Pēteris Apinis: Pasaules psihiskās veselības dienā – par pašnāvībām no sabiedrības veselības skatupunkta
3
Pašnāvība ir sarežģīta un multidimensionāla problēma, kas ietekmē sabiedrību gan individuālā, gan kolektīvā līmenī. No sabiedrības veselības skatpunkta tā ir viena no nozīmīgākajām sabiedrības veselības problēmām, jo prasa gan preventīvas stratēģijas, gan adekvātu atbalstu riska grupām. Pašnāvības ietekmē un skar ne tikai pašus cilvēkus, kas veic šo soli savas dzīvības atņemšanai, bet arī viņu ģimenes, draugus un sabiedrību kopumā.
Katru gadu globāli pašnāvībās dēļ mirst vairāk nekā 700 000 cilvēku. Pašnāvība ir ceturtais galvenais nāves cēlonis 15––29 gadus vecu cilvēku vidū. Pašnāvības kā nāves cēlonis ir novēršams, tāpēc no Pasaules Veselības organizācijas skatpunkta katrs viens pašnāvības gadījums ir par daudz. Bez tam – daudz vairāk cilvēku mēģina izdarīt pašnāvību, kas būtiski palielina slogu veselības aprūpes sistēmai un sabiedrībai kopumā. Statistika par pašnāvībām nav pārlieku droša; iespējams, ka pašnāvībām jāpievieno daļa no tiem, kas noslīkuši, gājuši bojā avārijās.
Pašnāvību skaits pasaulē pēdējā desmitgadē mazinās, bet samazinājums nav novērots visos reģionos – Ziemeļamerikā šis rādītājs ir pieaudzis, bet Eiropā faktiski nav mainījies. Atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas nospraustajiem ilgtspējīgas attīstības mērķiem līdz 2030. gadam paredzēts samazināt pašnāvību izraisīto mirstību par vienu trešdaļu. Ja netiks veiktas būtiskas pārmaiņās, mērķi netiks sasniegti.
Šo rindu autors nav psihiatrs, kuru zināšanas un pieredze pašnāvību prevencijā ir vislielākās, tomēr pievērsīsies arī dažiem psihopatoloģijas aspektiem. Moderna pieeja saka, ka psihopatoloģija ir tīkla struktūrā mijiedarbojošu simptomu kopums. Pašnāvnieciska uzvedība ir šādas sarežģītas sistēmas rezultāts, bet tā izpratne prasa atteikšanos no tradicionālās lineārās domāšanas. Šādā izpratnē pašnāvību izraisa sarežģīta mijiedarbība starp dažādiem faktoriem:
• garīgās veselības traucējumiem – depresiju, trauksmi, bipolāriem traucējumiem un citām garīgās veselības problēmām;
• sociālekonomiskiem faktoriem kā nabadzība, bezdarbs, ekonomiskā nedrošība un sociālais atstumtums;
• traumām un vardarbībai, visbiežāk bērnības traumām, vardarbībai ģimenē, seksuālai vardarbībai un hroniskām slimībām;
• alkohola un narkotiku lietošanai.
Tomēr globālie pētījumi par pašnāvību cēloņiem mūsdienās uzskata četrus galvenos pašnāvību riska faktorus:
• alkohola lietošanu;
• azartspēles, īpaši likmu spēles un sporta totalizatorus;
• intīmo partneru vardarbību un ļaunprātīgu izmantošanu ģimenē;
• cita pašnāvnieka piemēru, kas beigusies ar šī pašnāvnieka nāvi.
Apkopojot sanāk, ka pašnāvnieciska uzvedība ir daudzu dažādu bioloģisko, sociālo un psiholoģisko riska un aizsardzības faktoru sarežģītas mijiedarbības rezultāts.
Un tomēr šī raksta redzespunkts ir sabiedrības veselība (visu pašnāvības aspektu apskats ir monogrāfijas formāta darbs). Pasaules Veselības organizācija arvien biežāk uzsver, ka pašnāvību profilaksē liela nozīme ir sabiedrības veselības aspektiem. Šajā rakstā autors lieto terminu “riska faktors” epidemioloģiskā, nevis klīniskā nozīmē.
Sabiedrības veselības pieejas mērķis ir labvēlīgi mainīt risku populācijas līmenī, nevis mēģināt prognozēt individuālo risku.
Pasaulē ir izpētīti vairāki faktori, kas ir saistīti ar augstāku pašnāvības risku, tostarp pašnāvības gadījumi ģimenē, slikta garīgā veselība, narkotiku un alkohola lietošana, stresa pilni dzīves notikumi, arī sociodemogrāfiskie faktori. Šos individuālos riska faktorus tieši un netieši ietekmē sociālie faktori, piemēram, makroekonomiskā politika, veselības aprūpes pārklājums un pieejamība, kultūras un sabiedrības vērtības, kā arī biznesa un komerciālie faktori, piemēram, šaujamieroču un alkohola rūpniecības un tirdzniecības ietekme, bet visvairāk – azarspēļu un likmju biznesa izplatība.
