Gunārs Nāgels: Pilnībā izveidots pasaules modelis ir ļoti stabils un grūti maināms 0
Gunārs Nāgels, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kam ticēt? Tagad ir modē runāt par dažādām “informācijas telpām” un “viltus ziņām”, bet jautājums ir aktuāls jau no dzimšanas. Jaundzimušais bērns maz ko saprot no sava ķermeņa un savas apkārtnes. Visu laiku nāk signāli no visām maņām, un bērnam jācenšas salikt kopā, ko tas viss nozīmē. Bērns sāk saprast, ka dažu veidu nervu impulsi ir saistīti ar seju, kas parādās un pazūd. Citiem impulsiem ir korelācija – piemēram, ķermeņa locekļu kustināšanu apstiprina redzes signāli.
Šādā veidā, izmantojot iedzimtās un iemācītās zināšanas, bērns iegūst stabilu saprašanu par apkārtējo vidi. Ir fiksētas robežas – grīda, sienas, sētas; ir objekti – krēsli, galdi; ir dzīvnieki – kaķi, suņi; ir cilvēki un tā tālāk. Jāatceras, ka tas viss balstās tikai uz smadzenēs saņemtajiem nervu impulsiem un smadzeņu spējām šos impulsus analizēt un salikt pa plauktiņiem. Tā veidojas mūsu fiziskās pasaules modelis.
Nākamais solis ir katram veidot savu saprašanu par visu citu, kas dzīvē gadās. Modeļi par uzvedības normām, par dažādām specialitātēm, kurās darbojamies. Modeļi par kovidu, modeļi par Krievijas un Ukrainas politiku.
Fiziskās pasaules modelis veidojas no tiešā fiziski pieredzētā, kas nozīmē to, ka, izņemot dažas ekstremālas situācijas, mums visiem vajadzētu būt vairāk vai mazāk līdzīgam modelim.
Citi modeļi veidojas uz ne tik drošiem pamatiem, bez tiešas fiziskās iesaistes. Modeļus veido skolās mācītais, sarunās iegūtais, nopietnos medijos uzzinātais, sociālos medijos uzsūktais, filmās redzētais un literatūrā lasītais. Te ir skaidri redzams, ka citu modeļu veidošanai vairs nav visiem viena un tā pati informācija. Izveidojas dažādas informācijas telpas, un nostabilizējas atšķirīgi modeļi.
Ko tas viss nozīmē? Pilnībā izveidots pasaules modelis ir ļoti stabils un grūti maināms. Problēmas rodas, kad parādās jauns ievads, kas krasi atšķiras no iepriekš piedzīvotā. Daži apgalvo, ka Karību salu iedzimtie iedzīvotāji vienkārši neredzēja Kolumba kuģus, jo tādi lieli kuģi bija tik ļoti atšķirīgi no visa līdz tam pieredzētā, ka iedzimto smadzenes nepieņēma signālus no acīm un līdz ar to kuģi kļuva neredzami.
Ja arī tas būtu mazliet pārspīlēts, tomēr burvju mākslinieki izmanto šo modeļa stabilitāti, lai mūsu acis piemānītu ar it kā neiespējamām lietām. Mēs vienkārši “neredzam” nekā, kas būtu pretrunā ar mūsu pasaules modeli.
Līdzīgā veidā ļoti stabils ir daudziem izveidotais modelis vai paralēlā realitāte par karu Ukrainā, kas nosaka, ka kara nav, tikai “speciālā operācija”, lai glābtu Krieviju no Ukrainas nacistiskā režīma. Neesot nekādu kara noziegumu, jo esot paši ukraiņi, kuri posta savas pilsētas, lai iegūtu pasaules simpātijas. Jebkas ārpus šī modeļa vienkārši netiek redzēts.
Vecāki Krievijā, saņemot telefona zvanus no bērniem Ukrainā, pilnībā noraida bērnu teikto par patieso stāvokli, jo tas nesakrīt ar viņu modeli.
Var saprast šāda modeļa izveidošanos Krievijā, kur gandrīz visi mediji ir pakļauti režīmam, bet grūtāk to saprast Latvijā, kur tomēr ir pieejama daudz plašāka informācija. Interesanti, ka ir zināms pārklājums starp “Krievija nekaro” sludinātājiem Latvijā un “pandēmijas nav” ļaudīm. Iespējams, ka viņu modeļu veidošanas princips ir “ja valsts/valdība to saka, tad tie ir meli”.
Ko darīt? Skaidrs, ka nostabilizētu modeli tik viegli negāzīsim ar intelektuāliem argumentiem – domas tikai mainīsies, ja bumbas sāk krist uz galvas vai guļ slimnīcā ar vīrusu. Bet varam neļaut paralēlās realitātes iemītniekiem ietekmēt tos, kuriem vēl veidojas attiecīgais modelis.
Un vēl svarīgāk – uzlabot modeli, kurš nosaka, kā veidot modeļus. Mācīt, ka nevajag nekritiski pieņemt visu, ko lasa vai dzird – arī no valdības. Mācīt, kā var uzreiz atšķirt muļķības un kā var citur pārbaudīt. Mudināt neizplatīt šaubīgu informāciju.
Kam ticēt? Tas ir un paliek gandrīz svarīgākais mūsu eksistences jautājums.
