Pasaulslavenais latviešu skeiteris Madars Apse: “Es gribētu dzīvot Latvijā, pie vecākiem, rutīnā… un neceļot tik daudz!” 0
Ceļš pie skeitborda ventspilniekam Madaram Apsem veda caur astoņiem dažādiem sporta veidiem. Šodien viņš ir profesionāls skeiteris ar kuplu fanu pulku visā pasaulē, kurš atzīst: joprojām pirms trika mēdz būt bailīgi, un nav tādas universālas receptes, kā šīs bailes pārvarēt. “Vienkārši ej un dari, jo iedvesma rodas praktizējot. Neviens nespēj pateikt otram ko tādu, kas būtu stiprāks par paša iekšējo motivāciju,” saka Madars, kurš kopā ar Narvesen atbalsta jauniešu motivācijas programmu MOT, aicinot Latvijas jauniešus dzīvot drosmīgāk – nebaidīties un sekot savam sapnim.
Profesionāla skeitera ikdiena
Ceļš līdz skeitbordam Madaram ir bijis diezgan garš: “Mūsu dzīvoklītis Ventspilī atrodas pretī Ventspils Olimpiskajam centram. Tā nu es izmēģināju basketbolu, vingrošanu, riteņbraukšanu, vieglatlētiku, BMX, visu ko, līdz nonācu līdz skrituļdēlim – un jau pirmajās sacensībās uzvarēju.” Sacensībās Madars jau sen vairs nepiedalās, viņa joma ir ielu skeitbords. Madars divreiz atzīts par Eiropas labāko skeiteri un pagājušā gada nogalē nominēts prestižajai Pasaules gada skeitera balvai; viņa sponsori ir tādi zīmoli kā Element, DC, GoPro un Red Bull. Faniem trīs sezonu garumā bijusi iespēja vērot Madara šovu Youtube, viņa vārds ir uz skrituļdēļiem, un kopā ar starptautisko Element komandu viņš uzvarējis ASV televīzijas šovā King of the Road. Madaram jābūt gatavam jebkurā brīdī doties uz jebkuru pasaules vietu, lai ar paraugdemonstrējumiem piedalītos sponsoru tūrēs, filmētos reklāmās vai fotografētos reklāmrakstiem.
Daudziem tas varētu šķist sapņu dzīvesveids, taču Madars atzīst – arī profesionāliem skeiteriem mēdz būt bail, gadās gūt ļoti sāpīgas traumas un bieži pārņem ilgas pēc mājām. “Receptes, kā pārvarēt bailes, nav – galvenais ir darīt,” saka Madars. “Es strādāju faniem. Iztēlojos, ko es pats 12–13 gadu vecumā gribētu sagaidīt no sava mīļākā skeitera, un to arī cenšos darīt. Ik pa laikam man kāds atraksta, es zinu cilvēkus, kurus esmu iedvesmojis sākt vai atsākt skeitot, un tas iepriecina.”
Spēcīga pašmotivācija un drosme pārvarēt sāpes
Lai kaut ko sasniegtu skeitbordā, ir vajadzīga spēcīga motivācija un disciplīna, jo atšķirībā no citiem sporta veidiem skeiteriem nav trenera, kas pieskatītu, lai sportists ievēro treniņu grafiku. Skeiteri mācās paši – skatās citu skeiteru video un mēģina atdarināt viņu trikus, ar laiku izdomā savējos. Kaut arī skeitbords ir kļuvis par olimpisko sporta veidu, kas 2020. gadā debitēs Tokijā, tas ir ielu sports. Skeiteris jebkurā laikā var doties ielās un darīt savu darbu. Sākumā tas nemaz nav viegli.
“Mācoties bieži gadās uzsist pa lielo kaulu zem ceļa. Gadījās, ka stundas laikā pat trīs reizes pa vienu un to pašu vietu spēcīgi uzsitu, un tad ir bijis tā, ka eju mājās raudādams. Bet nākamajā dienā atkal atpakaļ uz skeitparku.
