Pašiem sava brīvība. Ciemos skolā, kuras vadītāja panāca veģetāru maltīšu atļaušanu skolās 3
Pirmais septembris, skolas zvans, ierastais sols un deviņi mēneši ar degunu grāmatās. Tas varētu būt ļoti stūrains un novecojis skolas gaitu raksturojums, mūsdienās izglītības sistēmā arvien lielāka nozīme tiek piešķirta variācijai, paša interpretācijai un brīvībai.
Ja skolēna iespējas un kompetences mācību stundās ieplūst tikai tagad, tad Ikšķilē brīvība un, atļaušos rakstīt, Latvijai neraksturīga izglītības sistēma pastāv jau teju desmit gadus. Tā ir Ikšķiles Brīvā skola un tās vadītāja Kristīne Liberte, kuras neatlaidībai un dzelžainajai pārliecībai par savu taisnību iznākums ir Ministru kabineta noteikumu izmaiņas, kas atļauj veģetāras maltītes skolās (un arī ārstniecības iestādēs).
Kā pie vecmāmiņas laukos
Kristīne ir mamma, un, kā ikviena māte, arī viņa saviem bērniem vēl to vislabāko. Jaunībā pēc vidusskolas Kristīne gadu mācījās Šveicē, un tur iegūtās zināšanas un mācību vide atstāja spilgtu iespaidu un izpratni, ka skolā var būt arī citādi. Kad pašas pirmajam bērnam tuvojās skolas vecums, Kristīne atmeta domu doties uz ārzemēm: ja tur ir labākas skolas, tad nav jābrauc prom, bet gan ārzemju pieredze jāved uz mājām.
Ar pašvaldības atbalstu, 150 latiem kabatā un draugu ziedotām mēbelēm divās nedēļās sapnis kļuva par īstenību – Ikšķiles Brīvās skolas durvis pirmajiem 14 skolēniem bija atvērtas.
Pēc deviņiem gadiem septembrī šogad skolā mācās gandrīz 90 skolēnu – par 20 vairāk nekā pērn. Skola ierīkota ēkā, kur vēsturiski bijusi skola, turpat blakus bagātīgs dārzs un pašiem sava pavārīte, kas gatavo garšīgas pusdienas.
Šī ir citāda skola, piemēram, mūzikas nodarbībās bērni mācās spēlēt kokli un citus tautas mūzikas instrumentus.
Kad visa par daudz, bērni var doties atpūsties uz klusuma telpu, kur, atslēdzoties no realitātes, apkopot domas, pabūt ar sevi un dažreiz pat saņemt pēdu masāžu, lai būtu spēks turpināt rotaļāties atlikušo dienas daļu. Otrajā stāvā blakus mācību telpām atrodas steļļu istaba – nu gluži kā pie vecmammas laukos.
Šeit nav klašu, bērni dažādu vecumu grupās ir sadalīti saimītēs. Pašlaik skolā ir trīs pirmsskolas un četras skolas vecuma saimītes. Bērni skolas gaitas sāk divu triju gadu vecumā un visu nepieciešamo apgūst un iemācās līdz sestajai klasei, kad gatavi tālāk lielajai dzīvei.
“Mēs ģimenēs esam dažāda vecuma un cits no cita katru dienu kaut ko mācāmies. Kādēļ lai šāds modelis nevarētu darboties arī skolā? Mūsu pieredze pierādījusi, ka jaunākie mācās no vecākajiem, ņem piemēru, un šāda savstarpējā komunikācija uzlabo izpratni par jaunatklājumiem,” skaidro skolas vadītāja.
“Mēs esam kā tāda maza laboratorija, varam dot impulsu lielajām skolām, sakot, kas patiesi darbojas. Šobrīd turpinās diskusijas par sešgadnieku skološanu, bet mūsu bērni saka, ka iet skolā jau kopš divu gadu vecuma.
Svarīga ir vide, kādā bērni katru dienu pavada, nevis konkrēts vecums, no kura sāk mācīties.
Mēs mācāmies katru dienu,” pārliecināta Kristīne. Ikšķiles Brīvo skolu patiesi var saukt par sava veida laboratoriju, jo tā ir lauzusi stereotipus, pārkāpusi robežas un akmenī iecirstus likumus veiksmīgi sagrozījusi kājām gaisā.
Bioloģiskais dārzs un veģetāras pusdienas
Ikšķiles Brīvā skola ir vienīgā Latvijā, kas iekopusi bioloģisku dārzu turpat skolas teritorijā un saviem audzēkņiem pasniedz veģetāras pusdienas. Tā galvenokārt bija vecāku izvēle – ne tāpēc, ka visi būtu veģetārieši, tā nebūt neesot, tas vairāk esot principa un uzskatu jautājums.
“Mēs skolā mācām bērniem, kā uzvesties, kas ir pareizi, kas ir ļauni. Ja sakām, ka kaķītis ir jāmīļo, uzlikt uz galda vistas kāju šķita nepareizi,” atzīst vadītāja.
Patlaban lielākā daļa produktu, ko bērni ēd pusdienās un launagā, izaug turpat skolas dārzā. Arī maizi skolas pavāre cep pati.
Iepirkti tiek vien graudaugi, kartupeļi, burkāni un kāda kāpostgalva, kā pietrūkst, lai visus pabarotu. Tomēr tomāti, gurķi, ķirbji, kabači, piparmētras, ogas un citas dārza veltes visam gadam tiek iesaldētas no pašu dārza.
“Katram bērnam ir sava dobīte, par kuru viņš rūpējas, tādējādi apgūstot arī tik vienkāršas un šodien daļēji aizmirstas iemaņas. Vasaras brīvlaikā ražu novākt nāk vecāki, kas ir lieliska iespēja nezaudēt kontaktu laikā, kad bērni atpūšas. Šī nav tikai skola, kurā pavadīt pāris stundu dienā, mēs esam kā komūna,” smaidot saka Kristīne.
