Pašiem savi “Minhauzena” bērni. Kā saimnieko un medī Salnavā 0
Augusta pirmajā nedēļas nogalē gleznainā vietā Daugavas krastā Salas novada Sēlpils pagastā izskanēja šīgada mednieku festivāls Minhauzens. Šogad jau 21. reizi. Apbalvošanas ceremonijā tika pasniegtas balvas, kuras mednieki aizveda uz tālākiem un tuvākiem Latvijas novadiem.
Viena no balvām aizceļoja uz Salnavu, lai ieņemtu savu vietu vietējā mednieku kluba mednieku mājā blakus… sešām citām balvām. Interesanti, ka vērienīgajā kolekcijā nav nevienas balvas par uzvaru festivālā. Salnavieši pārliecināti, ka tai vieta joprojām ir brīva.
Kluba Salnava galvenā mītne jeb medniekmāja ir iekārtota zem padomju laiku graudu glabātavas bunkuriem. Kluba vīri, viltīgi smīnot, vaicā, vai es zinot, kas tur tiek glabāts šodien. Bilstu, ka bunkuri droši vien tiek izmantoti medījumu žāvēšanai, piemēram, ja jānokūpina viss alnis, nesadalot to gabaliņos. Vai tā bija pareizā atbilde, par to lai vēsture klusē. Taču kluba valdes priekšsēdētājs Andris Čoičs atklāj, ka savulaik vietējie mednieki nemaz nav varējuši medīt blakus dzīvesvietai un līdz medību platībām bijis jāmēro tāls ceļš.
Mēs neesam no Jēkabpils!
“Mednieku klubs ar nosaukumu Salnava ir dibināts 2004. gadā. Savulaik te bija padomju saimniecība Sala. Uz pirmajiem diviem Minhauzeniem, kuros piedalījāmies, vēl braucām ar to nosaukumu. Visi mums teica, ka laikam esam no Jēkabpils! Taču mēs esam salnavieši, vienkārši sovhoza centram bija nosaukums Sala. Taču medījām mēs netālu no Ludzas.
Tur bija Kirova kolhozs, kuru vadīja Leonards Stašs. Viņš bija arī pirmo atjaunotās Latvijas Saeimu deputāts. Mums bija apvienotais mednieku kolektīvs un visas platības tur. Te, ap Salnavu, medīja kolektīvi no Rīgas. Piemēram, rūpnīcas Straume mednieku kolektīvs. Sākās juku laiki, juka arī rūpnīcas, un sākām pamazām atkarot viņu savulaik aizņemtās teritorijas. 1990. gadā sezonu iesākām, jau medījot te, ap Salnavu,” atklāj Andris Čoičs.
Var teikt – jubilejas gads
Salnavas mednieki festivālā piedalās kopš otrā Minhauzena, un varētu teikt, ka šis ir jubilejas gads, Tomēr vīri atklāj, ka trijos festivālos nav piedalījušies. “Kad sākām, festivāls notika Rugājos. Tas ir tepat, gluži vai kaimiņos, tikai 40 kilometri bija jābrauc,” teic Čoičs.
“Bijām dzirdējuši atsauksmes par pirmo Minhauzenu, un miera jau vairs nebija – jābrauc. Kāpēc joprojām piedalāmies? Tāpēc, ka festivāls ikreiz notiek citā vietā. Neviens festivāls nav līdzīgs otram. Tāpat tā ir kopā būšana – pa vasaru visi kopā tiekamies retāk. Festivāls ir pasākums, uz kuru brauc kopā ar sievām, bērniem, radiem un draugiem. Visiem azarts, un katram ir iespēja atrast ko sev piemērotu, interesantu.
Galu galā tā ir iespēja parādīt sevi un paskatīties uz citiem. Vienmēr ir interesants uzdevums, kas jāizpilda. Par šiem uzdevumiem mums atbild jaunatne – jaunākā gadagājuma mednieki, mūsu bērni. Viņi pieraduši pildīt mājasdarbus. Savukārt uzvedumus palīdz iestudēt vietējā kluba vadītāja Valentīna Kirsanova. Viņa ar šo uzdevumu lieliski tiek galā!
Klubā ir teātris, tiek iestudētas lugas. Tāpat viņa labprāt palīdz mums, medniekiem. Viņa vienmēr arī brauc līdzi un ir viena no mums visiem! Savukārt disciplīnās piedalās tas, kurš konkrētajā jomā jūtas spēcīgāks.
