“Paši patvēruma meklētāji nelūdz neko, viņi grib ātrāk atgriezties mājās,” stāsta bēgļu atbalstītāji 0
Valija Beluza, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ko likt pretī nežēlīgai agresijai un kara izraisītam postam? Labdarības organizāciju instrumenti ir empātija un humānā palīdzība. Arī biedrībai “Tabitas sirds” šajā sarežģītajā periodā rūp, lai pie ukraiņiem nonāktu privātpersonu un uzņēmumu ziedojumi. Krīzes situācijā mēs lieliski protam vienoties, lai drupinātu ļaunuma impērijas nodomu – sanaidot, pakļaut un iznīcināt.
Biedrības “Tabitas sirds” humānā atbalsta punktā Liepājā rosība valda jau no rīta. Pastāvīgi te darbojas trīs brīvprātīgie. Viena no viņām – Evija Kundziņa – sagaida atbraucējus no Ukrainas un noskaidro aktuālākās vajadzības. Kāda māmiņa teic, ka bērniem noderētu preparāts pret saaukstēšanos, termometrs, bet vecmammai – zāles pret migrēnu. Piedāvātajā pirmās palīdzības aptieciņā ir gan mazuļiem paredzēts klepus sīrups un suspensija sāpju mazināšanai, gan bezrecepšu medikamenti pieaugušajiem.
Kopā pasmejas, paraud un aizlūdz
Andrejs Rubeļs no sabiedriskās organizācijas “Разом заради дітей” ar mikroautobusu no Ukrainas atvedis vairākas bijušās internātskolas audzēknes. Vienai no meitenēm ir dēliņš. Pēc humānās palīdzības izsniegšanas rūpju stafeti pārņem bērnu un ģimeņu atbalsta biedrība “Miera osta”.
Tās pārstāve Kristīna Lieģeniece ieskicē biedrības misiju: “Mums ir arī bēbīšu un Montesori nodarbības, logopēds un iespēja ģimenītēm, kas to materiāli nevar atļauties, piesaistīt speciālistus, piemēram, fizioterapeitu. Palīdzam jaunajām māmiņām nostāties uz pareizā ceļa, lai viņas saviem bērniem nenodarītu to, kas nodarīts pašām.”
E. Kundziņa skaidro, kā kara bēgļi atrod atbalsta punktus: “Vispirms viņi dodas uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi sakārtot uzturēšanās dokumentus, pašvaldības Sociālais dienests informē par palīdzības saņemšanas veidiem un vietām. Mēs esam viena no labdarības organizācijām, kas piedalās šajā ķēdē.”
Pilnas ģimenes humānā atbalsta punktā tikpat kā nav manītas, izņemot gadījumus, kad vīrietim ir nopietnas veselības problēmas. Pamatā ierodas mammas ar atvasītēm vai arī bērni ar vienīgo apgādnieku – tēti. Reizēm līdz ar atbēgušajām ģimenēm ierodas Eiropā strādājoši ukraiņu vīrieši, lai palīdzētu savējiem iekārtoties un pēc tam dotos uz fronti.
“Emociju mums daudz, galvenā – līdzjūtība. Kopā pasmejamies, kopā paraudam. Iedot drēbes, segas, pārtikas pakas, higiēnas preces un medikamentus ir mazākais, ko varam darīt. Svarīgi ir sirsnīgi parunāt, atbalstīt morāli un aizlūgt. Ja cilvēks to atļauj. Garīgā maize šobrīd ir ļoti vajadzīga,” nosaka Evija un piebilst: “Kristieša pamatvērtība ir darīt otram labu, tā pasaulē vairojas mīlestība, un to šeit var reāli iemācīties.”
Noder jebkāda palīdzība
Namiņš, kurā izvietojies humānā atbalsta punkts, atrodas Karostā, durvis tas vēris 14. martā. Vadītājai Santai Lauvai labdarības joma nav sveša: esot draudzē “Dieva mājas” un biedrības “Miera osta” valdē, ne jau ukraiņiem vien palīdzēts.
Darbs te tiešām intensīvs, dažkārt neatliekot laika pat ūdeni iedzert. Pirmajā nedēļā šķitis daudz, ja dienā ierodas trīsdesmit personas, bet tagad neizbrīna, ja ir astoņdesmit.
Patīkami pārsteigusi liepājnieku atsaucība, viņi piedāvā arī izpalīdzēt ar privāto automašīnu. Lielākoties vajadzīgās lietas ukraiņiem izsniedz uz vietas, bet tiem, kas atbraukuši ar sabiedrisko transportu, reizēm segas un spilveni tiek aizvesti līdz pagaidu mājvietai.