Makroekonomiskā politika var saasināt individuālā līmeņa finansiālās grūtības vai pat izraisīt stresa pilnus dzīves notikumus, piemēram – neiespējamību samaksāt īres maksu, atlaišanu no darba.
Netieši atsaucoties uz Pasaules Veselības organizācijas skatījumu – cilvēki kā indivīdi neeksistē vakumā un viņu veselību ietekmē daudzi kontekstuāli faktori. Šie faktori visplašākā mērā ietver sociālos faktorus – apstākļus, kādos cilvēki aug, dzīvo, strādā un noveco, un sistēmas, kas izveidotas, lai cīnītos ar slimībām. Šos apstākļus, kādos cilvēki dzīvo un mirst, savukārt veido politiski, sociāli un ekonomiski spēki. Šo sociālo faktoru vidū ir arī komerciālie faktori, kas ir ne tikai sistēmas, prakses un veidi, ar kuru palīdzību bizness veicina veselību un vienlīdzību, bet šajā kontekstā tie ietver šaujamieroču, pesticīdu (stipru, nāvējošu inžu), tabakas, alkohola ražošanu un azartspēļu nozari.
Gan pašnāvības veicinošie faktori, gan profilakses pieejas mainās – piemēram, ir daudzkārt palielinājusies ar pašnāvībām saistīta satura pieejamība sociālajos plašsaziņas līdzekļos, bet tiešsaistes vide ir radījusi arī jaunas profilakses iespējas.
Sabiedrības veselības pieeja pašnāvību profilaksei atzīst – lai gan daži riska faktori var izpausties individuālā līmenī, šo riska faktoru pamatā ir sociāli noteicošie faktori, proti – apstākļi, kādos cilvēki aug, dzīvo, strādā un noveco, kā arī sistēmas, kas izveidotas, lai risinātu slimību problēmas, kuras, savukārt, veido politiskie, sociālie un ekonomiskie apstākļi. Arī intervences pašnāvību skaita samazināšanā sabiedrības veselības jomā – ir universālas intervences, kas vērstas uz iedzīvotājiem kopumā, kaut ir arī intervences individuālā līmenī – tās ir selektīvas intervences, kas vērstas uz personām ar augstu pašnāvības risku, vai indikētas intervences, kas vērstas uz personām, kas varētu nokļūt pašnāvības riska grupā.
Daudzi pašnāvību noteicošie sociālie faktori darbojas sabiedrības līmenī. Klasiskā formā tā ir likumdevēja un valdības politika, kas tieši vai netieši veicina alkohola un azartspēļu plašu pieejamību. Joprojām aktuālas ir sistēmas, kas dehumanizē tos, kuri meklē palīdzību vardarbības gadījumā (un vardarbības ģimenē) gadījumā, joprojām aktuālas ir kultūras normas, kas stigmatizē pašnāvnieka zaudējumu.
Vispārējas intervences, kas aptver visu sabiedrību, neidentificē pašnāvības riskam pakļautās personas. Šādu intervenci saņem ne tikai personas, kurām ir augsts pašnāvības risks, bet arī personas, kurām ir zems pašnāvības risks, arī personas, kurām varētu būt pašnāvnieciskas domas un uzvedība. Šī grupa netiek iekļauta selektīvās un norādītās intervencēs. Riska faktoru izplatības samazināšana populācijā, kā likums, ir lietderīga.
Jau vairākus gadsimtus pētījumos un rakstos uzmanība ir pievērsta pašnāvību sociālajiem faktoriem. Jau 1790. gadā Mūrs pierādīja sasaiti starp azartspēlēm un pašnāvībām. 1840. gadā Vinslovs aprakstīja, kā laulības institūcija novērš pašnāvības. 1897. gadā franču sociologs Durkheims pierādīja saistību starp reliģiju un pašnāvībām Eiropā, kur protestantu valstīs vai provincēs pašnāvību skaits bija augstāks nekā katoļu valstīs vai provincēs.
Mūsdienās lielākā daļa ekspertu uzskata, ka gan sociālie faktori, gan garīgās slimības ir nozīmīgi faktori pašnāvību incidencē, taču sociālajiem faktoriem netiek pievērsta pietiekama uzmanība, vēl vairāk – alkohola un azartspēļu bizness iegulda milzu līdzekļus, lai atziņas par pašnāvību sociālajiem faktoriem nenonāktu līdz sabiedrības un politikas veidotāju apziņai. Vai gan gadījumā, ja Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre un atsevišķas ierēdnes saprastu, ka tieši alkohola pārmēra lietošana un azarspēļu spēlēšana noved pie panāvības daudzus desmitus Latvijas jauniešu, viņas tik enerģiski aizstāvētu un lobētu alkohola tirdzniecību un likmju spēļu reklamēšanu?
