Uldis Šmits: Maskavas vēstījums – ne tikai mūsu sportisti, arī citi lieto 10
Maskavas īpaši izceltais vēstījums: arī Rietumu un sevišķi amerikāņu sportisti bieži lietojuši dopingu, savukārt politiķi bijuši korumpēti un nereti rīkojušies noziedzīgi. Tā ir neapstrīdama patiesība. Pareizāk sakot, patiesības viena puse. Pastāv vēl otra, no Krievijas realitātes stipri atšķirīga. Rietumu pilsoniskā sabiedrība par atklātībā nākušajām nejēdzībām neklusē, un tiesu vara dara savu darbu. No pjedestāliem tāpēc ir novāktas daudzas augstākās amatpersonas un tāpat sporta slavenības.
Leģendārajam septiņkārtējam “Tour de France” uzvarētājam Lensam Ārmstrongam pirms dažiem gadiem atņēma visus agrāk plūktos laurus. Viņa dopinga afēra tika nodēvēta par vērienīgāko krāpšanos mūsdienu sportā. Neviens laikam nespēja iedomāties, ka joprojām ir iespējamas arī daudzkārt vērienīgākas un visaptverošas mahinācijas ar valsts struktūru un specdienestu iesaistīšanos – kas līdzīgs savulaik Vācijas Demokrātiskās Republikas plaši piekoptajām metodēm. Tieši šīs sāpīgās atmiņas palīdzēja Vācijas TV kanālam “ARD” četrās dokumentālajās filmās atsegt Krievijā arvien piekoptās “Austrumvācijas stila” izdarības, ko vēlāk apstiprināja dažādu izmeklēšanas komisiju ziņojumi.
Runājot par Rietumos atmaskotajām politiskajām afērām, ir lietderīgi atcerēties arī Votergeitas skandālu, kas, no šodienas raugoties, nemaz neizskatās pēc diez cik ārkārtēji smaga nodarījuma, bet kura dēļ 37. ASV prezidentam Ričardam Niksonam nācās atstāt amatu. Nosauktajos un vairākos citos gadījumos svarīga loma bija presei, kas nebeidz vien uzšķērst dažādus augoņus šajā nebūt ne ideālajā politiskajā sistēmā, kuras nepilnības tiek savtīgi izmantotas. To uzskatāmi apliecina intelektuāli trūcīgā miljardiera Donalda Trampa priekšvēlēšanu sekmes. Bet arī viņam, nonākušam Baltajā namā, ja tas notiks, vajadzēs rēķināties ar neatkarīgas tiesas un reālas opozīcijas esamību un ietekmīgu plašsaziņas līdzekļu dzēlību. ASV pilnā mērā iemieso pazīstamo frāzi par demokrātiju, kas esot “pats sliktākais valdīšanas veids, izņemot visus pārējos”.
Taču Krievijā neērtākie režīma kritizētāji tiek pasludināti par “nacionālnodevējiem” vai likvidēti. (Nodevēju kategorijā teju ierindota arī skrējēja Jūlija Stepanova, kura izstāstīja par mahināciju apmēriem Krievijas vieglatlētikā.) Nekādas “votergeitas” nav pieļaujamas, bet vietējiem “ārmstrongiem” līdz mūža galam jātur mute, nevis jānožēlo grēki, nodarot skādi valsts dižajam tēlam.
Savā ziņā tas ir jautājums par varas un sabiedrības attieksmi pret meliem. Britu eksperts Pīters Pomerancevs, kurš, vairākus gadus strādādams Krievijas televīzijā, pamatīgi iepazina valsts propagandas mašinēriju, nesen “Financial Times” slejās skaidroja, kāpēc Kremlis izjūt nepieciešamību publikai borēt – “Rietumi nav labāki”, īstenībā krietni sliktāki. Galvenokārt tas, protams, ir saistīts ar Maskavai izteiktajiem pārmetumiem. Arī pēdējā laika atklāsmes par sportistu masveida piebarošanu ar aizliegtām vielām īsti noliegt nevar, bet pilnībā atzīt negribas. Sak, rīkojamies tāpat kā citi, un visi apvainojumi uzlūkojami vienīgi pret Krieviju vērstās globālās sazvērestības ietvaros. No tā izriet, ka tik kritiskos apstākļos melot valsts interešu vārdā ir pieļaujami un pat nepieciešami. Tiklab par Donbasu kā dopingu. Turklāt “Krievijas sistēmā vienkāršajiem ļaudīm arī bieži nākas pārkāpt noteikumus”, un prasme apiet likumu skaitās drīzāk apsveicama sadzīvē noderīga iemaņa. Tāpēc Putinam nesagādā grūtības “pozicionēties” kā cilvēkam, kurš tāpat izturas pret starptautisko tiesību normām. Kas savukārt vairo mūsu ieinteresētību, lai tās tiktu ievērotas.
