“Pašcieņu zaudēt nedrīkst nekad!” Saruna ar žurnālisti Māru Libeku 19
Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kad uzzināju, ka manai kursa un darba biedrenei, “Latvijas Avīzes” žurnālistei Mārai Libekai piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, nodomāju – nu gan vienreiz ir pelnīti! Vārdos – asprātīga un tieša, rakstos – augsti profesionāla, kolēģiem – drošs plecs un balsts.
Māras “teritorija” žurnālistikā ir plaša – politika, tieslietas, sociālie jautājumi, bet kā zivs ūdenī viņa ir medicīnas un veselības jomā. Lauvas tiesa Māras rakstu trāpa desmitniekā. Krīzes laikā Māras rakstītajam vārdam īpašs svars – kā konsekventam patiesības uzturētājam spēkā. Kā top šis vārds un kāds ir Māras ceļš žurnālistikā – šajā sarunā.
Kāpēc, tavuprāt, Latvija šoruden ir tik smagā Covid-19 krīzē?
Neveiksmīgais vakcinācijas sākums ar neiepirktajām vakcīnām un izmeklēšanu, kurš pie tā vainīgs, bija ļoti slikta zīme, ka arī turpmāk ik uz soļa pavadīs kāda ķibele.
Kariņa dzīvesbiedre ir ģimenes ārste, tāpēc viņa izpratnei par šo ārstu nozīmi cilvēku potēšanā pret kovidu vajadzēja būt krietni plašākai nekā citiem lēmumu pieņēmējiem. Bet Kariņš klusēja un ļāva vērt vaļā lielos, dārgos un par ģimenes ārstu praksēm daudz neefektīvākos vakcinācijas centrus. Nezinu, varbūt “Attīstībai/Par”, ko pārstāv arī Daniels Pavļuts, tas bija izdevīgi. Miljonus virzīja veidā, kas nestimulēja vakcinēties. Tie bija milzīgi līdzekļi, ko varēja un vajadzēja ieguldīt ģimenes ārstu praksēs, atrisinot jautājumu par iespēju algot otru vai pat trešo medmāsu, kur tādas nebija. Iespējams, ka šāds politiķu risinājums saistīts ar nolūku gūt zināmus labumus, tuvojoties nākamajām Saeimas vēlēšanām.
Daudzās valstīs jau no paša pandēmijas sākuma plaši informēja arī par vakcīnu blaknēm, bet pie mums to skaidroja, kā šobrīd redzams, nepietiekami. Runāja tikai par sarežģījumiem, kas var rasties uz vienu divām dienām, un tas ir jāpārcieš. Bet cilvēki jau lasa dažādu informāciju. Un tas veicināja, ka Latvijā radās šaubīgo grupa – tai gan nav nekā kopīga ar antivakceriem. Šaubīgo Latvijā joprojām ir daudz. Tikai tagad Saeima pieņēmusi likuma grozījumus par valsts finansiālu atbalstu cilvēkiem, kuriem pēc vakcinācijas radušās blaknes. Bet šiem ļaudīm, tāpat kā onkoloģijas pacientiem pa “zaļo koridoru”, jābūt iespējai nekavējoties nokļūt pie ārsta. Tas politiķiem ir steidzīgi jāatrisina.
Vai tagad situācija attīstās pareizajā virzienā?
Ja beidzot ar likumu nebūtu noteikta obligāta prasība vairāku profesiju pārstāvjiem vakcinēties un darba devējiem tiesības atlaist nevakcinētos, šaubos, vai pēc potes veidotos rindas. Cilvēki, kas to tagad dara, ne tik daudz apzinās, ka tas ir manas veselības labā, esmu daļa no sabiedrības, tāpēc man jābūt atbildīgam, nē, motivācija ir – es varu zaudēt darbu, tāpēc tas jāveic paša merkantilo interešu dēļ.
Ko esi secinājusi par mūsu sabiedrību krīzes laikā?