Sociālo faktoru nozīme pašnāvību incidencē
Kā jau sabiedrības veselības rakstā pieņemts, arī šoreiz autors sliecas pilnībā atzīt sociālo faktoru izšķirošo nozīmi pašnāvību incidencē. Šie faktori ir:
• makroekonomiskā, valsts un sociālā politika;
• normatīvais vai tiesiskais regulējums, kas nosaka mūsu dzīvesveidu;
• veselības aprūpes sistēmas spēja apmierināt mūsu vajadzības (kaut tas nav šī raksta uzdevums, būtiski norādīt, ka nodrošinājums vieglai piekļuvei psiholoģiskajam atbalstam un terapijai, piemēram, caur konsultācijām, karstajām līnijām vai tiešsaistes atbalstu, var palīdzēt samazināt pašnāvību risku);
• kultūras un sabiedrības vērtības, kas veido mūsu uzskatus;
• sociālās kohēzijas un sociālā kapitāla līmenis mūsu sabiedrībā.
Šo sociālo faktoru pamatā ir struktūras, procesi un principi, kas ietekmē sabiedrības lēmumu pieņemšanu. Tiem ir tieša vai netieša ietekme uz galvenajiem pašnāvību riska faktoriem individuālā līmenī, kombinācijā ar sociodemogrāfiskajiem faktoriem – vecumu, dzimumu, izglītību, nodarbinātību, ienākumiem, kā arī kontekstuālajiem faktoriem – stresa pilniem dzīves notikumiem, pašnāvības izraisītas tuvinieka zaudēšanas un pašnāvībai izmantoto līdzekļu pieejamību. Nenoliedzami – sociālie faktori mijiedarbojas ar klīniskajiem riska faktoriem – psihiskām slimībām, arī narkotiku un alkohola lietošanu kā atkarības slimību, kā arī citām indivīdiem raksturīgām īpašībām – personības, ģenētiskajiem, ģimenes un neirobioloģiskajiem faktoriem.
Saikne starp sociālajiem determinantiem un klīniskajiem riska faktoriem ir ļoti svarīga, un tomēr izšķirošā nozīme pašnāvību izraisīšanā ir sociālajiem, bet īpaši – komerciālajiem un biznesa faktoriem.
Daži komerciālie dalībnieki, piemēram, šaujamieroču un pesticīdu ražošanas nozares, pārdod produktus, kurus izmanto kā pašnāvības paņēmienus. Citi, piemēram, alkohola un azartspēļu nozare, popularizē produktus vai pakalpojumus, kas palielina pašnāvības risku. Šīs komerciālās struktūras dominē publiskajā diskursā par šiem produktiem un pakalpojumiem, bieži vien normalizējot vai glamūrējot to lietošanu ar agresīvu mārketinga taktiku un apzināti radot neziņu vai šaubas par kaitējumu, ko tie rada. Šīs nozares mēdz ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesus parlamentā, valdībā un pašvaldībās, lai nodrošinātu, ka to produkti paliek viegli pieejami, lai valdības locekļi tās lobē, nodrošinot, ka noteikumi, kuros šīs komercstruktūras darbojas, ir tām labvēlīgi.
Sociālie un komerciālie faktori rada nevienlīdzību, kuras rezultātā atsevišķas grupas tiek nesamērīgi skartas no pašnāvību lāsta, jo šie faktori mijiedarbojas ar citiem sociodemogrāfiskiem riska faktoriem.
Arī zems sociālekonomiskais stāvoklis ir saistīts ar pašnāvībām. Ir pierādīts, ka pašnāvību skaits palielinās ekonomikas lejupslīdes laikā, un šo pieaugumu var pastiprināt dažas makroekonomikas politikas, piemēram, taupības politika un procentlikmju paaugstināšana (pašnāvību skaita pieaugums Latvijā 2008. gadā).
Globāli pašnāvību skaita mazināšanai izmanto universālas intervences un selektīvas intervences, kas ir paredzētas attiecīgi sociālo faktoru un individuālā līmeņa riska faktoru novēršanai. Indikatīvās intervences ir vērstas uz personām, kurām jau ir pašnāvnieciskas domas vai kuras jau iesaistās pašnāvnieciskā uzvedībā un kuras var tikt identificētas. Nedaudz vēlāk pieskaršos arī postvencijai kā intervencei. Postvencija ir selektīva intervenci personām vai kopienām, kuras ir zaudējušas tuviniekus pašnāvības dēļ, šīs personas pašas ir pakļautas paaugstinātam pašnāvības riskam.
