Pašģīmji un pašapliecināšanās Romā 1
Vienreiz mūžā Roma jāredz. Tā nospriedām lidsabiedrības biļešu atlaižu laikā, jo Itālijas galvaspilsētā vēl nebijām bijuši. Kaut līdzīgi domā miljoniem cilvēku visā pasaulē un tāpēc daudzviet uz katra mūžīgās pilsētas kvadrātmetra jums būs daudz konkurentu, tomēr Roma ir tā vērta.
Krievs Kazbeks Kolizejā
20 tūkstoši eiro – tik lielu soda naudu un četru mēnešu nosacītu cietumsodu novembrī piesprieda Itālijas tiesa krievu tūristam Kazbekam Akajevam. “Es varu, maksimums, samaksāt 400 – 500 eiro, esmu bezdarbnieks un bez ienākumiem,” tā tūrista žēlošanos tiesas zālē atstāsta itāļu mediji. “Bezdarbnieks, un jūs varat atļauties brīvdienas Romā?” pie raksta interneta portālā sašutusi raksta lasītāja Frančeska. Par izlasīto tikpat pārsteigts ir komentētājs Gjampjero: “Vai es esmu piedzēries? Un kā gan jūs samaksājāt par braucienu?”
Gan jau ka Kazbeks, kuram piespriestā nauda jāsamaksā trīs mēnešu laikā (lai gan, ja viņš ir palaists brīvībā, tad jau neviens Romas gailis viņam pakaļ vairs nedzied…), mēģināja tikai izlocīties, jo Romas brīvdienas bezdarbnieks tiešām nez vai var atļauties. Padārgs prieks tomēr. Ko gan Kazbeks nodarīja? 42 gadus vecais vīrietis tika pieķerts nozieguma brīdī – uz Kolizeja, gandrīz divtūkstoš gadu senā vēstures pieminekļa, sienas viņš ar akmens šķembu ieskrāpēja burtu K. Gribēja rakstīt “Kazbek”, ne jau “Kolizei”… Autogrāfs bija iecerēts prāvs – kā konstatēja policija, burts bija 17 cm plats un 25 cm augsts.
Romas vēstures pieminekļu sargi ir sašutuši. Itālijas varas iestādes bijušas tik bargas ar soda mēru, jo pārkāpums nopietns un šogad tas bijis jau piektais vandalisma gadījums Kolizejā. Rakstot vēstules uz amfiteātra sienas, iepriekš pieķerti divi pusaudži no Kanādas, viens brazīlietis, kā arī tēvs un dēls no Austrālijas, turklāt austrāliešu zēna vecāki pretojušies uzraugiem, gribēdami ļaut zēnam pabeigt darbu… Kolizeja direktore medijiem piebildusi: “Katru gadu Kolizeju apmeklē seši miljoni cilvēku, bet atrodas tikai saujiņa tādu, kas bojā vēsturisko celtni.”
Ne jau Kolizeja apgānīšana vien uztrauc itāliešus. Mediji atgādina arī par citiem tūristiem, kas izrāda necieņu pret Itālijas pieminekļu vēsturisko un māksliniecisko vērtību, piemēram, franču jauniešiem, kuri peldējušies kaili strūklakā Romā, vācu sievieti, kas sabojājusi krēslu Toskānas villā, vai pieķerto tūristu, kurš nozaga daļu no mozaīkas Pompejā, “lai viņam būtu atmiņas”.
Itālieši cer, ka sods Kazbekam varētu būt brīdinājums citiem tūristiem, lai viņi Itālijā un galvaspilsētā Romā nemēģina atstāt neizdzēšamas pēdas uz kāda vēsturiskā pieminekļa vai aizvest mājās gabaliņu vēstures.
Visu šo savdabīgo stāstu par tūristu Kazbeku un viņa piedzīvojumiem izlasīju, jau atgriezusies Rīgā no ceļojuma uz Romu. Nē, es nepadomāju: “Paldies dievam, mani nepieķēra…” Jo man nekad nav ienācis prātā iegravēt autogrāfu ne uz kādas seno romiešu celtnes, ne padomjlaiku tualetes sienas. Es arī nerakstu to kā brīdinājumu jums, lasītāji, jo nedomāju, ka jums nagi niez izkašņāt kādu ķieģeli Romas foruma drupās suvenīram mājiniekiem vai izpeldēties un pačurāt Trevi strūklakā. Bet ir tik patīkami apzināties, ka tu esi “civilizēts tūrists”, vai ne? Tāds, kurš, dodoties ceļojumā, ir izstudējis 448 lappušu biezo “Romas ceļvedi”, izsērfojis internetu ar atslēgvārdiem “ko noteikti apskatīt Romā” un atsvaidzinājis atmiņā vēstures stundās mācīto. Un pēc tam bijīgi salīdzina dabā redzamo ar iepriekš gūtajiem priekšstatiem un zināšanām. Tāpēc, visu pēc šādas savas olekts mērot, man atkārās žoklis situācijā, kādu tūlīt izstāstīšu.