Kritiskās vēsturiskās situācijās Latvijas tauta vienmēr spējusi mobilizēties. Es biju iedomājusies, ka arī tagad būsim diezgan vienoti. Diemžēl ne. Cīņu par valsts neatkarību uztvērām kā kopīgu lietu, bet savu veselību uzskatām par privātu, ar pārējo sabiedrību nekādi nesaistītu jautājumu. Bet nu izrādījies, ka ir gan saistīts, turklāt ļoti tieši! Jo mana bezatbildīgā rīcība, kuras sekas pats varu pat neizjust, iespējams, kļūst nāvējoša citam cilvēkam.
Trīsdesmit gados, kurus dzīvojam neatkarīgā Latvijā, daļa sabiedrības ir kļuvusi ļoti egoistiska un merkantila. Kad intervēju psihoterapeitu Artūru Utinānu, viņš ārkārtīgi precīzi teica: “Mūsu nepatika pret parazītiem attiecas ne tikai uz cērmēm, bet arī uz cilvēkiem, kas alkatīgi grābj tikai sev.” Diemžēl tas egoistiskais dzinulis ir dziļi iesakņojies. Un daudzi arī izrādās agresīvu un savtīgu runātāju un tribīnēs kāpēju viegli ietekmējami. Esmu lasījusi, ka pētnieki ir konstatējuši: lai cilvēks sāktu kritiski domāt, viņam šajā virzienā ir jāstrādā septiņi astoņi gadi. Arī gēni nosakot, cik daudz izdosies.
Kāda ir mediju, mūsu kā žurnālistu profesionālā atbildība, īpaši šobrīd, kad visapkārt ir tik daudz melu un dezinformācijas?
Lai cilvēkiem nenobruktu psiholoģiskais līdzsvars, žurnālistiem nevajadzētu fokusēties tikai ap negatīvām un šokējošām ziņām, bet konstruktīvi analizēt notikumus, meklējot risinājumus ārpus varas melnā cauruma.
Kā tu pati dzīvo cauri šim laikam? Ko esi atklājusi par sevi?
Nākamgad martā taču būs jau divi gadi, kopš dzīvojam pandēmijā. Jā, varu teikt, ka diezgan ātri un viegli pierodu pie apstākļiem – darbojos galvenokārt virtuālajā vidē. Bet pierast var tikai tad, ja priekšā ir cerība. Man šķiet, ka vienmēr spēju atrast kādu cerības staru, piemēram, ka līdz nākamā gada februāra beigām situācija uzlabosies. Būs vairāk saules, un varbūt sagaidīsim arī šā vīrusa klīnisko nāvi!
Vai pievēršanos medicīnas tematikai, pirmkārt, nav sekmējis tas, ka tavs vīrs Guntis ir ārsts?
Jā, viņš ir strādājis par onkologu, traumatologu un anesteziologu-reanimatologu. Ārsta halātu novilka, jo nespēja vienlaikus būt politikā un medicīnā, kad viņu ievēlēja par Aizkraukles rajona priekšsēdētāju pēc pašvaldību vēlēšanām, kurās viņš kandidēja no Tautas frontes saraksta. Starp citu, to nekādi nesaprotu attiecībā uz tagadējo Saeimu – kā var būt ārsts uz pilnu slodzi Stradiņa slimnīcā un vienlaikus deputāts? Tad viens no šiem darbiem ir haltūra!
Uzskatu, Guntis gan pilnībā tam nepiekrīt, ka viņš zināmā mērā ir reformu upuris. Būdams Aizkraukles reģionālās slimnīcas vadītājs, ieguldīja lielu darbu, lai slimnīca attīstītos, lai tur studenti brauktu praktizēties, bet Tautas partija slēdza daļu no reģionālajām slimnīcām, tajā skaitā arī Aizkrauklē. Tika likvidēti rajoni, un daļa no padarītā izkūpēja vējā. Pēc tam mans dzīvesbiedrs ieguldīja ļoti lielas pūles, lai varētu dot savu artavu Jaunjelgavas novada un īpaši Jaunjelgavas pilsētas attīstībā, divpadsmit gadus būdams Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājs. Atkal ir jauna reforma un vairs novada nav.