Tā kā pašnāvību sociālie faktori ir plaši izplatīti, lai tos risinātu valstsvīriem un sabiedrības veselības speciālistiem ir nepieciešama ne tikai plaša, bet arī radoša domāšana. Piemēram, plaša mēroga politikas un regulatīvo sviru izmantošana var dot ievērojamu labumu. Pašnāvību skaitu mazina labklājības politika – proti tāda politika, kas mazina finansiālās grūtības, piedāvājot ienākumu aizsardzību, sociālās drošības tīklus vai parādu atvieglojumus, aktīvu darba tirgus politiku, tiesību aktus par minimālo algu un mājokļu politiku.
Pašnāvību skaitu mazina arī politika, kas ietekmē kultūras un sabiedrības vērtības (savulaik ievērojams pašnāvību skaita mazinājums bija Amerikā, izskaužot rasismu) un stiprina veselības aprūpes sistēmu (piemēram, garantējot vispārēju veselības aprūpi). Svarīgi ir iekļaut arī politiku, kas vērsta uz pašnāvību komerciālajiem faktoriem, ierobežojot alkohola patēriņu vai azartspēļu pieejamību, un ierobežojot piekļuvi pašnāvības līdzekļiem – aizliedzot ļoti toksisku pesticīdu lietošanu un ierobežojot ieroču turēšanu.
Un tomēr – kā jau minēts – četri galvenie pašnāvību riska faktori ir alkohola lietošana, azartspēles, intīmā partnera vardarbība un ļaunprātīga izmantošana ģimenē, cita pašnāvnieka piemērs, kas beidzies ar šī pašnāvnieka nāvi.
Kultūras un sociālajiem faktoriem, ka arī sabiedrības reakcijai ir svarīga nozīme visos četros riska faktoros.
Alkohola lietošanas mazināšana kā iespēja mazināt pašnāvību incidenci
Alkohola lietošana un īpaši – ļaunprātīga lietošana būtiski palielina pašnāvību skaitu, par alkohola pārmēru lietošanas ietekmi uz pašnāvības mēģinājumu skaitu un iespējamiem mehānismiem ietver tādas it kā pretrunīgas iezīmes kā sevis paša noliegšanu, impulsivitāti, pavājinātu spriešanu, sociālo izolāciju un depresiju.
Literatūrā tiek nošķirts risks, ko rada akūta alkohola lietošana un alkohola lietošanas traucējumi jeb hroniska alkohhola lietošana kā slimība.
Dažādi pētījumi pierāda, ka valstu vispārējas intervences alkohola patēriņa ierobežošanai samazina pašnāvību skaitu.
Pasaules Veselības organizācija kā rentablāko veidu, kas samazina pašnāvību skaitu, uzskata piedāvājuma samazināšanas stratēģijas. Šīs intervences ietver tiesību aktus un politiku, kas samazina alkohola pieejamību, paaugstinot alkohola cenas, ierobežojot alkohola tirdzniecības vietu blīvumu un tirdzniecības laiku, paaugstinot minimālo atļauto alkohola lietošanas vecumu un ierobežojot tirdzniecību. Daudzu valstu centieni palielināt minimālo atļauto alkohola lietošanas vecumu no 18 līdz 21 gadam ir parliecinoši samazinājuši pašnāvību skaitu šajās vecuma grupās. Interesanti, ka Aļaskas pamatiedzīvotāju vidū novēroja mazu pašnāvību skaitu kopienās, kurās bija aizliegta alkohola tirdzniecība, bet bija atļauts ievest alkoholu personīgai lietošanai, salīdzinot ar kopienām, kur bija brīva alkohola tirdzniecība.
Pētījumi liecina, ka tādas nozīmīgas intervences kā centieni mainīt sabiedrības normas attiecībā uz alkohola lietošanu vai kampaņas, kas veicina izpratni par veselību, arī izglītības programmas par alkohola kaitīgo ietekmi, nerada statistiski vērā ņemamas izmaiņas pašnāvību skaita mazināšanā.
Lielākā daļa alkohola ierobežošanas intervences pasaulē tiek saistītas ar vispārējo drošību – piemēram, liegumu vadīt transportlīdzekli reibumā. Šīs stratēģijas vienlaikus ir vērtīgas pašnāvību incidences mazināšanai.
Pašnāvību skaitu mazina arī tādas selektīvas intervences, kas paredzētas, lai uzlabotu alkohola lietošanas traucējumu diagnostiku un piekļuvi efektīvai alkohola lietošanas traucējumu ārstēšanai. Šīs intervences ietver digitālās intervences (piemēram, viedtālruņu lietotnes), lai mazinātu alkohola patēriņu. Moderni gadžeti tiek programmēti tā, lai savlaicīgi brīdinātu cilvēku par pārmērīgu alkohola lietošanu.