“Kas tas ir?”
“Kas tas ir?” angļu valodā vaicā gadus 20 – 25 veca jauniete rindā stāvošajam jauneklim. Mēs atrodamies Vatikānā Svētā Pētera laukumā, gaidām garā rindā (stāvējām tieši stundu) uz drošības pārbaudi pirms ieejas Svētā Pētera bazilikā, un zinātkārā meitene rāda tieši uz baziliku… Nu, es negribētu izlikties vīzdegunīga, bet tomēr… “Kā gan viņa ir nokļuvusi šeit?” es domāju. “Nav bērns. Aizsietām acīm atvesta no Anglijas un izsēdināta no helikoptera tieši laukumā?” Jo, ja reiz cilvēks ir atkļuvis līdz Romai, līdz Vatikānam, tad viņam vajadzētu zināt dažus turista tradizionale (tradicionālā tūrista) “obligāti jāredz” objektu atslēgvārdus – Kolizejs, Trevi strūklaka, Spāņu kāpnes, Svētā Pētera bazilika.
Tomēr apskaužu šo jaunieti par jaunatklāsmes prieku, kas viņu sagaida. Tikmēr mēs, rindu izstāvējušie, apskatām ne tikai bazilikas iekšpusi, bet uzkāpjam arī kupolā (par to jāmaksā septiņi eiro). Tas tiešām ir to vērts – var gan apskatīt kupolu no iekšpuses, tuvumā izpētot no mozaīkas veidotos eņģeļu attēlus, gan uzkāpt pašā augšā kupola spicē un pastaigāt pa bazilikas jumtu. No turienes paveras lielisks skats ne tikai uz Svētā Pētera laukumu, bet uz visu Romu.
Nefotografējiet Mikelandželo
Zinām, ka uz Vatikāna muzejiem ir lielas rindas, tāpēc jau iepriekš internetā esam nopirkuši biļetes uz noteiktu datumu un pulksteņlaiku (no rīta uz pašu pirmo – pulksten deviņos). Tādējādi mierīgi apejam Vatikāna mūri apjozošo tūristu rindu pie biļešu kases un bez kavēšanās tiekam Vatikāna muzejā. Ceļvedī esmu izlasījusi, ka muzeja kolekciju apskatei būs vajadzīga pusotra līdz piecas stundas atkarībā no tā, cik ilgi gatavojamies uzkavēties pie katra no mākslas darbiem, kurus pāvesti kolekcionējuši četrus gadsimtus. Pat ja tūlīt no muzeja ieejas gribat rikšot tikai uz Siksta kapelu, neapstājoties citās galerijās, arī šis ceļš prasa ap 20 minūtēm. Tomēr mēs tā izdarām – vispirms raitā solī dodamies uz Siksta kapelu, lai pēc tam atgrieztos sākumpunktā un visu izstaigātu lēni un prātīgi.
Vatikāna pils galvenajā kapelā pulcējas kardināli tad, kad pienācis laiks ievēlēt jaunu pāvestu. Tad telpa ir slēgta apmeklētājiem. Bet ikdienā Siksta kapela ir lielākais medus pods tūristu mušu bariem. Šo telpu, kur slavenākās freskas ir Mikelandželo “Radīšana” un “Pastarā tiesa”, dienā apmeklējot līdz pat 20 000 cilvēku. Tāpēc no rīta arī steidzāmies vispirms uz Siksta kapelu. Lai tajā būtu pēc iespējas mazāk mūsu kolēģu – citu tūristu, kuru spiešanās ne pārāk lielajā telpā nebūt neveicina mākslas darbu baudīšanas procesu.
Kamēr audiogidā klausos detalizēto stāstījumu par griestu freskā atainoto procesu, kā Dievs atdalīja gaismu no tumsas, ar otru ausi dzirdu apsardzes darbinieku regulāri atkārtoto mantru: “No photo! No photo!” Ak kungs, cik viņiem nepateicīgs darbs – nemitīgi iejukt pūlī un uzmanīt, lai tūrists atklāti vai slepeni savu fotoaparātu vai mobilo telefonu nepavērstu pret gleznojumiem. Bet kur gan der tāds tūrists, ja viņš mājiniekiem nevar savā telefonā uzrādīt pierādījumu: “Tas ir MIKELANDŽELO! Es tur biju!” Jā, arī selfijs jeb pašbilde te nekādi nesanāks… Dies pasarg, ja vēl kāds iedomātos lietot selfiju nūju! Kas tas tāds? Par to nākamais stāsts.
