–Ko domājat par LALIGABA pretendentiem? 0
– Nav sanācis visu izlasīt, bet, pat ja būtu, esmu diezgan drošs, ka mans viedoklis nemainītos: pirmais vainags Raupam, otrais – Salējam. Notika LALIGABA dzejas lasījumi, tur bija iespēja paklausīties nominantus. Raupu lasīt man vienmēr ir baudījums. Raups ir temperamentīgāks, bet Salējs – i dziļš, i meistarīgs.
– Lasīt tulkojot nav laika, bet vai pašam dzeju rakstīt sanāk?
– Man tak ir dažs jauns dzejolītis, un Laima Slava apsolījusi – ja es dūšīgi ķeršos pie “Sida”, tad “Neputns” vēl šogad izdos i manas “Idilles”. Es nezinu, pārāk biezs man tas manuskripts neizskatās… Ir tak tāds zināms lasītāja “gaidītais apjoms”, kur cerēt jaunu “dzejas informāciju”.
– “Idilles”?
– “Idilles”, jā, nu ko tur var pateikt. Mēģinājums vienkārši ieelpot, just, paslavēt Dieva būvēto pasauli, kas man nāk pretī. Un pašironiski – sak, es vēl 70 cik tur gados esmu gana glups pajūsmot.
– Un “Idilles” ir Laimas Slavas mēģinājums piekukuļot Uldi Bērziņu, lai ātrāk tulko “Sidu”?
– Nē tak! Te ir mans smalki izplānots mēģinājums piekukuļot Laimu Slavu – ja viņa drukās “Idilles”, es iztulkošu “Sidu”. Es gan ceru, ka viņa tagad ir mīkstinājusies savā stingrībā par to, cik ātri man tas jāizdara. Biju uz Leona Brieža sastādītās Huana Ramosa Himenesa dzeju grāmatiņas prezentāciju, tur iepazinos ar Spānijas konsulu, kurš pats ir dzejiski, filoloģiski orientēts. Es gribu pārtulkot ne tikai “Sidu”, bet arī Seviljas emīra al Mutammida ibn Abāsa dzejasdīvānu, abus nolikt blakus. Al Mutammids bija un paliek viens no ievērojamākajiem 11. gadsimta arābu dzejniekiem. Interesanti, ka Sidu Kampeadoru, to pašu, kuru bargais karalis Alfonso Sestais izdzina trimdā, citreiz viņš sūta palīgā al Mutammidam pret kristiešu aristokrātu, kurš nebija viņa vasalis. Jā, bija sākusies Rekonkista, Spānijas atbrīvošana no mauru varas! Un al Mutammids pret kristiešu pārspēku aicināja palīgā marokāņus, berberus, un tad Sids vairs viņam nebija draugs.
– Sasodīts, mēs jau atkal runājam par kristietības – labi, postkristietības, – un islāma sadursmi!
– Tas ir kaut kas cits. Visas pasaules pretrunas, par kurām runā socioloģija, meklē ietērpu, skatuvi un reliģijā atrod jau gatavus tekstus un dekorācijas. Kādu tērpu apģērbt, dodoties īstenot savu paaudzi, savus kompleksus, pārvarēt savu nabadzību, kaut ko nolaupīt, pieteikt sevi un pārsteigt cilvēci ar nežēlību, kas ir varbūt viena no vīrišķības sastāvdaļām gēnu līmenī, jā, reliģijai, visai kultūrai nemitīgi jānopūlas, lai cilvēkā, lai vīrā apvaldītu zvēru. Islāms, protams, ir skarbs – šīs ticības normas un priekšstati taču veidojās nežēlīga pilsoņu kara apstākļos. Daudzi skarbi konflikti cilvēcei ātri aizmirstas, bet šīitu [jā, fonētiski tā iznāk jēdzīgāk!] vidū netrūkst to, kas vēl šodien lūgšanās nolād sunnītu varasvīrus, kas izlējuši Pravieša mazdēla Huseina asinis. Un šīitu mošejās nerimst dārdēt sprādzieni! Pilsoņkarš turpinās… bet arī mūsu Kungs tak teicis: es nāku ar zobenu.
Ierobežotas ir mūsu spējas radīt laikmeta portretu, bet šis ir viens no veidiem: Sidu, Rekonkistas varoni, no vienas puses, un islāma dzejnieku no otras. Vai no Ziemeļkaukāza: es ar lielu aizrautību tulkoju “Vectēva Korkuda grāmatu”, oguzu epu, kur atspoguļoti islāmu nule pieņēmušo turktautu garīgie meklējumi, un man trūka pretī armēņu literatūras pieminekļa. Valda Salmiņa tikko saņēma Armēnijas Narekas Grigora ordeni par to, kā iztulkojusi Narekas Grigora “Žēlabu grāmatu”. Tagad mums ir divi šie traģiskie, pretišķie poli, man tā trūka, un es mudināju Valdu ātrāk cīnīties ar senarmēņu valodu. Tas ir tas, kā vārdā mēs mēģinām pieskarties pretrunīgiem laikmetiem – lai plastiski atveidotu to pretišķības, saglabātu, izprastu cilvēka centienu relativitāti un nepieciešamību cienīt savu pretinieku. Tā tagad pietrūkst visvairāk, bet kādreiz bija, pat vēl Pirmajā pasaules karā. Cienīt savu ienaidnieku.