Nozīmīgākais pašnāvību riska faktors – azartspēles un likmju likšanas bizness (sporta totalizatori) kā nopietnākais pašnāvību sociālais faktors un iespējas to mazināt
Azartspēles ir viens no būtiskākajiem pašnāvības riska faktoriem. Pētījumi ir pierādījuši saistību starp azartspēlēm un pašnāvnieciskām domām un uzvedību. Azartspēļu lietotājiem ir 17 reižu lielāka iespējamība, ka viņi visu mūžu domās par pašnāvību, un 81 reizi lielāka iespējamība, ka viņi to mēģinās izdarīt. Kaut azartspēļu spēlētāju vidū ir diezgan daudz psihisku slimību pacientu, sistemātiskā kvalitatīvo pētījumu pārskatā atrodams, ka saistība starp azartspēlēm un pašnāvniecisku uzvedību daudz biežāk ir saistīta ar parādsaistībām un kaunu, nevis ar psihiskām slimībām.
Tiešsaistes iespējas padara azartspēles pieejamas aizvien jaunākiem cilvēkiem. Āzijā problemātisko azartspēļu izplatība un jaunu cilvēku pašnāvību incidence no azartspēlēm ir lielāka nekā Eiropā, Austrālijā vai Ziemeļamerikā.
Ar azartspēlēm saistītā kaitējuma novēršanas stratēģiju mērķis ir vienlaikus pievērsties piedāvājumam un pieprasījumam, lai samazinātu azarspēļu risku vai kaitējumu. Lielākā daļa šo stratēģiju ir universālas vai selektīvas intervences, kas vērstas uz azartspēlēm kopumā; pasaulē vēl nav izstrādātas metodes, kas vērsti uz azartspēļu upuriem – pašnāvniekiem.
Politikas un izpildvaras pienākums ir veikt universālas intervences lai samazinātu azartspēļu pieejamību iedzīvotājiem. Šīs stratēģijas ietver azartspēļu vietu skaita ierobežošanu un licencēšanas kritēriju noteikšanu šīm vietām, jo tieši šīs abas stratēģijas samazina vispārējo līdzdalību azartspēlēs un to cilvēku skaitu, kuri bieži iesaistās azartspēlēs vai problemātiski spēlē azartspēles. Globālā pieredze liecina, ka diezgan efektīgs paņēmiens ir uz ekrāna izvietot paziņojumus attiecībā uz laika vai naudas tērēšanu. Šiem vēstījumiem ir pārliecinoši pierādījumi par efektivitāti, ja tos sniedz kā uznirstošus, nevis statiskus vēstījumus.
Viena no būtiskākajām stratēģijām ir azartspēļu reklāmas ierobežošana. 74 pētījumos ir konstatēta cēloņsakarībaa starp azartspēļu reklāmu un azartspēļu aktivitāti, ar ievērojami lielāku ietekmi uz tiem, kam jau ir azartspēļu kaitējuma risks, nekā uz tiem, kam riska nav. Vienkāršoti – tad, kad portālā parādās aicinājums likt likmes uz kādas sporta spēles rezultātu, tas vairumam ļaužu liek nospiest krustiņu un dzēst reklāmu darora ekrānā, bet azartspēļu atkarīgajiem atjauno vēlmi spēlēt azartspēli.
Diemžēl maza ietekme ir kampaņām un plakātiem, kas informē cilvēkus par to, ka azarspēlēs ir maza varbūtība laimēt, bet liela varbūtība dzīvi beigt ar pašnāvību. Eiropā veikti pētījumi liecina, ka visai maza ietekme ir izglītojošām intervencēm skolās, kuru mērķis ir samazināt pieprasījumu pēc azarspēlēm, bet pilnīgi nekādas ietekmes uz azartspēļu lietošanu un pašnāvību skaita mazināšanu nav programmām par tā saukto “atbildīgo azartspēļu spēlēšanu”. Tātad – azartspēļu un īpaši likmju biznesa pārstāvji apzināti klaigā par “atbildīgo azartspēļu spēlēšanu”, jo šīs intervences nekad un nemaz nemazina ne azartspēļu īpašnieku peļņu, ne azarspēļu spēlētāju skaitu, ne pašnāvību skaitu. Azartspēļu organiatori loti mērķtiecīgi izmanto dažādus ietekmes aģentus, Latvijas piemērā – Latvijas Olimpiskās komitejas pašreizējo vadību, sporta spēļu federācijas lai reklamētu savu darbību, palielinātu spēlētāju skaitu, līdz ar to – iespējamo pašnāvību skaitu.
Riska mazināšanas stratēģijas ir izstrādātas, lai mazinātu ar azartspēlēm saistītos faktorus, kas palielina neaizsargātību pret pašnāvību. Šīs stratēģijas ir ierobežoti efektīvas, piemēram, naudas ierobežojumu noteikšanu, naudas automātu izņemšanu no azartspēļu vietām, dabiska vai pietiekama vispārējā apgaismojuma nodrošināšana speļu zālēs un pulksteņu atrašanās redzamā vietā.