Par šāvējiem zināms, kurš ko šaus, bet par pārējām disciplīnām, pat braucot uz festivāla norises vietu, reizēm nav skaidrs, kurš skries, kurš lēks. To izlemjam uz vietas. Medību zinībās mums arī ir stabils kadrs, kurš piedalās gadu no gada, – Imants Dubovskis. Viņš vienmēr ir piecniekā vai trijniekā. Pērn bija otrais, šogad – pirmais, lai gan, kad atnāca no pārbaudījuma, teica, ka laikam nebūs veicies…”
Šajos gados, kopš klubs piedalās festivālā, tā mednieki septiņas reizes kāpuši uz goda pjedestāla, taču ne reizes nav bijuši pirmie…2019. gadā – sestie, 2018. gadā un 2017. gadā – trešie, 2014. gadā – ceturtie, 2012. gadā – atkal ceturtie, 2011. gadā – trešie, 2007. gadā – sestie.
“Esam stabili sešniekā,” smaida Čoi-ča kungs. “Atceros, togad, kad līdz nākamajai vietai mūs šķīra septiņi punkti, tad gan bija kreņķis. Bija daudz disciplīnu, kur varējām būt labāki, bet kopumā – galvenais jau ir piedalīties.”
No festivāla aizved uz dzemdību nodaļu
“Šajos gados piedzīvots daudz neparasta. Taču ir kāda, nu jau var teikt, tradīcija. Mūsu komandas dalībniekiem tieši pirms festivāla vai pašā festivāla dienā dzimst bērni. Mūsu kluba biedram Aldim Laganovskim, var teikt, ir Minhauzena bērni.
Vispirms meita piedzima dienu pirms festivāla (togad festivāls notika Vidzemē), savukārt no festivāla Siguldā viņa sievu aizveda tieši uz dzemdību nodaļu un piedzima dēls! Viņu arī mīļi dēvējam par mazo Minhauzenu,” stāsta salnavietis.
“Vēl bija interesants gadījums. Kāds fotokorespondents ar fotoaparātu staigāja… Ieklīda pie mums teltī, paspēlēja kārtīs fotoaparātu un pats aizmiga. Izdevumā pēc tam bija tikai maza rindkopa, ka festivāls noticis. Aparātu mēs viņam, protams, atdevām, taču piezīmes par festivālu viņš bija kaut kur pazaudējis.
Mūsu kluba biedram šīgada festivālā copes sacensībās izdevās noķert prāvu samu 13,5 kilogramu svarā. Tiesa, vērā ņēma zivju garumu un varēja vinnēt ar riekšavu mazu asarīšu,” atceras mednieks.
Saimnieko ar apdomu
Mednieku klubā Salnava šobrīd ir 19 mednieki, kuri apsaimnieko ap 8000 hektāru lielas medību platības. Vasaru mednieki veltī lielākoties gaides medībām, sargājot laukus no postījumiem. Vēlāk rudenī, protams, medības ar dzinējiem. Pīļu medības rīko vien atklāšanā un vēl dažas reizes, jo labu pīļu vietu tuvumā nav.
“Bija pīļu iecienīts uzplūdinājums, ko palīdzēja izveidot bebri, taču ūdens apdraudēja elektrolīnijas balstus un nācās likvidēt gan uzplūdinājumu, gan beb-rus. Bet līdz tam bija labi – brienami bija aptuveni 70 hektāri manā privātīpašumā,” stāsta Andris Čoičs.
“Par gaides medībām runājot – nedarām tā, ka izber divus spaiņus graudu un to, kurš pienāk, nomedī. Mēs piebarošanas vietās vispār nemedījam. Medījam uz postījumiem. Šosezon uz pīļu sezonas atklāšanas dienu bija nomedītas jau 27 cūkas.
Domāju, šogad jānomedī kādas 60 vai 70. Mežacūkas pie mums nebija pazudušas nevienu gadu. Intensīvi medījām gar kluba teritorijas robežu, savukārt viducī netraucējām, un Āfrikas cūku mēris mums līdz šim gājis secen.Mums ir vēl kāda tradīcija – katru gadu pirms buku atklāšanas sanākam kopā un būvējam medību tornīšus.
Katru gadu ap divdesmit uzbūvējam, un šobrīd mums ir kādi simt medību tornīši un podesti. Gan gaides medībām, gan dzinējmedībām.Lielo plēsēju medībās izveidojusies veiksmīga sadarbība ar kaimiņu klubiem. No Krievijas ienāk samērā daudz pelēču, un jārīkojas visiem kopā. Lencot pat nav jāinformē kaimiņi, lai nezūd operativitāte, par to esam vienojušies. Kad ielenkts, lencējs informē visus, kur notiks medības.”
Vairāk lasiet žurnālā Medības