Bet mana pievēršanās medicīnas tematikai notikusi it kā pati no sevis, bez īpašas piepūles. Agrā jaunībā, draudzējoties ar Gunti, tiku “ieplūdināta” medicīnas studentu kopmītnēs, redzēju, kā top jaunie ārsti, pēc tam – kas un kā notiek Aizkraukles slimnīcā. Arī daudzi ģimenes draugi ir ārsti. Tāpat kā ministriem ir biroji ar atbilstošiem speciālistiem, tāpat arī žurnālistam līdzās jābūt cilvēkiem, kas palīdz saprast procesus. Un man tādi ir. Viens no viņiem bija profesors Guntars Pupelis, kurš Rīgas Austrumu slimnīcā vadīja Vispārējās ķirurģijas klīniku, tagad diemžēl jau mūžībā. Bieži sazinos ar Balvu ģimenes ārsti Līgu Kozlovsku. Arī Stradiņa slimnīcā un reģionos ir pieredzējuši ārsti, ar kuriem sadarbojos. Pandēmijas laikā esmu saziņā ar infektologiem. Apmaināmies viedokļiem, un ne vienmēr viss runātais tiešā veidā parādās rakstos. Diezgan daudz lasu medicīniskos žurnālus, piemēram, “Nature”, “England Medical Journal”, “The Lancet”. Viena lieta ir aizskriet uz preses konferenci, cita – mani kontakti, kas izveidojušies ilgu gadu gaitā. Mans zelta cilvēku loks, ar kuriem varu konsultēties jebkurā brīdī un kuri, protams, ceļ manu profesionālo līmeni.
Vai, redzot to, kā šodien mainījusies mediju vide un cik sīvi par savu lasītāju jācīnās drukātajiem izdevumiem, tu izvēlētos atkal kļūt par žurnālisti?
Ja godīgi, laikam neizvēlētos gan. Jo mana iecere bija studēt jurisprudenci. Taču sākotnējā izvēle bija pavisam traka – stājos toreizējā Latvijas Valsts konservatorijā, lai apgūtu specialitāti – masu pasākumu režisors. Bija milzīgs konkurss, jākārto astoņi eksāmeni, vajadzēja runāt no skatuves, pat dziedāt. Mēs, divi vidusskolas absolventi, izturējām līdz galam, tikām tā saucamajos kandidātos, ja kāds no pieredzējušākiem studiju pretendentiem pārdomātu. Taču man tuvi cilvēki mēdza vaicāt – nu, kur tu strādāsi? Kādā klubiņā? Kam tev to vajag. Sapratu – viņiem taisnība. Jau skolas laikā klases audzinātāja man teica – tu varētu būt laba advokāte, jo bieži metos palīgā tiem, kuri nokļuva skolotāju krustugunīs. Gadā, kad startējām žurnālistos, iet uz juristiem nobijos. Domāju – lai būtu žurnālistika, man taču labi padodas sacerējumi…Protams, ātri sapratu, ka ar veiksmīgiem sacerējumiem tai maz sakara. Nenožēloju, darbs ir interesants, un, iespējams, ja būtu juriste, gribētu būt žurnāliste…
Taču manu jaunības vēlēšanos ir piepildījusi meita Lelde. Viņa pārsteidzoši mērķtiecīgi jau vidusskolas pēdējās klasēs virzījās uz to, lai kļūtu par juristi. Brauca uz Lielbritāniju mācīties angļu valodu, jo bija izlēmusi studēt jurisprudences programmu, kuru toreiz Latvijas augstskolas nepiedāvāja. Salīdzinot ar to, cik vienkārši par patstāvīgi praktizējošu juristu var kļūt Latvijā, Lielbritānijā tas ir grūts un smags ceļš līdzīgi kā