Visefektīvākā stratēģija azarspēļu pašnāvību skaita ierobežošanai ir alkohola lietošanas un tirdzniecības aizliegumi vietās, kur iespējama azarspēļu lietošana. Vislielāko azarspēļu un pašnāvības sasaites apjomu rada “sporta bāri”, kur vienlaikus notiek alkoholisko dzērienu lietošana un likmju likšana. Šādu iestāžu aizliegšana ir pierādīta kā ļoti veiksmīga intervence pašnāvību skaita mazināšanā.
Visai apšaubāms ir mēģinājums apmācīt azartspēļu norises vietu personālu lai tie zinātu kā rīkoties ar cilvēkiem, kuriem ir azartspēļu spēlēšanas problēmas. Paļauties uz to, ka nozares darbinieki šādās iestādēs atradīsies pašnāvību profilakses priekšējā līnija, maigi sakot – nav lietderīgi.
Krīzes intervences ar palīdzības tālruņiem azartspēļu jomā un mērķtiecīga azartspēļu ārstēšana – psiholoģiska, farmakoloģiska, kā arī pašpalīdzības vai vienaudžu atbalsta pasākumi ir citas kaitējuma mazināšanas stratēģijas, lielākoties tās ir lietderīgas īstermiņā.
Visefektīvāk darbojas psihiskās veselības ārstu un medicīnas māsu atkārtoti jautājumi pašnāvniekiem par viņu azarspēļu pieredzi. Interesanti, ka labus rezultātus sniedz tādu finanšu dienestu darbinieku apmācība pašnāvību profilakses jautājumos, kas sniedz atbalstu parādos nonākušiem cilvēkiem, kuri spēlē azartspēles.
Globāli vislabākos rezultātus pašnāvību skaita mazināšanā sniedz azartspēļu vietu bloķēšana internetā.
Vardarbība un ļaunprātīga izmantošana ģimenē, intīmo partneru vardarbība kā pašnāvību riska faktors un tā mazināšanas iespējas
Pirms rakstīt šo nodaļu es aprunājos ar Tiesībsargu Juri Jansonu, un manuprāt – Tiesībsarga biroja viedoklis šobrīd Latvijā ir racionāls, un būtu likumdevējiem nozīmīgs. Apzināti neanalizēšu Stambulas konvenciju, bet pašnāvību skaita mazināšanā Eiropas līmenī Stambulas konvencijas racionālai realizācijai varētu būt ļoti būtiska nozīme.
Kaut definīcijas un izpratne par vardarbību ir atšķirīgas, es vēlētos nošķirt intīmo partneru vardarbību no vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas ģimenē. Ar intīmo partneru vardarbību varētu apzīmēt intīmā partnera veiktu fizisku, seksuālu vai emocionālu vardarbību vai to kombināciju, kā arī kontrolējošu uzvedību.
Vardarbību un ļaunprātīgu izmantošanu ģimenē definēsim kā jebkuru vardarbības vai ļaunprātīgas izmantošanas aktu, kas izraisa fizisku, seksuālu vai psiholoģisku kaitējumu un ko veic jebkurš mājsaimniecības ģimenes loceklis pret citu mājsaimniecības locekli. Tādējādi vardarbība un ļaunprātīga izmantošana ģimenē ietver, bet neaprobežojas tikai ar intīmo partneru vardarbību, jo vardarbību un ļaunprātīgu izmantošanu var izdarīt arī citi ģimenes locekļi. Vardarbību un ļaunprātīgu izmantošanu ģimenē var izdarīt gan pret bērniem, gan pieaugušajiem, gan pret vecākiem cilvēkiem, bet tās liecinieki var būt gan bērni, gan pieaugušie.
Sievietes daudz biežāk nekā vīrieši saskaras ar intīmo partneru vardarbību, sievietes biežāk piedzīvo atkārtotas, smagas vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas formas. Diemžēl šī joma ir politizēta un komercializēta, tādēļ precīzus datus par apdraudējumu no ģimenes locekļu un intīmo seksuālo partneru puses ciparos noteikt ir neiespējami – nereti pētījumi ir apzināti tendenciozi.
Intīmo partneru vardarbība un vardarbība ģimenē ir ļoti nozīmīgi pašnāvību riska faktori, tiesa, dažās valstīs tie tiek sasaistīti ar ieslodzījumu risku un posttraumatiskā stresa traucējumiem. Globālos pētījumos secināts, ka vairāk nekā puse no tām personām, kuras sevi pakļauj pašnāvībai, ir piedzīvojušas vardarbību un ļaunprātīgu izmantošanu ģimenē vai no intīmo partneru puses. Būtiski, ka tas korelē ar azartspēļu atkarību un alkohola lietošanu, jo bieži visi šie faktori kombinējas. Ar vardarbību un ļaunprātīgu izmantošanu ģimenē ir saistīta dzimumu nevienlīdzība, sieviešu maznodrošinātība un pārmērīga alkohola lietošana.
