Pašiem sava «apvienoto nāciju organizācija» 0
Lielāks uzsvars integrācijā jāliek uz Latvijai lojāliem cittautiešiem, uzsvēra politiķis Raivis Dzintars (NA) “Latvijas Avīzē” 24. februārī publicētajā intervijā un aicināja kultūras ministri izteikt atzinību mazākumtautību organizācijām, kas savus biedrus bija aicinājušas 18. februāra referendumā balsot “pret” otru valsts valodu.
Kultūras ministrijā uzzināju, ka īpaša atzinība netiks izteikta, un ministre Žaneta Jaunzeme-Grende uzskata, ka vislabākā pateicība ir cieņas izrādīšana un vēlme sadarboties ne tikai īpašos gadījumos, bet arī ikdienā. Tā, piemēram, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas asamblejas sēdē izskanējusi ideja par mazākumtautību kultūras mantojuma izcelšanu XXV Vispārējo latviešu Dziesmu un XV Deju svētku programmā. Ministre iesniegs to kā priekšlikumu Dziesmu un deju svētku padomes sēdē, kur spriedīs par svētku programmu un koncepciju.
Asociācijā – 22 biedrības
Kuras tad ir šīs mazākumtautību organizācijas, un kāds ir to redzējums par integrāciju un Latvijas nākotni?
Mazākumtautību organizācijas referenduma sakarā politiķi uzrunāja jau kopš gada sākuma. Tā Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, 5. janvārī tiekoties ar nevalstiskajām organizācijām (NVO), mudināja skaidrot to biedriem valsts konstitucionālos pamatus: “Te nozīmīga loma mazākumtautību organizācijām, kā arī citām NVO.” Februārī paziņojumu izplatīja Itas Kozakēvičas vārdā nosauktās Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas (LNKBA) valde, aicinot referendumā apliecināt savu cieņu Latvijas valstiskuma konstitucionālajiem pamatiem un sabiedrības saliedēšanas vārdā atbalstīt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Asociācija apvieno 22 organizācijas, un tajā ietilpstošās Latvijas baltkrievu kultūras biedrības “Svitanak” valde jeb “rada” savus 60 biedrus uzrunāja vēl arī ar atsevišķu īpašu vēstījumu. Tā uzsvēra, ka “Svitanak” kopš atmodas laika ir atbalstījusi latviešu tautu tās valsts neatkarības atgūšanā un iestājas par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas pastāvēšanu Latvijas Republikā.
Pēc paziņojumiem asociācijas mājas lapā parādījās arī nelabvēlīgi komentāri, kā, piemēram: “Smieklīgi, ka armēnis ar igauni sarunāsies latviski.”
LNKBA vadītājs Rafi Haradžanjans uzsver – asociācijā latviešu valodā savstarpēji sazinās kā armēnis ar kazahieti, tā moldāvs ar ungāru un visi pārējie. Bet vienmēr jau atrodas anonīmi nelabvēļi, kuriem nepatīk asociācijas ideoloģiskā ievirze un cieņa pret Latvijas valsti. R. Haradžanjans atminas, ka reiz internetā pat apvainots “rusofobijā” tikai tāpēc, ka izstādes atklāšanā runājis latviski.
Asociācijā ir gan mūsu tuvāko kaimiņtautu pārstāvji – Rīgas Lietuviešu nacionālā kultūras biedrība “Rūta” un Latvijas Igauņu biedrība, gan kultūras un mentalitātes ziņā tālākām tautām piederīgie libāņi, tatāri, baškīri.
LNKBA valdes nostāju pirms referenduma saviem tautiešiem darīja zināmu Rīgas Vācu kultūras biedrība, Latvijas Poļu savienība, Latvijas Krievu kultūras darbinieku asociācija, Latvijas Ukraiņu inteliģentu biedrība, Latvijas azerbaidžāņu biedrība “Azeri”, Latvijā dzīvojošo ungāru biedrība “Balaton”, Latvijas Uzbeku kultūras centrs, Latvijas Čigānu nacionālās kultūras biedrība, Kultūras biedrība “Lezgins”, tāpat Latvijas Kazahstānas kultūras centrs “Suamir”, Latvijas moldāvu kultūras centrs “Dačija” un pārējie.
“Es jau nezinu, kā katrs nobalsoja, taču informācija pārdomām bija visiem,” saka R. Haradžanjans. Moldāvu kultūras centra priekšsēdētājs Georgijs Tofans atminas, ka svētdienā pēc referenduma sešos rītā viņam zvanīts no radio “Brīvā Eiropa” un jautāts, kas notiks turpmāk: “Atbildēju, ka viss būs labi!” Viņš stāsta, ka no apmēram 3000 Latvijā dzīvojošo moldāvu Latvijas pilsoņi ir pieci simti un ka moldāvi savus bērnus sūta latviešu skolās.
