Gadsimtu sena māja ar nekā nedarīšanas soliņu. Ciemos pie muzikoloģes Zemzares un arhitekta Venckoviča 0
Vecā Daugavpils šoseja līkumo gar Likteņupi, atsaucot atmiņā laikus, kad ceļi vēl ļāva sajūsmā aizrauties elpai, ieraugot skatu, kas paveras aiz kārtējā pagrieziena, nevis tikai nokļūt no punkta A uz punktu B. Pirms Pērses tilta nogriežamies mežā un braucam, līdz ceļš beidzas – priekšā Pērse un Daugava. Šeit gandrīz gadsimtu senā mājā vasaras pavada muzikoloģe, mākslas doktore, orķestra “Kremerata Baltica” direktore INGRĪDA ZEMZARE un arhitekts PĒTERIS VENCKOVIČS.
Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados par īpašiem nopelniem tautas labā Latvijas valdība dāvināja apbūves gabalus. Tā pie sava stūrīša zemes iepretī Kokneses pilsdrupām tika valodnieki profesors Jānis Endzelīns un profesore Anna Ābele. Savus tur vēlāk uzceltos vasaras namiņus Endzelīns nosauca par Nāku, bet Ābele – par Guju: no vārdiem “nākt” un “gūt”. Kara laikā Endzelīns uz draugu pamudinājumu doties bēgļu gaitās atbildēja īsi: “Mācītājam un skolotājam ir jāpaliek pie savas tautas.” Savukārt prof. Ābele 1944. gadā emigrēja un mūža otru pusi aizvadīja Amerikā. Pēc Endzelīna nāves Nāku mantoja profesora meita māksliniece Līvija Endzelīna, pēc tam Līvijas dēls komponists Imants Zemzaris. 70. un 80. gados tur uzauga Imanta un Ingrīdas dēls Ingmars, kas nodibināja visnotaļ jaukas attiecības ar Gujas tālaika iemītniekiem, īpaši ar savulaik izsūtīto Olgas un Pētera Tētiņu ģimeni. Bija kopīga muzicēšana, stāsti par Sibīriju un Latviju… Šī mazā atkāpe nepieciešama, lai varētu saprast Pētera stāstījumu par īpašuma iegādi.
– Guju nopirkām 1994. gadā no Dr. Auroras Ābeles, prof. Annas Ābeles brāļameitas un mantinieces. Pieļauju, ka valodniece bija pateikusi amatniekam, ko vēlas, jo nez vai amatnieks pats to visu būtu izdomājis. Lai veicinātu mazēku būvēšanu, 1930. gada sākumā Hipotēku banka laida klajā pirmos divpadsmit arhitekta Pētera Bērzkalna vadībā izstrādātos savrupmāju paraugplānus. Domājams, ka no tiem aizgūti mājas gabarīti un struktūra, taču klāt nākusi veranda ar terasi uz jumta, apaļi lodziņi, balkoniņš un fasādes dekori. Tādējādi šī celtne ir viens no nedaudzajiem art deco paraugiem Latvijas laukos – vismaz tā to ir definējis arhitektūras rakstnieks Jānis Lejnieks. Gujas iegāde bija pareizs lēmums, – smaidot teic Pēteris un piebilst: – Ne mirkli neesam to nenožēlojuši. Manuprāt, tas ir labākais, kas ar mums noticis.
Kad vēlos uzzināt atjaunošanas koncepciju, Pēterim iemirdzas acis: – Daži kolēģi pēc nama apskates teica: to nevar atjaunot, tikai nojaukt un taisīt jaunu. Vainags nopuvis, māja nosēdusies, balkoni nokrituši, veranda pussagruvusi, durvis aizsistas ar vateņiem, jo māja būvēta kā vasarnīca, aukstā laikā to piekurināt ir grūti. Ārā bija šķūnīšu rinda, lai malkas pietiktu visai ziemai, un pat kūtiņa kazai – citādi nevarēja izdzīvot. Mana koncepcija bija vienkārša: šis ir kultūrvēsturisks svētums, tātad to drīkst tikai atjaunot. Māju nopirkām “ar visiem cilvēkiem”, četras ģimenes, visi bijušie izsūtītie. Joprojām nesaprotu, kāpēc viņiem neļāva atgriezties viņu pašu dzimtas mājās vai vismaz dzimtajā pusē. Steigas mums nebija, teicām, lai dzīvo. Citreiz vakarā atbraucam, bet viņi durvis ar krampīti aizdarījuši, netiekam iekšā. Tāpēc sākām ar verandu, ko viņi nelietoja. To pirmo sakārtojām un dzīvojām tur. Kad vecīši pamazām sāka pārcelties uz mūža mājām, varējām ķerties klāt arī istabām, nesteidzoties, pa vienai. Visu centāmies saglabāt tādu, kāds tas bijis sākotnēji, vienīgais, ko atļāvāmies mainīt, – iztaisīt arī otrā mājas pusē apaļus lodziņus, lai vairāk gaismas. Slēģus koka meistars Uldis Bergs uzņēmās izgatavot. Citi teica: jārauj ārā ar visu rāmi un tad darbnīcā jātaisa pēc parauga! Taču mums negribējās to celtni tricināt, jau tā tik tikko turas. Bet Uldis saka: es uztaisīšu! Izmērīja katru, jo tie atšķiras, un uztaisīja. Arī balkona durvīm apaļie līkumi bija jātaisa individuāli.
Nākamvasar plānots pabeigt pēdējo līdz galam vēl neiekārtoto telpu – virtuvi.
– Pagaidām mums virtuvē tāds vasarnieku variants, – skaidro Pēteris. – Bet nu jau Ingrīda neliekas mierā, ka vajadzētu vēl vienu māju, jo pa ziemu te īsti dzīvot nevar. Zemes mums daudz, varētu uzcelt uz Pērses krasta maziņu, bet ar pilnu komfortu, viegli apsildāmu, lai tur var dzīvot cauru gadu.
Ingrīda, jautāta par sajūtām Koknesē, smaida: – Kad 2009. gadā pabeidzu savu ceturto grāmatu, nolēmu – pietiek. Tagad domāju – vajadzētu vēl vienu, rezumējošu un pavisam brīvu, tā, lai nav jāskatās pār plecu un jādomā, vai tas ir vai nav objektīvi. Grāmatu par to, kā es redzu latviešu mūziku 20. un 21. gadsimta kontekstā. Vienubrīd šķita – atbraukšu uz Koknesi, pastrādāšu. Neesmu tikusi tālāk par pirmajām trim lappusēm. Šeit uzplaukst un nozied puķes, mežā krīt koki, putni atlido un aizlaižas. Uzkrīt migla, tad izklīst. Te ir citas sajūtas. Jebkāda ārēja rosīšanās te zaudē jēgu. Tāpēc mums Pērses krastā ir nekā nedarīšanas soliņš, kur baudīt dolce far niente*.
Bet Pēteris savas sajūtas noformulē pavisam īsi: – Mums te ir pašiem savs positivus.
______
* Saldā dīkdienība – itāliešu val.