Lai mazinātu vardarbības ģimenē un intīmo partneru vardarbības ietekmi uz pašnāvību problēmu, ir jāapsver dažādas universālas, selektīvas un indikatīvas intervences.
Politikas un tiesību aktu reformas, kas nodrošina sieviešu tiesības un izskauž vardarbību pret sievietēm, var atbalstīt sievietes, kuras piedzīvo vardarbību, un var atturēt no vardarbības veikšanas. Kā zināms – valstīs, kurās likumi paredz kriminālatbildību par vardarbību, vardarbības līmenis ģimenē un intīmo partneru vidū ir zemāks nekā valstīs, kurās šādu likumu nav.
Alkohola lietošanas traucējumi ir saistīti ar lielāku intīmo partneru vardarbības izdarīšanas iespējamību. Iepriekš aprakstītās universālās intervences, kas paredzētas alkohola patēriņa ierobežošanai, visticamāk, ir noderīgas, lai novērstu intīmo partneru vardarbību kā ceļu uz pašnāvību.
Selektīvas intervences, kas paredzētas personām, kuras saskaras ar vardarbību un vardarbību ģimenē, arī ir lietderīgas. Daudzas no tām tiek īstenotas kā daudzkomponentu intervences, kas ietver tādus elementus kā fiziskās un emocionālās drošības nodrošināšana, psihoterapijas un prasmju pilnveidošanas nodrošināšana, kā arī veselības aprūpes, bērnu aprūpes, profesionālās un ekonomiskās orientācijas un interešu aizstāvības pakalpojumu piedāvāšana. Starp šīm intervencēm nozīmīga ir krīzes vai ārkārtas izmitināšanas pakalpojumi. Šo pakalpojumu novērtējumi liecina, ka tie ir saistīti ar depresijas un psiholoģiskā stresa mazināšanos. Primārās aprūpes sniedzēji un garīgās veselības aprūpes speciālisti piedāvā ceļus uz šīm intervencēm, bet viņi ne vienmēr ir sagatavoti atpazīt intīmo partneru vardarbības un ģimenes vardarbības pazīmes vai ir informēti par pieejamajiem pakalpojumiem.
Apmācība varētu būt piemērota tiem, kas strādā ar intīmo partneru vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas ģimenē upuriem, lai mazinātu pašnāvības risku šajā grupā. Cita pieeja ir mudināt un atbalstīt garīgās veselības aprūpes personālu, kas sniedz aprūpi cilvēkiem, kuri glābti no pašnāvības vai pēc pašsakropļošanās, lai viņi jautātu par vardarbību un ļaunprātīgu izmantošanu ģimenē un atbilstoši reaģētu.
Reģistros par cilvēkiem, kuri, ir piedzīvojuši vardarbību un vardarbību ģimenē, reti ir dati par letāliem iznākumiem, tostarp, pašnāvībām. Vardarbības faktoru ietekme uz pašnāvībām, visticamāk, nav pietiekami novērtēta un nav pietiekami izprasta. Ir viedoklis, ka tie, kas ir determinēti vardarbības dēļ veikt pašnāvību, nemēdz par šo vardarbību ziņot vai dalīties informācijā par vardarbības faktu.
Tuvinieka panāvība kā pašnāvības cēlonis un šī cēloņa novēršana vai mazināšana. Postvencija
Ceturtais nozīmīgākais pašnāvības cēlonis ir pašnāvnieka zaudējums. Pašnāvība atstāj dziļas emocionālas, ekonomiskas un sociālas sekas uz cietušā ģimeni, draugiem un kopienu. Tā ievērojami veicina paaugstinātu stresa līmeni, izmisumu un vainas apziņu tuvinieku vidū. Tāpat šādi notikumi mēdz izraisīt domino efektu, palielinot pašnāvības risku citu cilvēku vidū, kuri bija emocionāli tuvi pašnāvniekam.
Radinieka pašnāvība trīskāršo pašnāvības vai pašnāvības mēģinājuma iespējamību, bet drauga vai paziņas pašnāvība palielina šo iespējamību 2–5 reizes. Mehānismi, kas veicina pašnāvības risku pēc tuvinieka – pašnāvnieka zaudējuma, nav pilnībā izprasti, tiek uzskatīts, ka nozīme ir depresijai, kauna izjūtai, atbildībai un stigmatizācijai.
Dažādās pasaules valstīs jau ir izstrādātas intervences izglītības iestādēm, darbavietām un kopienām par rīcību nekavējoties, īstermiņā un ilgtermiņā gadījumā, ja notiek pašnāvība; un uzmanība šajās intervencēs tiek pievērsta gan drošai, precīzai saziņai ar visu universitāti, skolu, darbavietu vai kopienu un atbalstam, gan to personu identificēšanai un atbalstam, kuras varētu būt visvairāk ietekmētas un pakļautas riskam. Dažādi resursi (lielākoties tīmekļa vietnes ar informāciju par atbalsta dienestiem un pārdzīvojumiem) ir īpaši svarīgi bērniem, kuri zaudējuši vecākus pašnāvības dēļ, jo viņu pašu pašnāvības mēģinājuma risks ir liels pirmos divus gadus pēc zaudējuma.
