir visvieglākais.
L. Rasa: – Runa ir par to, ka sastādīja “pagaidu” valdību, kas kaut kā novilkšot deviņus mēnešus, neaiztikšot budžetu. Nebija paredzams, ka saasināsies starptautiskā situācija, kas varbūt pat kļūs kritiska.
– Ar visiem ministriem vēl neesmu ticies, bet, piemēram, premjeres kundze darbojas profesionāli, kaut vai Eiropas septiņgades fondu dalīšanā.
E. Līcītis: – To nenoliedzami Straujuma spēj, saimnieciskā pieredze ir.
– Ir viņai pieredze, un ļausim valdībai sevi parādīt, jo viņu darba rezultāts tik tiešām būs vēlēšanu finišā ar pilnīgi objektīvu skaitlisku novērtējumu.
M. Antonevičs: – Vai Straujumai vajadzēja tik bargi Cilinski sodīt? Daudzi vērtē – atlaists vissekmīgāk darbu uzsākušais ministrs.
– No Cilinska puses bija ļoti skaidra cilvēciska izvēle. Tas nevienam nevarēja būt pārsteigums, ka Einārs ies leģionāru piemiņas gājienā. Taču koalīcijas līgumā uzsvērts, ka koalīcijas partneri rīkosies vienoti. Cilinski pazīstu jau 25 gadus un piekrītu, ka viņš ir profesionāls cilvēks, kas nopietni strādā. Kā Tautsaimniecības komisijas vadītājs Saeimā vienmēr paļāvos, ko šis deputāts būs apņēmies, to rūpīgi izdarīs līdz galam. Tāda ir mana personīgā pieredze.
– Laba atsauksme no jūsu puses. Vai nākotnē viņš varētu atgriezties ministra krēslā?
– Iesim pie pamatiem – valdību veido nominētā premjera uzaicinātie ministri. Gadījums ar Cilinski, iespējams, būs precedents, lai turpmāk kandidatūras izraudzītos pēc analīzes, ko katrs amatā aicinātais spēj paveikt, ko no viņa gaidīt – ieskaitot krīzes situācijas. Nezinu, kāda pamatmotivācija bija Cilinska kungam…
E. Līcītis: – Viņš par to izteicies valstsvīra cienīgā runā.
– Bet – valdība pieņēma kolektīvu lēmumu.
V. Krustiņš: – Visi lauza rokas, kas būs ar “Saskaņu”? Vai tai radīs vietu valdības stūrītī? Un pati “Saskaņa” sūdzas, ka netiek ņemta valdībā, to “apbižojot”, tā iešot ielās, rīkošot referendumus, sūdzēšoties Krievijai. Pasaukšot Putinu no Krimas.
– Es palieku pie sava – redzēsim, kas notiks vēlēšanās. Droši var paredzēt tikai to, ka šīs dienas situācija spiedīs cilvēkus daudz vairāk padomāt, pirms izdara izvēli. Bet no šīs izvēles atkarīgs 12. Saeimas spēku samērs. Valsts prezidentam pēc tam būs jānosauc premjera kandidāts – man citas izvēles nav. Būs jānosauc tās partijas pārstāvis, kurš spēs izveidot stabilu vairākuma koalīciju ar pietiekami profesionāliem ministru kandidātiem.
