Anda Līce: Cilvēku īsā atmiņa un apbrīnojamā tieksme arī pieaugušā vecumā ticēt pasakām 68
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Daudzi šodien saka: “Neko vairs nevar saprast, kuru uzklausīt, kam ticēt.” Tā šajā globālā un vietējā informatīvā kara laikā tiešām ir. Neziņa un apjukums ir ideāls stāvoklis, kur katrs ambiciozs vai psihiski nevesels indivīds var izpildīties pēc pilnas programmas.
Un pilna programma nozīmē, ka visi līdzekļi, ja vien tie attaisno mērķi, ir labi.
Parasti tad lietā liek tādas cilvēkiem raksturīgas īpašības kā īso atmiņu un apbrīnojamo tieksmi arī pieaugušā vecumā ticēt pasakām. Lai pārliecinātos par kāda censoņa nolūku godīgumu, nav pat nepieciešams melu detektors, ir vienkārši jāpašķir atpakaļ attiecīgā jaunu laiku sludinātāja CV – ko viņš vai viņa runāja un darīja vēl tikai vakar vai pāris gadu iepriekš.
Tas visvairāk attiecas uz tiem, kuri savā laikā, amatos būdami, ir sasmērējušies un tagad atkal atgriežas politikā.
Barošanās vietās, kā zināms, atgriežas arī meža dzīvnieki.
Jā, cilvēks mūža laikā var mainīt gan uzskatus, gan pārliecību, tas pieder augšanai un nobriešanai. Par izmaiņām liecina darbi, nevis vārdi. Pārliecināties par to, kā cilvēks ir mainījies, var vienīgi, tagadējo rīcību salīdzinot ar iepriekšējo.
Jādomā, katrs var nosaukt ne vienu vien, kura uzskatos gadu gaitā ir notikušas radikālas pārmaiņas. Krievijas medijos tāds, piemēram, ir populārais žurnālists un publicists Aleksandrs Ņevzorovs, kurš savulaik nikni iestājās pret Baltijas valstu neatkarības centieniem, bet tagad ir nesamierināms Putina un Kremļa politikas pretinieks.
Partiju sistēmas apstākļos ir svarīgi palūkoties, kuram politiskajam spēkam kāds ir kalpojis iepriekš, cik partijās padzīvojies, par kādiem likumiem balsojis un kādu politisko orientāciju pārstāv šodien. Un arī to, vai viņam ir nabassaite ar padomju režīma mantiniekiem mūsdienu Krievijā.
Tāpēc jau mums ir dota brīnišķīgā spēja vērot un salīdzināt, atliek vien pašķirt lapu atpakaļ.
Principi nenozīmē vienīgi formālu piederību kādai partijai, kurai pašai nekādu principu var arī nebūt. Tas ir kas daudz vairāk un dziļāk. Tā ir ass, kas griež mūsu katra lielo dzīves riteni un līdz ar to arī mazos ritentiņus.
Patērētājsabiedrībā nav populāri principi, kas cilvēkam liek mainīties uz augšu, pārmaiņas daudzos diemžēl notiek pretējā virzienā. Tieši pateicoties nedomājošam vairākumam, ciniskie populisti iet pa dzīvi kā tanki.
Par tādiem krievu satīriķis un rakstnieks Viktors Šenderovičs saka: “Panākt, lai viņi nosarkst, mums neizdosies.”
Patiešām, kaunināšana nelīdz, tāpēc vēlētājiem ir jābūt modriem un jāskatās viņiem uz pirkstiem, bet pa pirkstiem jāsit taisnīgam likumam.