Intensīvs atbalsts pašnāvnieku zaudējušām personām parasti ietver atbalsta, terapeitiskus un izglītojošus komponentus. Šīs intervences parasti ietver arī tūlītēju atbalstu krīzes situācijā un pastāvīgu uzraudzību, ko veic apmācīti koordinatori un terapeiti. Var būt nepieciešamas citas intervences, kas varētu ietvert garīgās veselības aprūpes pakalpojumus, jo parasti psihiskās veselības ārstniecības personas ir vislabāk apmācītas reaģēt ne tikai uz tuvinieka zaudējumu pašnāvības dēļ, bet arī uz aktīvām pašnāvnieciskām domām un uzvedību.
Problēma ir nepietiekamais politikas uzsvars, kas tiek likts uz šo riska faktoru. Globāli dažādu valstu pašnāvību novēršanas stratēģijās dažkārt ir minēts, cik svarīgi ir atbalstīt cilvēkus, kuri zaudējuši tuviniekus pašnāvības dēļ, bet tas ir izņēmums.
Secinājumi
Ne alkohola lietošana, ne azartspēles, ne intīmo partneru vardarbība un vardarbība ģimenē nav minēti kā preventīvie mērķi novēršamo nāves iemeslu mazināšanas stratēģijās.
Alkohola lietošanas un azartspēļu nozīmīgākā problēma ir nozaru postošā ietekme, kas gūst peļņu no alkoholisma un azarspēļu atkarības. Alkohola tirdzniecības un azarspēļu organizatori pārstāvji apgalvo, ka ar alkoholu un azartspēlēm saistītais kaitējums skar tikai nelielu daļu cilvēku, ka tā sauktā normālā alkohola lietošana vai azartspēļu spēlēšana nav problemātiska un ka indivīdi ir atbildīgi par savu rīcību. Bizness dibina asociācijas, kuras kā lobiji rada sabiedrībā šaubas par to, kas varētu palīdzēt mazināt ar pašnāvībām saistīto ietekmi, novēršot uzmanību no vispārējām piedāvājuma puses intervencēm, kas ir izrādījušās efektīvas, un dodot priekšroku intervencēm, kas uzliek pārmaiņu pienākumus indivīdiem un, praktiski nemaz neietekmē ar alkoholu vai azartspēlēm saistīto pašnāvību skaitu. Pilnīgi skaidrs, ka šīs stratēģijas (nu kaut vai “atbildīga azartspēļu spēlēšana” vai “atbildīga alkohola lietošana”) neietekmē šo nozaru peļņu.
Alkohola lietošana, azartspēles, intīmo partneru vardarbība un vardarbība ģimenē ir galvenie pašnāvības riska faktori. Ja galveno riska faktoru ietekmi varētu mazināt, varētu glābt tūkstošiem dzīvību, universālas intervences varētu dot lielu labumu iedzīvotāju līmenī. Efektīvu stratēģiju īstenošana plašā mērogā mazina pašnāvību skaitu. Ideālā gadījumā šīs stratēģijas būtu jāievieš kā daļa no integrētām, starpnozaru, daudzlīmeņu pieejām, kas iekļautas valsts novēramās nāves mazināšanas stratēģijā. Šīm intervencēm būtu jābūt piemērotām kontekstam un kultūrai un jāatspoguļo fakts, ka riska faktoru ietekme dažādos dzīves posmos ir atšķirīga (piemēram, alkohola lietošana bieži vien ir augsta pusaudža gados, bet vardarbība un vardarbība ģimenē var būt dinamiska un laika gaitā kumulatīva).
Latvijai nepieciešams ieviest vienotu, ilgtermiņa nacionālo pašnāvību novēršanas stratēģiju, kas balstīta uz pierādījumiem, sabiedrības veselības iniciatīvām un starpdisciplināru pieeju. Šai stratēģijai jāiesaista gan veselības nozares speciālisti, gan speciālisti no izglītības, sociālā nodrošinājuma un tieslietu jomas.
Būtu jāpievērš uzmanību vecāka gadagājuma cilvēkiem, kas dzīvo izolēti, kas ir pakļauti lielākam pašnāvību riskam. Svarīgi ir attīstīt atbalsta programmas, kas palīdzētu senioriem saglabāt sociālās saites un piekļūt veselības aprūpei.
Savukārt Latvijas medijiem būtu jāuzņemas atbildība, ziņojot par pašnāvībām. Ir jāizvairās no sensacionāla ziņojuma stila, un ziņas par pašnāvībām jāraksta atbildīgi, uzsverot atbalsta iespējas un meklējot risinājumus.