Runājot par ziedotājiem, Santa secina, ka neskopojas arī uzņēmēji, taču privātpersonas ir aktīvākas: “Tas riktīgi aizkustina sirdi, kad ne jau situētākais pensionārs atnes konservējumu burciņas no pagraba vai pašu izaudzētus dārzeņus.”
Tikmēr Ginta Oleksa uzteic cilvēku apzinīgumu – ziedotas tiek pilnīgi jaunas vai tīras drēbes, apavi un citas lietas: “Paši patvēruma meklētāji nelūdz neko, viņi grib ātrāk atgriezties mājās, tomēr uz pirmo palīdzību “parakstās”. Īstenībā nav jau mums pastāvīgi viss uz vietas, tāpēc ik dienu atjaunojam vēlamo lietu sarakstu.
Pašlaik, piemēram, ļoti nepieciešami pavasara apavi, virsjakas, jo cilvēki atbraukuši ziemas apģērbā. Bērniem noderētu burtnīcas, rakstāmpiederumi, plastilīns. Ar prieku pieņemam gan sadzīvē nepieciešamas lietas, gan dāvanu kartes, ko dodam kuplākām ukraiņu ģimenēm, lai tās iegādātos, piemēram, segas. Droši šurp var nest bezrecepšu zāles nervu nomierināšanai: no kara zonas un sagrautajām mājām aizbēgušie nespēj atgūties no stresa, cieš no bezmiega un trauksmes.”
Brīvprātīgā darba veicēji novērojuši, ka daža ukrainiete vēlas ilgāk dalīties pārdzīvojumos, kā mukts, kā bez elektrības sēdēts pagrabos, kā marodieri logus situši un mājokļus laupījuši. Un kā uz to visu reaģējuši bērni. Vienā brīdī radusies pārliecība, ka tā vairs nevar turpināt un jādodas prom: līdzās patriotismam ir arī izdzīvošanas instinkts. Šie cilvēki teic, ka, staigājot gar jūru Liepājā, ik reizi salecas, izdzirdot ostas skaņas vai citu spalgāku troksni.
“Mums bija nākotnes plāni”
Daudzi kara bēgļi ieradušies ar domu uz laiku apmesties pie radiem vai paziņām, bet ne viens vien steigā un izmisumā nejauši iekāpis uz Latviju braucošā transportā. Gandrīz visu acīs vīd raizes un apjukums: vēl pirms mēneša pašu zemē viņiem bijis viss, bet nu nepazīstamā valstī nākas paļauties uz vietējo ļaužu izpratni un līdzcietību.
Draudzenes Svetlana Rudenko un Jūlija Kuļiniča atklāj, ka ieradušās no Doneckas. Pilsēta ar 250 tūkstošiem iedzīvotāju ietilpst karadarbības plosītajā Donbasa apgabalā. Viņu vīri palikuši apsargāt dzelzceļu un dzēst ugunsgrēkus. Labi, ka piešķirtās telekartes ļauj sievietēm bez maksas sazināties ar tuviniekiem.
Līdz karam abas strādājušas par pārdevējām juvelieru veikalā – salonā. “Lai gan sarunu valoda mūsu ģimenēs ir krievu, diskrimināciju dēļ tā neizjutām. Mums Ukrainā klājās lieliski, bija nākotnes plāni, dēls pabeidza 10. klasi ukraiņu skolā un nākamgad gribēja stāties augstskolā. Grasījāmies remontēt savu divistabu dzīvokli, Svetlana nesen nopirka māju, bet agresors – Krievija – mums uzbruka…
Blakus esošo aerodromu pastāvīgi apšauda. Visapkārt plosījās liesmas, sprādzieni, bija šausmīgi bail, bet turējāmies līdz pēdējam. Ģimenes draugi no Kramatorskas pirmie atbrauca uz Liepāju pie radiniekiem un izstāstīja par omulīgo, viesmīlīgo pilsētiņu, kas uzņem bēgļus. Aizkūlāmies līdz Ļvivai, tad vērsāmies pie brīvprātīgajiem, kas mūs nogādāja Varšavā.”
Stāstot par ierašanos kopā ar četrus un piecus gadus vecām meitiņām, diviem pusaudžiem un mammu – pensionāri, Jūlijas acīs sariešas asaras: tik ļoti pārsteigusi šejieniešu attieksme. “Līdz šim nekad neesam dzīvojuši uz citu rēķina. Vispirms Liepājā palīdzēja Sarkanais Krusts. Kad vēlējāmies dēlam nopirkt zāles pret psoriāzi, aptiekas darbiniece atteicās pieņemt samaksu. Aurēlija Abarta Bahitova, pilnīgi sveša sieviete, mūs – septiņus cilvēkus – izmitināja vienistabas dzīvoklī, sagādāja pārtikas produktus. Pēc nedēļu ilga ceļojuma, saspiežoties vienā kupejā, dzīvoklītī šķiet gana plaši. Vilcienā bērni to vien runāja, kā slēpušies pagrabā.” Ukrainiete neslēpj bažas – ka tik ar Donecku nenotiek tas pats, kas ar Mariupoli: nebūs vairs kur atgriezties.