ārstiem. Lelde bakalaura grādu ieguva Kembridžā Anglijas Ruskinas universitātē, pēc tam studēja maģistrantūrā Vīnes universitātē, kur ieguva maģistra grādu Eiropas un starptautiskajās uzņēmējdarbības tiesībās. Pārcēlās uz Latviju, dabūja stažiera vietu Eiropas Komisijas pārstāvniecībā Rīgā, kur pēc laika piedāvāja pastāvīgu darbu. Vēlāk, pārliecinoties, ka Latvijā iespēju griesti nav diez ko augsti, devās uz Londonu, kur uzsāka jurista kvalifikācijas kursu. Tas ir obligāts universitātes kurss, kas jānokārto visiem, kas vēlas pēc augstskolas pabeigšanas iegūt jurista kvalifikāciju. Mācības un eksāmeni esot bijuši nesalīdzināmi grūtāki, nekā studējot iepriekš pieminētajās augstskolās. Pēc tam strādāja vairākās jurisprudences firmās, līdz ieguva pietiekami daudz pieredzes un zināšanu, lai varētu reģistrēt sevi kā juriste Lielbritānijā. Bet, lai šīs tiesības iegūtu, bija jāizveido 500 lappušu liels portfolio, kas pierādītu, ka viņai ir visas juristam vajadzīgās zināšanas un iemaņas. Tas prasīja gadus un ļoti lielu pacietību.
Tātad Leldes dzīve būs saistīta ar Lielbritāniju…
Viņa ļoti bieži kopā ar draugu Ianu brauc uz Latviju. Tā nu mums ģimenē notiek – arī viņš ir ārsts. Domāju, var pienākt brīdis, kad Lelde ar Ianu gribētu pārcelties uz Latviju. Ianam ļoti patīk mūsu zeme, viņš par to jūsmo tāpat kā daudzi ārzemnieki manā paziņu lokā.
Tu dzīvo izcilā Latvijas vietā – netālu no Kokneses pilsdrupām, kur Pērse ietek Daugavā…
Jā, mūsu mājas ir kādreizējā Bilstiņu ciemā, kas pēc pēdējās administratīvi teritoriālās reformas tāpat kā daudzi citi ir izsvītroti no Latvijas kartes. Bet mēs, vietējie iedzīvotāji, tam neļaujam vienkārši zust, pat plāksnīti ar ciema nosaukumu redzamā vietā esam uzlikuši. Tā ir vieta, kur Latvijas brīvvalsts laikā dzīvoja cienīti un nopelniem bagāti cilvēki – profesori, augstskolu mācībspēki, mākslinieki – viņiem valsts par ieguldījumu sabiedrības labā dāvināja zemi. Tur viņi būvēja savas mājas un vasarnīcas. Gar Pērses krastu bija daudz skaistu namu, pirms, ceļot Pļaviņu spēkstaciju, visu applūdināja. Bet dažas ēkas vēl ir saglabājušās. Mums kaimiņos vēl, piemēram, ir Jāņa Endzelīna māja, palikuši Konrāda Ubāna mājas pamati. Šai vietai ir aura. Bieži ir tā – kaut kā nerakstās un nerakstās, bet, kad aizeju līdz Daugavai ar skaisto skatu uz Kokneses pilsdrupām, virsraksts nokrīt kā no gaisa. Un galvā attīstās raksta tēma. Tam palīdz dabas un ūdeņu atspulgs sirdī un prātā.
Esi liela ceļotāja, un tava kaislība ir Āzijas valstis, īpaši Indija. Tagad ceļošanu apgrūtina dažādi ierobežojumi.
Bet iespēja ceļot atkal būs! Noteikti! Un rudens pusē jau biju devusies uz Korfu salu – nedēļu atpūtos skaistā vidē, kur kovida klātbūtni faktiski nejutu, kaut arī sabiedriskās iekštelpās maskas, protams, jāvalkā.