Pašbildes nūja
“Selfie! Selfie!” vicinot garas nūjas, skandē melnīgsnēji jaunekļi pie ieejas Romas forumā, Kolizejā un citās tūristu pārpildītās vietās. Viņi ir visur. Un viņi krīt uz nerviem. Tāpēc ar lielu jautrību noskatāmies, kā šie jaunekļi, pamanījuši tuvojamies divus motociklus, pēkšņi bēg, ko kājas nes. Motociklisti, tātad policisti, kaut braucamie nebija trafaretēti. Aha, nelikumīga tirgošana!
Tomēr daudziem tūristiem šis jocīgais kāts šķitis ļoti noderīgs pašģīmja iedabūšanai telefonā (un tā, lai aizmugurē būtu redzams kāds Kolizeja stūrītis!), jo redzam tos aktīvā lietošanā. Katram gadījumam paskaidrošu: selfiju nūjas ir pagarināmi stieņi, pie kuriem var piestiprināt mobilo ierīci, lai no attāluma ar “Bluetooth” savienojuma palīdzību viedtālrunī uzņemtu pašportreta fotogrāfiju.
Apsēstība ar fotografēšanu un pašbildēšanos mūsdienu tūristiskajā pasaulē jau kļūst par tādu kā lāstu – tu pats vairs citādi nespēj baudīt redzamo kā tikai caur fotorāmi, un arī traucē citiem ar savu iegrozīšanos kadrā… Tāpēc dažbrīd pat jāpriecājas par vietām, kur gaida zīme “Fotografēt nav atļauts”. Tāda ir arī baznīciņa, par ko nākamais stāsts.
Memento mori
Grāmatas “Romas ceļvedis” autori, protams, padomājuši arī par mazajiem tūristiem. Un viens no viņu ieteikumiem, kas Romā varētu interesēt ne tikai pieaugušos, bet arī bērnus, bija baznīca Santa Maria della Concezione. Tā nav baznīca ar rotaļlaukumu. Tas bija kaut kas baisāks…
1626. gadā dibinātā dievnama kapeņu velvētās sienas rotātas vijīgiem rakstiem, ornamentiem. Taču tie tapuši no… miroņu kauliem. Nenobrīnīties par vairāku paaudžu kapuciešu mūku izdomu, radoši kombinējot savu mirušo ordeņa brāļu gūžas kaulus, muguras lāpstiņas, ribas, citus kaulus un tādējādi pie sienas un griestiem izveidojot šos rotājumus.
Tradīcija sākta 17. gadsimta beigās un šie baisie mākslas darbi radīti no apmēram 4000 mūku skeletiem. Kauli savienoti ar stieplēm, veidojot arī kristietības simbolus – ērkšķu kroņus, svētās sirdis, krucifiksus. Kāda sienas daļa sastāv no vieniem vienīgiem galvaskausiem. Memento mori… “Atceries, ka reiz mirsi,” tiek atgādināts tūristiem. Bet pie izejas uzraksts latīņu valodā: “Tu esi tas, kas mēs bijām. Tu būsi tas, kas mēs esam.”
Uzziņa
Praktiski ieteikumi nakšņošanai
Parasti ceļojumos izvēlamies viesnīcas, taču šoreiz pamēģinājām dzīvokli. Tam ir vairāki plusi:
var izvēlēties interesantāku mitekli salīdzinājumā ar bezpersoniskajiem viesnīcu numuriņiem;
ja ceļotāju ir vairāk par diviem, dzīvoklim ir elastīgākas iespējas lielāka viesu skaita izguldināšanā (piemēram, divistabu dzīvoklis labi piemērots ģimenei ar bērniem);
dzīvoklī pats vari gatavot ēdienu, un tas būs ietaupījums, ņemot vērā Romas restorānu un kafejnīcu dārdzību. Piemēram, trim cilvēkiem pieticīgi pusdienojot vienkāršā restorānā, jārēķinās ar 40 – 50 eiro. Bet, iepērkoties veikalā par 20 eiro, mums dzīvoklī trim cilvēkiem iznāca gan labas vakariņas, gan brokastis.
Vietnes, kurās meklēju dzīvokli: booking.com un citiesreference.com.