Stepes cilvēks un viensētnieks
Asociācijā apvienotās biedrības ir dažāda lieluma, piemēram, no šeit dzīvojošajiem 415 gruzīnu tautības Latvijas pilsoņiem gruzīnu biedrībā “Šamšoblo” darbojas 15 cilvēku. Savukārt pats jaunākais “bērns” asociācijā ir Kazahu kultūras centrs, kurā iestājušies deviņi biedri. Taču jāņem vērā, ka ikvienam ir ģimene, draugi, tāpēc Kazahu kultūras centrā darbojas apmēram 50 cilvēku, norāda R. Haradžanjans.
“Esmu dzemdējusi un izaudzinājusi dēlu latviešu tautai,” saka Marzjaša Susēja, kazahiete, kas šeit dzīvo jau 33 gadus. “Un tāpēc varu izteikt savu redzējumu. Latvieši ir noslēgti, sevī vērsti. Jums arī jāmainās, jākļūst atvērtākiem!”
Viņa piemin arī savu pieredzi Tautas partijā – jau 1999. gadā iestājusies tajā ar vēlmi strādāt tautai, taču līdz pat partijas likvidācijai tā arī īsti neesot uzklausīta.
Līdzīgi Marzjašai par to, ka gribētos no latviešu puses sagaidīt lielāku ieinteresētību par mazākumtautības cilvēkiem, kultūru un biedrības pasākumiem – spriež arī baltkrieviete Irina Kuzmiča. Viņa gan piekrīt, ka šī ieinteresētība lielā mērā būs atkarīga arī no mazākumtautību pašu iniciatīvas. Un tas, ka Rīgā ir valsts finansēta baltkrievu skola, ir stiprs pamats valodas un kultūras tradīciju kopšanai.
Būs izstāde Saeimā
Rafi Haradžanjans spriež: “Es uz jautājumu – kā dzīvosim pēc referenduma, visiem esmu atbildējis, ka Latvijai ir sasniegumi nacionālā jautājuma risināšanā un ir arī trūkumi. Bet svarīgi parādīt tieši sasniegumus. Mēs asociācijā esam gluži kā maza “apvienoto nāciju organizācija”. Latvijā esam dzīvojuši un dzīvosim normāli, bet, ja domājam, kā vēl attiecības uzlabot, atslēgvārdi ir “sadarbība” un “partnerība”.” Asociācijas vadītājs cer, ka turpmāk nenotiks tā kā divu iepriekšējo kultūras ministru laikā, kad piešķīrumu no valsts budžeta LNKBA ēkas Skolas ielā 37 pieticīgai uzturēšanai sākumā iedalīja vairākas reizes mazāku, nekā nepieciešams, un pēdējoreiz, tikai pateicoties Valsts prezidenta rūpēm, asociācija saņēma pārējo daļu. R. Haradžanjans uzskata, ka politiķi diemžēl īsti neizprotot asociācijas “audzinošo lomu”.
Viņš gan ir gandarīts, ka nupat LNKBA namā viesojās Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa un apsolīja atbalstu konkrētām iecerēm, piemēram, parlamenta ēkā sarīkot asociācijas mākslinieku izstādi. Ebreju kultūras mantojuma biedrības pārstāvis Vlads Šulmans ierosināja pēc diviem gadiem, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, organizēt starpkonfesionālu mūzikas festivālu.
R. Haradžanjanam ir vēl vairākas ieceres, kā parādīt eiropiešiem mūsu kultūru gan tepat Rīgā, gan jau pieminēto mākslas izstādi aizvest uz Eiropas Parlamentu kopā ar romu mūziķiem. Bet par godu Latviešu vispārējiem dziesmu un deju svētkiem varētu sapulcēt labākos mākslinieciskos mazākumtautību kolektīvus koncertā Rīgas Latviešu biedrības namā ar savu repertuāru, kurā iekļautu arī latviešu tautas dziesmas apdari.
R. Haradžanjans ir pārliecināts, ka integrāciju nevajag mākslīgi pasteidzināt.
Viņaprāt, vislabākie integrācijas pasākumi ir nevis plašas konferences, bet gan iepazīstināšana ar citu tautu cilvēku pieredzi un uzskatiem. Viņš teic, ka labprāt aizietu uz tikšanos kā ar krievu, tā latviešu skolēniem kopā ar kazahieti Marzjašu Susēju vai jauno armēņu režisoru Aiku Karapetjanu, filmas “Cilvēki tur” autoru, kurš ar savu ir izglītību varētu strādāt arī Armēnijā vai Francijā, bet izvēlējies Latviju.
