Pasaulslaveni arhitekti maina Parīzes vaibstus 0
Parīze jau sen kā vairs nav vienīgi Viktora Igo aprakstītā romantiskā pilsēta ar gotiskām katedrālēm un bulvāru lokiem.
To vietā romantisko ainu ik pa brīdim pārtrauc pilsētā ielauzušies stikla monstri, kas dažkārt līdzinās zinātniskās fantastikas filmu butaforijām. Nupat Francijā pieņemts likums, ka visām jaunceltnēm komerciālajā pilsētas zonā jāapzaļumo jumtu virsotnes vai arī uz tām jāizvieto saules baterijas. Īpašu pasaules uzmanību Parīze izpelnījās pagājušā gada izskaņā, kad tur tika atklāta Filharmonijas ēka (Philharmonie de Paris, arhitekts Žans Nuvels, izmaksas – 381 miljons eiro), kurai sekoja Luija Vitona fonda muzeja celtne (arhitekts Frenks Gērijs, izmaksas – 134 miljoni eiro) – abas jau ierakstītas pasaules vēsturē kā vieni no dārgākajiem projektiem.
Luija Vitona fonda muzeja ēka ir pirmā apjomīgā sabiedriskā celtne Francijas vēsturē, kas finansēta par privātiem līdzekļiem – pēc 55 gadiem tā nonāks Parīzes pilsētas rokās. Dāsnais mecenāts ir 66 gadus vecais Bernārs Arno, LMHV (Louis Vuitton Moet Hennessy) – franču luksusa preču konglomerāta, kas pārvalda tādus zīmolus, kā, piemēram, “Dior”, “Dom Perignon”, “Bulgari”, “Fendi”, “Sephora” un “Louis Vuitton”, – vadītājs kopš 1989. gada. Šo varētu vērtēt kā ļoti augstsirdīgu dāvanu no mecenāta puses, taču melš, ka zem tā drīzāk slēpjas PR kampaņa – pievēršoties kultūras mantojumam, par vilku kašmira uzvalkā dēvētais Francijas bagātākais iedzīvotājs cenšas padarīt savu tēlu spodrāku. Pagājušā gada oktobrī atvērtā celtne jau apaugusi ar leģendām un diskusijām. Tās arhitektam, leģendārajam arhitektam kanādietim Frenkam Gērijam, sekojot dekonstruktīvisma manierei, raksturīgi veidot futūristiskas buru vai leduskalnu atgādinošas celtnes – tāda ir, piemēram, viņa projektētā Volta Disneja koncertzāle Losandželosā vai pasaulslavenais Gūgenheima muzejs Bilbao Spānijā. Luija Vitona fonda muzeja celtne, kas mājvietu atradusi Parīzes 16. apgabalā, Boloņas mežos, ir refleksija par 19. gadsimta dārza māju, kas vēsturiski šeit atradusies no 1893. līdz 1934. gadam. Lūgts radīt ēku, kas ar tās virtuozo garu atspoguļotu fonda interesi par mākslu un kultūru, Gērijs sev ierastajā manierē veidojis jutekliski veidotu celtni ar dinamisku asimetriju – 216 000 kvadrātmetrus plašu un divarpus stāvus augstu ar 11 izstāžu zālēm. Ēkas šķietami strīdīgais aspekts ir mākslas eksponēšanas maniere – Gēriju kritizē par pārlieku aizrautību, jo viņa projektētajā celtnē arhitektūra nomācot mākslu.
Cits Parīzes ainavas sirreālais jauninājums ir “Pathe Foundation” ēka, kas bija liels izaicinājums pat pasaules atzītajam arhitektam Renzo Piano. Modernā būve ietilpināta starp Parīzes bulvāru klasiskajām celtnēm – aiz restaurētās ēkas fasādes ar Augusta Rodēna skulptūrām turpinās iespaidīgs, urbāns arhitektūras milzis. Vaļa vēdera formai līdzīgā celtne sevī ietilpina izstāžu zāles filmogrāfijas fonda pastāvīgajai kolekcijai un citām izstādēm, 70 cilvēkiem paredzētu kinozāli, biroja telpas un arhīvu noliktavas. Projekta mērķis pārbūvēt agrāko kinozāli, sauktu par Rodēna kino, ir drosmīgs – ar ēkām pieblīvētajai ielai arhitekts vēlējies piešķirt vairāk gaisa un telpas. Tādēļ izšķīries neaizpildīt visu ēkas iepriekšējo telpu, tikai dažviet pieskaroties zemei un atvēlot to bērzu “birzij” pilsētas vidū. Divus tūkstošus divsimt kvadrātmetru plašā celtne pārklāta ar caurspīdīgu stikla konstrukciju, kas ļauj tās telpās piekļūt maksimāli lielam gaismas daudzumam. Lai arī “Pathe Foundation” ēka krietni maina “Hausman” rajona kopējo noskaņu, šķiet, ka 21. un 19. gadsimtu arhitektūras satikšanās šoreiz bijusi veiksmīga un kritiski vārdi tās virzienā neskan.
Nu jau četrus mēnešus Parīzē durvis vērusi arī pasaulē dārgākā koncertzāle – Žana Nuvēla projektētā Parīzes filharmonija. Pasaules kultūras megapolei koncertzāle ilgus gadus bija sāpīgs jautājums, un diskusiju līmenī šī ideja lidinājusies gaisā jau kopš 20. gadsimta pēdējiem trim gadu desmitiem, līdz beidzot 2010. gadā sākās tās būvniecība. Jau sākumā ap ideju virmoja daudz strīdu, kuru centrā bija izvēlētā koncertzāles atrašanās vieta – “Parc de Villette” atrodas Parīzes nomalē, 19. rajonā. Arī šo projektu – it kā no vairākām plāksnēm satapināto būvi – veidojis vien no šā brīža pasaules topa arhitektiem. Žans Nuvēls, sadarbojies ar Frenku Gēriju Volta Disneja koncertzāles būvniecībā, projektējis Arhipelāda teātri, apbalvots ar prestižo “Pritzker” balvu par Arābu pasaules institūta ēkas projektu, kā arī ir viens no Slussenas projekta Stokholmā īstenotājiem. Viņa projektēto celtni salīdzina ar Berlīnes filharmonijas ēku un Volta Disneja koncertzāli Losandželosā. Pēc iekštelpu plānojuma tā atgādina vīna dārzu, kurā organiski iekomponētas 2,4 līdz 3 tūkstošiem sēdvietu. Pats arhitekts gan nav apmierināts ar gala iznākumu, ko acīmredzot ietekmējušas finansējuma ilglaicīgās problēmas (sākotnēji plānotās izmaksas tika pārsniegtas trīs reizes). Nuvēls šo darbu, kura īstenojums ir ilustrācija situācijai, kāda rodas, lielām ambīcijām saduroties ar reālo situāciju, jau nodēvējis par “arhitektūras mocekli”, pats pat neierodoties uz tā atklāšanu.
Aktuāli
5. maijā Parīzes Filharmonijā Stefana Kovaceviča klavierkoncerts
20. un 21. maijā Parīzes Filharmonijā igauņu izcelsmes diriģenta Pāvo Jarvi un vācu baritona Matiasa Gernes koncerts, spēlē Parīzes Orķestris.
Līdz 6. jūlijam Luija Vitona fonda ēkā apskatāma izstāde “Keys of passion” ar Matisa, Munka, Rotko un citu modernistu darbiem.