No sapņa līdz realitātei
“Labdarības organizācija “Tabitas sirds” oficiāli reģistrēta pirms pieciem gadiem, bet doma palīdzēt grūtībās nonākušajiem bija jau krietni agrāk,” atceras biedrības vadītāja Kristīne Vidzeniece. “Kad dzirdējām labu pieredzi no Jelgavas, kur organizācija “Tuvu” praktizē ideju būt līdzās un vajadzības gadījumā sniegt atbalstu, abi ar vīru Mārtiņu pieņēmām lēmumu pamēģināt, bet kopā ar vismaz vēl vienu ģimeni. Pieaicinājām Initu Reņģi: arī viņas sirsniņā bija tāda vēlme. Sarūpētās mantas sākumā uzglabājām Grobiņas pašvaldības piešķirtā trīs istabu dzīvoklī Grobiņā un kāda privātuzņēmēja atvēlētās telpās Liepājā. Nest visu uz otro stāvu un lejā bija sarežģīti.”
Sapnis “par savu vietiņu” ir piepildījies – kopš pagājušā gada rudens, pateicoties ziedotāju atsaucībai, biedrība saimnieko Grobiņas pagastā uzceltā gaišā un ērtā ēkā. Bet ne jau gludi viss ritēja, teic Kristīne: “Kad dokumenti bija sakārtoti un atlika tikai būvēt, finansējumu izvēlētajam projektam nesaņēmām. Tas bija īpašs brīdis. Mūsu draugi no Fēru Salām atsūtīja divus jūras konteinerus, lai būtu, kur saziedotās lietas uzglabāt, trešo konteineru iegādājāmies paši.
Biedrība “Tuvu” un stikloto konstrukciju ražotne “Upe” paziņoja, ka palīdzēs mums ēku uzbūvēt, un tā tapa divās dienās. Ar vairāku vietējo firmu, draugu, tuvinieku un draudzes palīdzību veicām iekšdarbus, nedaudz atbalstīja arī pašvaldība. Kopīgiem spēkiem realizējām pēdējo – gāzes apkures projektu. Tas šķita neiespējami, bet iesaistījās draugi no raidījuma “Prāta rīta rosme”, ar sociālajos tīklos uzrunāto cilvēku palīdzību izdevās sarūpēt līdzekļus apkures ierīkošanai, savukārt LED gaismekļu ražotājs “Vizulo” izprojektēja un uzdāvināja mums ekonomisku apgaismojumu.”
“Tabitas sirds” galvenajā noliktavā privātpersonām neko neizsniedz. Grobiņā ir divas citas vietas, kur cilvēki var aiziet pēc humānās palīdzības,” turpina Vidzeniece. “Par piegādi rūpējas ģimenes asistents, pašvaldības sociālā dienesta darbinieki, pēc pārtikas kastēm reizēm atbrauc pagasta pārvaldes vadītāji. Mēs lielākoties sniedzam lokālu atbalstu specifiskiem mērķiem. Ja audžuģimenē ievietots bērniņš, sameklējam un iedodam pirmo pūriņu.
Ja sociālais darbinieks redz, ka katastrofāli trūkst ēdiena, higiēnas preču vai kāda ģimene cietusi ugunsgrēkā, cenšamies sagādāt nepieciešamo. Nākamais solis būtu bijis iedzīvināt jaunās telpas svētīgai darbībai, piemēram, pasākumiem īpašām mammām, taču notikumi Ukrainā izdarīja korekcijas.”
Ar Dieva gādību
Divas dienas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā biedrība “Tabitas sirds” saņēmusi lūgumu iedot lietas, ko aizvest uz bēgļu nometnēm pie Polijas robežas. Vidzenieku ģimene publicējusi aicinājumu ziedot, un noliktavas priekša uzreiz bijusi pilna ar mantām. Operatīvi tās sapakot palīdzējuši vietējie iedzīvotāji.
“Atsaucība joprojām ir ļoti liela. Kundzīte, kurai pāri astoņdesmit, noziedoja gultasveļu un spilvenu. Uzņēmumi zvana, lai uzzinātu, ar ko var padalīties. Viens sarūpē bērnu rotaļu stūrīti, cits dzeramo ūdeni, vēl kāds atved kafijas automātu, bet labāk ir naudas līdzekļus ieskaitīt kontā.”