Kritieni skeitojot ir neizbēgami, bet tas kaifs ir lielāks
. Un ar neatlaidību kādu dienu sanāk tie daži triki, kas nesanāk citiem,” stāsta Madars. Viņam tāds triks ir braukšana uz rokām. Komandas biedri smejas, saka, lai taču iemācoties ko jaunu, cik varot uz rokām braukt. “Bet iedomājieties, es esmu Grieķijā, kaut kas jāuzfilmē, taču man kājas sāp, potīte izmežģīta, celis atsists – kas atliek, stājos uz dēļa uz rokām un braucu lejā no kalna. Komandas menedžeris priecīgs,” Madars smaidot stāsta.
Drosme atteikties
Madars atceras visus savus panākumus – pats pirmais, kad izdevās ar dēli uzlekt uz ietves apmalītes un aizbraukt uz veikalu pēc maizes, ne reizi neapstājoties, nav mazsvarīgāks par šodienas iespaidīgajiem sasniegumiem. Tomēr tas nav bijis bezrūpīgs un vienmēr priecīgs ceļš. “Kādam var šķist stulbi, bet es gribētu dzīvot Latvijā un neceļot tik daudz, būt kopā ar vecākiem, pie dabas, savā rutīnā. Taču es tikpat kā nekad neesmu uz vietas jau vairāk nekā 10 gadus,” stāsta Madars.
Tāpat ir nācies atteikties no “vēsā” puiša tēla – apzinoties risku, pat vispieredzējušākajiem skeiteriem mēdz būt bail, atzīst Madars: “Stāvi pie trubas, divi operatori ar kameru lejā sēž, fotogrāfs uz trepītēm pakāpies, nu tik būs – bet tev ceļi sāk trīcēt. Kamēr tu kontrolē savu ķermeni, var to triku mēģināt. Negribas jau atzīt, bet ir bijis arī tā, ka visai tai filmētāju blicei saku – šodien nebūs, man ir bail.”
Ja bailes ir pārvaramas, Madars ir atradis veidus, kā tās mazināt. “Es visbailīgākajā brīdī aizveru acis un daru.
Atveru – un viss jau kārtībā!
Ja citādi netieku galā, daru to, ko skeiteru valodā sauc par bēbīšsoļiem jeb baby steps: lai uztaisītu superlielu lēcienu vai sarežģītu triku, vispirms jāizpilda tā paša trika vienkāršāka versija, lai histērija pazūd, un ķermenis noķer īsto sajūtu,” iesaka Madars.
Brīvība un prieks – labākā motivācija
Skeitošana ir traumatisks un bīstams sporta veids, bet vienlaikus tas sniedz neatkārtojamu brīvības sajūtu. “Tā sajūta nav vārdos izstāstāma, tā ir saprotama tikai skeiteriem,” saka Madars un salīdzina skeitošanu ar auto vadīšanu, kas daudziem cilvēkiem izvēršas par dienas labāko brīdi, kad var izbaudīt ātrumu, ceļa kontroli, berzes spēku.
Tāpat ir skeiteriem, uzkāpjot uz dēļa – četri riteņi gluži tāpat kā automašīnai, un uz priekšu!
Dzīve ir dzīve, neviens nav pasargāts no neveiksmēm un sirdssāpēm, un reizēm ir vajadzīga liela drosme, lai tiktu tām pāri, saņemtos un turpinātu darīt to, kas jādara, saka Madars. Neraugoties uz daudzajiem sasniegumiem un iegūto maģistra grādu biznesa vadībā, arī Madaru reizēm pārņem šaubas par nākotni. Iekšēju pārliecību un drosmi viņam palīdz stiprināt meditācija un iedvesmojošas grāmatas. Madars saka – ja dzīvē viss ir kārtībā, ja mājās un ar draugiem ir labas attiecības, tad arī viss sanāk: “Baidīties nevajag, vajag vienkārši darīt.
Jābūt kā bērnam, darot to, ko gribas.
Galvenais ir prieks un smiekli, un labs garastāvoklis – tad arī viss pārējais būs.”
