Par patriotismu var spriest pat matemātikas stundās 3
Ja patriotiskajā audzināšanā pārāk uzsver rezultātu, tā var arī nebūt, jo skolēniem šķitīs, ka viņiem to uzspiež. Taču valstisko audzināšanu var it kā nemanāmi ievīt daudzos mācību priekšmetos un arī ekskursijās. Tāds bija viens no secinājumiem, kas radās Rīgas Izglītības un informatīvi metodiskā centra rīkotajā forumā “Pilsoniskā un patriotiskā audzināšana skolā”, kurā par savu pieredzi valstiskajā audzināšanā stāstīja vairāku Rīgas skolu pedagogi.
Meklēt skaitļus tautasdziesmās
“Patriotisms sākas no ģimenes, taču, nonākot sākumskolā, bērns vēl ir ļoti pakļāvīgs, tāpēc arī skolas atbildība ir liela,” sacīja A. Pumpura Rīgas 11. pamatskolas direktora vietniece Ilze Bērziņa. Viņa ir matemātikas skolotāja, tāpēc atradusi veidus, kā ievīt pilsonisko un patriotisko audzināšanu arī matemātikas stundās. Piemēram, skolēni veic radošo darbu “Es un matemātika”, domājot, kā matemātikas zināšanas var noderēt, darbojoties Latvijas labā. Reiz stundas tēma bijusi “Skaitļi latviešu tautasdziesmās un pasakās”. Matemātikas stundās pat izvērsušās diskusijas par to, vai tie, kuri aizbrauc no Latvijas, ir patrioti. Arī līdz šādām diskusijām nonāk caur rēķināšanu. Skolēni aplēsa, cik rūtiņu ir burtnīcā, cik visu skolēnu burtnīcās kopā un tad iegūto ciparu salīdzināja ar aizbraucēju skaitu.
Tiecoties uz ideālu
Savu pieredzi klāstīja Rīgas mazākumtautību skolu pedagogi. Rīgas 22. vidusskolas direktora vietniece izglītības jomā Gunta Parma atzina: mazākumtautību skolās pilsoniskā un patriotiskā audzināšana nepieciešama vēl jo vairāk, jo tā var veicināt arī skolēnu integrāciju sabiedrībā. Tomēr, plānojot patriotiskos pasākumus šajās skolās, jāņem vērā specifika un jāpiedomā, kā stāstīt bērniem par latvisko. Piemēram, 33. vidusskolā tiek rīkoti Dzejas dienu pasākumi, kuros stāsta ne tikai par latviešu, bet arī krievu dzeju, salīdzina tās. Pētnieciskos darbos skolēni labprāt pievēršas Latvijas vēsturei. Piemēram, nesen pētījuši naudas vēsturi. Skolā ir arī savs muzejs, kur, pētot skolas vēsturi, skolēni daudz uzzina arī par Latvijas likteni. Ik gadu skolā tiek izvēlēts arī savs Lāčplēsis – uzvarētājs Lāčplēša dienā rīkotās sporta un erudīcijas sacensībās. Lai iepazīstinātu ar latviešu etnogrāfiskajām tradīcijām, tiek rīkots, piemēram, Mārtiņdienas tirgus. G. Parma uzskata, ka visi šie pasākumi uzlabojuši situāciju integrācijas jomā, taču “ideālu sasniegt nav iespējams, kaut uz to vienmēr vajag tiekties”.
Rīgas Rīnūžu vidusskolas latviešu valodas skolotāja Nataļja Kiseļova stāstīja, ka mazākumtautību skolās viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir vispār veicināt skolēnu interesi par Latvijas vēsturi un kultūru, kā arī latviešu valodu. Katru gadu 5. līdz 12. klašu skolēni dodas ekskursijā pa vienu maršrutu. Kaut apskates objekti dažādām klasēm nedaudz atšķiras, tomēr visi viesojas rakstnieku piemiņas un vēsturiskās vietās, apskata kādu tautsaimniecības un kādu dabas objektu. Šoruden devušies maršrutā Rīga–Lielvārde–Koknese–Skrīveri. Viesojās Likteņdārzā, apmeklēja Andreja Pumpura muzeju, Kokneses pilsdrupas. Citus gadus bijuši Rūdolfa Blaumaņa “Brakos”, Oskara Kalpaka piemiņas vietā. Ekskursijas laikā katrai klasei bija jāprezentē Latvijas nacionālie ēdieni.
Arī Rīnūžu vidusskolā uzskata: svarīgi meklēt saikni starp latviešu un krievu kultūru, tāpēc Piedrujas estrādē skolas jaunieši izspēlēja ainu no Nikolaja Gogoļa “Revidenta”, jo tieši šajā apkaimē luga pirmo reizi tulkota un uzvesta. Skolā tapis šāds sauklis: integrācija nozīmē pazīt+zināt+cienīt= uzticēties, piederēt, mīlēt. “Tā ir mūsu skolas veiksmes formula,” saka N. Kiseļova.
Audzināt bērnus vai vecākus?
Taču ko par bērnu un jauniešu audzināšanu patriotiskā garā saka paši izglītojamie? Par to stāstīja Rīgas 25. vidusskolas 12. klases skolnieces Lauma Veidemane un Loreta Lūkina. Loreta teica, ka ļoti svarīgi, lai skolā būtu sakārtota vide un notiktu dažādi kultūras pasākumi, kuros skolēni var iepazīties ar Latvijas kultūru. “Būtiskākais faktors ir skolotājs. Viņš skolēniem joprojām ir paraugs, etalons. Skolēni vēro skolotāju attieksmi pret valsti un izdara secinājumus,” sacīja Loreta. Sevišķi būtiska loma jauniešu valstiskajā audzināšanā ir latviešu valodas un literatūras, kā arī vēstures skolotājiem. Ļoti svarīgi, lai skolēni iesaistītos interešu izglītībā. Jo sevišķi dalība koros un tautas deju kolektīvos stiprina piederību Latvijai. “Skolēni skolu arī uztver kā savu mazo valsti,” stāstīja Lauma. “Lai veidotos piederības sajūta valstij, svarīga piederības sajūta skolai. Ja skolai būs karogs un himna, skolēns iemācīsies tos cienīt un sapratīs, ka jāciena arī valsts simboli.”
Loreta teica, ka būtiska loma ir arī vecākiem, taču novērots, ka bērni mēdz būt patriotiskāki par vecākiem. Tieši mazie cenšas pieaugušos iesaistīt, piemēram, valsts svētku svinībās. Ir vecāki, kurus iesaistīt neizdodas, jo viņi ir noguruši vai zaudējuši ticību valstij. Kāda skolotāja piemetināja: viņai dažkārt vairāk nākas audzināt nevis bērnus, bet gan viņu vecākus. Savukārt vidusskolēni cenšas valstiski izglītot savus vienaudžus. Piemēram, Laumas un Loretas klase Lāčplēša dienā patstāvīgi devās uz Brāļu kapiem un cits citam stāstīja, ko zina par Brīvības cīņām.
Meitenes izspriedušas, kāda tad ir atšķirība starp patriotismu un pilsoniskumu. Proti, patriotisms ir emocijas – jūtas pret valsti, bet pilsoniskums – aktīva pilsoņa pozīcija, darbs valsts labā. “Abas lietas iet roku rokā,” teica Lauma.