Indijā esmu bijusi trīs reizes. Neesmu aizrāvusies ne ar hinduismu, ne citām garīgām praksēm. Man patīk zemes, kur, ja tā var teikt, dimanti un mēsli ir vienuviet. Un arī tajā vidē spēju adaptēties piecpadsmit minūšu laikā. Kad sēžu kādā templī Indijā, tad jūtu, kā visas problēmas kaut kur aizslīd, kā varu uzņemt enerģiju, kas man tik ļoti nepieciešama trakajā darba ikdienā. Man vēl ir mērķis aizbraukt uz Kašmīru Indijas ziemeļos, taču pagaidām nevaru atrast līdzbraucēju.
No kā esi mantojusi savu asprātīgo, dzīvīgo garu?
Domāju, no tēva. Viņš bija pretrunīga personība. Mira salīdzinoši agri, septiņdesmit gadu vecumā ar plaušu audzēju. Tēvs mani ir skolojis gan gudrībās, gan nešpetnībās. Jaunībā viņu vilināja bohēma, iestājās juristos Latvijas Universitātē, no otrā kursa viņu izlidināja, jo pārāk interesējās par lietām, par ko labāk nevajadzēja. Tēva paziņu lokā bija daudz cilvēku, kurus padomju vara bija represējusi. Mana krustmāte, viņa māsa, tēvam veda grāmatas no Valsts bibliotēkas slepenajiem fondiem, viņš tās bija krietni salasījies. Bet mana mamma bija skolotāja, vienu brīdi arī pionieru vadītāja. Un tad es biju lieciniece ideoloģiskajām nesaskaņām mūsu ģimenē. Un mana pieaugšana izvērtās gana pretrunīga. Tēvs mācīja vienu, mamma – otru. Tas ietekmējis, ka manā raksturā vienlaikus ir gan šerpums, gan piekāpība.
Kādreiz biju krietni radikālāka, bet ar gadiem asumi noplok. Pieslīpējas, un paliec tāds piezemētāks. Bet vienu gan – nekad nedrīkst pazaudēt savu pašcieņu.
To mūsu tautai noteikti stiprina Latvijas kino vēsturē visvairāk skatītā filma “Dvēseļu putenis”, kura tapusi, arī pateicoties tavam entuziasmam un pašaizliedzībai.
Jā, šis projekts, kas dzima “Latvijas Avīzes” sienās, izdevās. Bija daudz skauģu, kuri uzskatīja, ka šāda mēroga darbs nav nepieciešams. Saeima gan ideju par filmu atbalstīja uzreiz. Sākoties idejas izstrādei, konsultējos ar kinokritiķi Valentīnu Freimani, jo Latvijas kino nozarei jau nebija nekādas pieredzes, kā uzņemt kara filmas. Freimanes padomi ļoti palīdzēja. Tikāmies ar “Dvēseļu puteņa” autora Aleksandra Grīna mazmeitu Noru Romani. Taču ceļš līdz rezultātam bija ļoti akmeņains. Meklējot filmai līdzfinansējumu, kopā ar filmas režisoru Dzintaru Dreibergu piedalījāmies neskaitāmās sarunās. Lieki nebija jāpārliecina galvenie līdzfinansētāji – uzņēmums “Depo”. Šie latviešu uzņēmēji ieguldīja ļoti lielu naudu, lai filma taptu. Un mēs redzam, cik cieņpilni “Depo” sevi atkal apliecina pandēmijas laikā – ar ziedu sirdi ārstiem u. c. aktivitātēm. Viņi ir īsti Latvijas patrioti.
Vēl jāpiemin arhitekts un uzņēmējs Uldis Pīlēns. Bijām sagatavojuši prezentāciju un noskaņojušies uz lielu pārliecināšanu. Pīlēns paklausījās piecas minūtes un teica – atbalstu. No viņa filma saņēma apjomīgu naudas summu.
