PASIENE: patriotisms krievu valodā 1
Pasienē jau pa gabalu pret debesīm slejas Romas katoļu baznīcas torņi. Tā ir viena no skaistākajām Eiropā, celta desmit gadus pirms Aglonas svētnīcas, ar skaistu rokoko un baroka stilu sajaukumu un tapusi to pašu arhitektu un mākslinieku rokām, kas cēluši Aglonas baznīcu.
Pasienei ir četru kilometru robeža ar Baltkrieviju un sešpadsmit kilometru – ar Krieviju. Pasienes īpatnība – pārsvarā krieviski runājoši iedzīvotāji, latviešu ārkārtīgi maz, apmēram 15 procenti. Tas izveidojies vēsturiski, jo šeit kādreiz bijusi Vitebskas guberņa. Pagastā ir tikai piektā daļa ciemu, kur izsenis dzīvojuši latvieši. Pārējos – baltkrievi, poļi, arī viņi šeit vairs nerunā dzimtajā valodā, bet pārsvarā krieviski. Padomju laikos šeit tika pārkrievoti vai visi latvieši. Kopš 1950. līdz pat 1990. gadam te bijušas tikai krievu skolas. Kā teic šeit ieprecējusies Pasienes pagasta vadītāja SKAIDRĪTE MARČENOKA (attēlā), kura te strādā kopš 1994. gada, arī viņas četri bērni pirmās deviņas klases beiguši krievu skolā, jo citas iespējas nebija. Arī vidusskolā Zilupē latviešu plūsmas skola izveidota tikai 1994. gadā. Ja gribēji skolot bērnus latviski – uz Ludzu!
Vairākumam iedzīvotāju saknes jau no starpkaru Latvijas laikiem, līdz ar to atjaunotajā Latvijā pilsonība tika piešķirta automātiski un nevis naturalizējoties. “Nedomāju, ka vecākās paaudzes cilvēkiem lojalitātes mēraukla būtu valoda,” uzskata Skaidrīte Marčenoka. “Cita lieta, ja runājam par jaunatni, kura pārsvarā latviešu valodu prot, taču liela daļa no tās dzimto pusi pametusi. Bet cik daudz Latvijas valsts par jaunatni pierobežā domājusi? Vai viņiem ir darbavietas? Nav taču. Labi vēl, ka zviedrs dod darbu, stādot un cērtot mežus. Taču, no otras puses, ir skumīgi, ka reiz līdumnieku sviedriem atkarotā zeme vieglu roku pārdota zviedru uzņēmējam, kurš te atkal stāda mežus, ko pēc tam par dārgu cenu pārdos tai pašai Latvijas valstij…” Arī šobrīd Zilupes vidusskolas filiālē Pasienē joprojām ir krievu plūsma.
Te gadu desmitiem pierasts skatīties Krievijas un Baltkrievijas televīziju. Krievijas televīzija ir bez maksas, taču no Latvijas kanāliem par brīvu pieejams tikai pirmais un septītais, par LNT jau jāmaksā. Pati Skaidrīte Marčenoka skatījusies “Lauku sētu”, politiskās pārraides, taču arī viņai Krievijas un Baltkrievijas televīzijas šķietot interesantākas nekā Latvijas televīzijā rādītās. Arī pārējā tauta vairāk skatoties izklaidējošās pārraides, piemēram, Malahova “Lai runā!”, savukārt Pasienes tautas nama vadītāja Iveta Ķiļbina noskatījusies Krievijas televīzijā raidījumu “Precamies!” un tajā redzēto lokalizējusi Latgalei, izveidojot ludziņu Pasienes dramatiskajam kolektīvam. “Nu sakiet, ir kāda atšķirība, vai viss notiek kaut kur Krievijā vai Latvijā?” retoriski vaicā Skaidrīte Marčenoka. Politiski šejienes tauta esot pakūtra, īpaši neinteresējot ne Latvijas, ne Krievijas politiskā dzīve. Taču tāpēc nevajagot domāt, ka vietējie cilvēki nav patrioti, neviens negribot atpakaļ Krievijā, esot lojāli noskaņoti. Kaut vai tāpēc, ka vidējais zemnieks ne par kādu naudu nespētu nopirkt to tehniku, ko var iegūt ar Eiropas subsīdiju palīdzību. Tauta saviļņojusies, kad Krievija iebruka Ukrainā un atņēma Krimu. Domas dalījušās: vieni to novērtējuši kā Krievijas impērisku un nosodāmu rīcību, citi sliekušies piekrist viedoklim par Krimu kā senāku Krievijas zemi. Patiesība gan ir arī tas, ka Latvijas Neatkarības gadadiena 4. maijā, Lāčplēša diena 11. novembrī un valsts dzimšanas diena 18. novembrī pēc ievadvārdiem latviešu valodā tiek svinēta krieviski. “Manuprāt, nebūtu prātīgi par valsti cilvēkiem stāstīt valodā, ko viņi nesaprot,” teic Skaidrīte Marčenoka un lepojas, ka palīdz deviņdesmitgadīgam kara veterānam nokļūt uz Otrā pasaules kara beigu piemiņas dienas atceri 9. maijā Zilupē…
Vai kādreiz rīkots brauciens, piemēram, uz Rēzeknes “Goru”? Neesot tik naudīga tauta, lai pirktu dārgās biļetes.
Vietējā kultūras dzīve sarosījusies, kopš te sākusi strādāt no Olaines pārnākusī Iveta Kiļbina ar pirmsskolas vecuma pedagoga izglītību. Varbūt tādēļ te ir veseli divi dramatiskie kolektīvi, kuri arī, protams, pārsvarā strādā krievu valodā.
Rosību radīja Viestura Kairiša režisētās filmas “Melānijas hronika” uzņemšana. Tā kā ar sniegu bijis bēdīgi, pagasta ļaudis to vākuši kopā pa visu apkārtni, pēc tam ar traktoru sniegs vests uz filmēšanas laukumu, lai radītu Sibīrijas ziemu. Pieci no pagasta iedzīvotājiem iekļuvuši arī filmas masu skatos.