Interesanti, ka arī ārpus Latvijas dzīvojošie seko mūsu aktivitātēm un atbalsta, gandarīta ir Kristīne. Tā no Norvēģijas uz Ziemassvētkiem saņemtas dāvanas bērniem un adījumi. “Bijusī grobiņniece Karīna Vargovcika organizē labdarības sūtījumus no Īrijas, viena ģimene Amerikā mēdz mums kaut ko atskaitīt no tirdziņos pārdotā. Esam piedzīvojuši gan izmisumu, gan brīnumainu nepietiekamo lietu atnākšanu līdz pat sīkumiņiem. Iztrūka, piemēram, dakšiņas, un pēkšņi viens onkulis atnesa kasti ar galda piederumiem.”
Vaicāta, kur smelta ideja tik neparastam nosaukumam, Kristīne atceras, ka vispirms bijis logo ar sirsniņu un dodošu roku. Organizācijas dibināšanas sapulcē sprieduši, ka nosaukumā vajadzētu ko tādu, lai darbos un skrējienā nepazaudētu galvenos principus – līdzjūtību un mīļumu. “Mārtiņš atgādināja, ka Bībelē ir minēta labdare Tabita, kura rūpējās par grūtdieņiem, apdāvināja viņus. Bet mums viss ir nācis pakāpeniski. To, ko spējam paveikt šodien, nevarējām pirms pāris gadiem. Daudz ko darot pirmo reizi, esam pieauguši prasmēs un iemaņās. Iepriekš, piemēram, nebijām piedalījušies mājas būvniecībā, un tā bija kārtīga skola.”
Kristīne atzīst, ka sekot notikumiem Ukrainā ir emocionāli ļoti grūti, pat vīram brīžiem raudiens nāk. “Cenšamies nefokusēties uz kara šausmām, bet situācijā saredzēt arī labo. Izjūtot līdzcilvēku rūpes par citiem, katram sakām paldies par atbalstu! Tas iedrošina, palīdz izturēt, vairo savstarpēju uzticēšanos.
“Tabitas sirds” ir sadarbības partnere Dienvidkurzemes novadam un nu jau arī Liepājas pilsētai. Paralēli biedrība iespēju robežās turpina sniegt palīdzību vietējiem iedzīvotājiem. Darba apjoms pieaudzis, tāpēc noder jebkurš roku pāris. Iesaistās gan brīvprātīgie no draudzes “Dieva mājas” un citām kristiešu draudzēm, gan arī tādi, kas nav nevienā. Tāpat ir palīgi, kas piesakās atbraukt uz pāris stundām.”
Dažs uztraucas, ka ukraiņiem no valsts tiek vairāk nekā vietējiem – bezmaksas telekartes, brīvbiļetes sabiedriskā transportā, ēdiens, apģērbs, pabalsts un izguldīšanas vieta. Bet tas ir tikai uz trim mēnešiem, spriež Kristīne. Varbūt šiem pukstētājiem der iedomāties, kā tas ir – ierasties svešā vietā tikai ar to, kas mugurā. Plus vēl vardarbības pieredze. Gan jau arī mūsu tautiešiem, bēgot no kara briesmām, citās zemēs tika dots patvērums.
Vidzenieku ģimenē aug četras atvases, un vecākiem rūp arī savu bērnu drošība: “Kad mūsu jaunākā meita vienubrīd ieteicās, ka negrib nomirt, sapratām, ka jāierobežo ziņu skatīšanās un klausīšanās un jākontrolē, ko paši mājās runājam. Tagad vakaros visi kopīgi lūdzamies. Šī skarbā situācija mūs tuvina Dievam, izjūtu viņa gādību un šobrīd esmu pilnībā no viņa atkarīga.”
Saruna jābeidz, jo jūtam – darbs dzen darbu. Ieradušies pašvaldības policijas darbinieki, lai aizvestu lielāka izmēra lietas uz atbalsta punktu Liepājā. Grobiņas vidusskolas ēdnīca brīvprātīgajiem atsūtījusi kastītes ar siltām pusdienām. Tūlīt jau durvis ver arī kāds pusmūža vīrs un kodolīgi paziņo – ārā stāv džips ar tranzīta numuriem, tajā ir medikamenti, atslēgas aizdedzē.
Uzziņa
“Tabitas sirds” atbalsta punkti ukraiņu ģimenēm:
• Liepājā, Imantas ielā 7.Tālr.: 29767262; 26142827.
• Dienvidkurzemē, Grobiņas pag. Robežniekos. Tālr.: 29143411
• Kuldīgā, Stacijas ielā 6. Tālr.: 20333585
• Bankas konts ziedojumiem:Kristīgā labdarības organizācija “Tabitas sirds”Konta Nr. LV95HABA0551042819151. Mērķis: Palīdzība Ukrainai.