Esmu bieži domājusi, arī lasot vēsturiskus darbus, ja tagad rastos nelabvēlīgs pavērsiens Latvijai, vai būtu daudz cilvēku, kas palīdzētu aizstāvēt Latviju? Brīvprātīgi atdotu dzīvību Latvijas vārdā? Un pēc filmas sapratu, ka jā. Redzot vairāk nekā trīs tūkstošus brīvprātīgo, tajā skaitā jaunus puišus, kas piedalījās kauju skatos, pārliecinājos, ka nav par ko uztraukties, noteikti būs tādi cilvēki.
Jūs abi ar Gunti esat unikāla ģimene – katrs par savu devumu novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni…
Mēs par šo tematu tā īpaši nekad neesam runājuši. Esam bijuši gandarīti – bez vārdiem. Reizēm klusums ir svarīgāks. Guntim ordeni vajadzēja saņemt 2020. gada 18. novembrī, man – 2021. gada 4. maijā, bet pandēmijas dēļ tas notika ar vienas dienas starpību – man to pasniedza 20. augustā, bet Guntim – 21. augustā.
Kāds jau varbūt atkal par to pavīpsnās – nu, redz, smeļ ar smelšanu tos ordeņus kā no spaiņa un dala visiem pēc kārtas, bet lielākoties šādi apgalvojumi nāk no personām, kuru profesionālā un žurnālistu ētika, manuprāt, ir stipri apšaubāma.
Kādā noskaņā un ar kādām pārdomām sagaidi nu jau 103. Latvijas dzimšanas dienu?
Nav valstij svarīgāka uzdevuma par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu, jo Latvija dzimstības ziņā ir sasniegusi absolūto minimuma rekordu. Tie divi miljoni, ko deputāti dala kaut kādām kvotām, bija jāatdod ģimenēm ar bērniem, nevis jāiegulda betonā.
Arī administratīvi teritoriālā reforma nenoliedzami veicinās iedzīvotāju skaita samazināšanos, jo, ja cilvēkiem divarpus reižu ir sarukušas iespējas piedalīties savas valsts demokrātiskajos procesos, tāpēc ka tieši par divarpus reizēm ir samazināts deputātu skaits pašvaldībās un patlaban notiek demokrātijas procesu absolūta centralizācija, atgrūžot no tiem pagastu cilvēkus, tad tas apdraud vēlmi degt un cīnīties par savu valsti un spiež to atstāt. Centralizācija ir naidnieks parlamentārismam, ved pie valsts pamatu graušanas, to savā laikā ne reizi vien ir uzsvēris, piemēram, vācbaltiešu politiķis un žurnālists Pauls Šīmanis, ievērojama personība ne tikai Latvijas un Baltijas mērogā, bet visā Eiropā.
Valsts svētku priekšvakarā tās ir skumjas atziņas, bet par tām nevar nerunāt, jo atsvešinātība starp varas politiķiem un tautu arvien uzņem apgriezienus. Žurnālista sūtība taču ir cīnīties par sociālu taisnību un augstāku cilvēcību, un ceru, ka kopā ar amata brāļiem un māsām izdosies šajā ziņā tomēr panākt kādas pozitīvas pārmaiņas.
Vizītkarte
Māra Libeka
• Augstākā izglītība žurnālistikā – Latvijas Universitātē.
• Zināšanas papildinājusi Dānijā, kur ieguvusi Ziemeļvalstu informācijas centra stipendiju, lai pētītu vides tēmas.
• Stipendijas Zviedrijā un Somijā, lai celtu profesionālo līmeni par veselības aprūpes tēmām.
• Neilgi pirms pandēmijas izglītojās Taivānā par medicīnas tematiku.
• Strādājusi “Telefilma-Rīga”, laikrakstā “Elpa”, žurnālā par informācijas tehnoloģijām “Sakaru Pasaule”, publicējusies diasporas medijos “Brīvā Latvija” un Amerikas latviešu laikrakstā “Laiks”.
• Nominēta nacionālajā līmenī Eiropas Parlamenta žurnālistikas balvai par publikācijām, kas veicinājušas Eiropas Savienības institūciju vai politikas izpratni.
• Latvijas Žurnālistu asociācijas “Izcilības balva 2018”.
• Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece.