Gadiem ilga tiesāšanās ar uzraugiem
Līdz šim likumdošana valstī noteica, ka bērnam katru dienu pusdienās skolā jāsaņem noteikts daudzums gaļas. Ikšķiles Brīvā skola šo likumu neievēro. To uzzinot, pirms vairākiem gadiem Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) pēc viesošanās skolā noteica, ka veģetāras pusdienas tomēr jāpapildina ar likumā noteikto gaļas daudzumu.
“Mēs centāmies paskaidrot, ka nepieciešamās vielas, ogļhidrātus un vitamīnus, ko citviet bērni saņem no gaļas, mēs iegūstam no dažādiem pākšaugiem un dārzeņiem. Šāda interpretācija dienestam nepatika, tāpēc nokļuvām tiesā,” pirmos soļus cīņā ar birokrātiju atceras skolas vadītāja.
Pirmajā instancē skola uzvarēja. Kristīne ar prieku stāsta, ka tiesas zālē bijuši arī bērni.
“Process jau notiek par viņiem, mēs cīnījāmies par viņu veselību, un domāju, ka tā viņiem arī bija laba mācību stunda.”
Pārsūdzot lēmumu, PVD panāca, ka nepieciešama ārsta zīme, lai varētu ēst veģetāri, kam savukārt nepiekrita Kristīne, un, pārsūdzot tiesas lēmumu trešo reizi, panāca, ka Veselības ministrija izstrādā noteikumu projektu, kas ļauj bērniem ar vecāku atļauju skolās un ārstniecības iestādēs saņemt veģetāru maltīti.
Ministru kabinets 21. augustā projektu apstiprināja. Sanācis tāds gadiem ilgs Sprīdīša stāsts par to, ka mazs cinītis ne tikai gāž lielus vezumus, bet arī maina likumus.
“Mans dēls nav veģetārietis”
Četru bērnu mamma Ingrīda Strazdiņa sevi raksturo kā pretstraumes gājēju dažādās dzīves jomās. “Man nav pieņemamas tās normas, ko izstrādā cilvēki, kuri neiedziļinās procesos. Ja nevaru pati sekot kādiem rāmjos ieliktiem likumiem, likt to darīt manam bērniem ir vēl negodīgāk,” skaidro Ingrīda. Viņa pati ir veģetāriete, tomēr saviem bērniem ļauj ēst visu, kas garšo un ir veselīgs.
“Nē, mani bērni nav veģetārieši, man ir svarīgi zināt, no kurienes atceļojusi pārtika un produkti, kas nokļūst uz bērna šķīvja. Jau sen ģimenē vairs nepērkam visu, kas atrodams veikalu plauktos. Gaļu mēs ēdam brokastīs, vakariņās un brīvdienās, nav runa par veģetārismu, bet gan bioloģisku pārtiku, pašu dārzā audzēto un dabas veltēm.
Tā uztura daudzveidība veģetārā šķīvī bieži vien būs daudz lielāka nekā gaļēdāja ēdienā.
Kur vienam kotletes un rīsi, mums pieci dažādi pākšaugi, selerijas un burkāni. Šajā skolā es esmu droša par to, ko mans bērns katru dienu saņem,” par uztura paradumiem skolā stāsta Ingrīda. Patlaban Ikšķiles Brīvajā skolā mācās Ingrīdas trešais bērns, un drīz pirmās skolas gaitas pirmsskolas saimītē sāks arī jaunākā atvase.
“Ikšķiles Brīvajā skolā vecākiem un skolotājiem ir pavisam cita komunikācija, šeit visi cits citu pazīst, un es par sava bērna panākumiem vai grūtībām varu uzzināt katru dienu, nevis divas reizes gadā vecāku sapulcēs,” skaidro mamma.
Viens no lielākajiem ieguvumiem bez ciešas komunikācijas un veselīgām pusdienām, ko bērni skolā iegūst, ir brīvā dabā pavadītais laiks. Kad vecākie bērni turpināja mācības citās skolās, Ingrīda ar pārsteigumu atklāja, ka tur bērni neiet ārā vai arī tas notiek ļoti reti, bet Ikšķiles Brīvajā skolā, vasara vai ziema, bērni katru dienu pavada laiku ārā.
Pagalmā notiek gan dārza darbi, gan stundas, gan brīvā laika nodarbes.
“Man patīk, ka pirmsskolas vecuma saimītēs pretēji citiem bērnudārziem, kas mazos jau sēdina skolas solos un gatavo nākotnei, Ikšķiles Brīvā skola pavelk garāku bērnību. Viss nepieciešamais tiek apgūts, bet vairāk caur rotaļām un radošām nodarbēm.
Ja bērni pēc skolas absolvēšanas ar augstiem rezultātiem un pavisam citu izpratni un motivāciju mācīties labi iekļaujas jaunajā vidē, tas nozīmē, ka brīvās skolas principi darbojas,” priecājas Ingrīda.
“Brīvība nav nemācīšanās. Brīvība ir atbildība par savām zināšanām un disciplīnu. Man kā vadītājai ir atbildība pret ģimenēm, kuras savus bērniņus man ir uzticējušas.
Skaistākais šķiet, ka ģimenes šeit atrod ne tikai drošības, bet arī vienotas kopienas izjūtu.
Mēs esam līdzīgi domājoši, kopā ne tikai mācāmies, bet arī pavadām brīvo laiku un ar saviem bērniem iepazīstam pasauli,” ar lepnumu atzīst skolas vadītāja Kristīne.
