Soross nopēdojis un pielāčojis arī Latvijā. Te dzīvo ņujorkieša pukstošākais zobs – ventspilnieks Lembergs. Egila Līcīša feļetons 6
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
12.augustā deviņdesmitā gadadiena vispasaules liberāļu karogam un labdarīgam saldumu onkulim – finansētājam, miljardierim Džordžam Sorosam.
Ja tic, kas par cienījama vecuma sirmgalvi izbazūnēts, tad vecais zēns arvien ir teicamā sportiskā formā un dzimšanas dienā saņem komplimentus par labo izskatu.
Gadi nav saliekuši Ungārijas ebreju, vienu no izcilākajiem naudas ieguldītājiem un finansistiem vēsturē, “klasisko liberāli limuzīnā” – kad jāpareģo nākamās krīzes, starptautisko finanšu tirgu nosvārstīšanās, “Bloomberg” televīzija un preses izdevumu ekonomiskie apskatnieki arvien mirst vai nost no vēlēšanās uzklausīt mistera Sorosa domas par gaidāmajiem notikumiem.
Pēc izmukšanas no nacistu un komunistu sātanu nagiem 1947. gadā Sorosu ģimene no Budapeštas nokļūst Londonā, un Džordža pirmā darba vieta ir māceklis modes preču, bižutērijas un aksesuāru ražotnē.
Ar lētāko “Forda” modeli jauneklis apbraukā Velsas piejūras kūrortus, pārdodot preces mazumtirgotājiem. 1956. gadā Džordžs pārceļo aiz okeāna uz sapņu zemi Ameriku.
Ņujorkā Soross atrod ceļu uz Volstrītu, kur atklāj komerciālas veiksmes ienesīgumu, ko dod spekulācijas akciju tirgū.
Ar nopelnītiem četriem miljoniem dolāru 1969. gadā Džordžs Soross dibina “Quantum” fondu, par kuru vēlāk atceras: “Ilgu laiku es viens pats efektīvi vadīju fondu, būdams gan kuģa kapteinis, gan kurinātājs, kas ber ogles krāsnī. Būdams uz komandtiltiņa, es raustīju zvanu un teicu: strauji pa kreisi! Tad traucos lejā mašīntelpā un izpildīju pavēli. Un šad un tad es apstājos un mazliet paanalizēju, kādas akcijas pirkt un tamlīdzīgi.”
Par to, ka ar akcijām noticis kas slikts, Džordžam signalizējušas akūtas muguras sāpes – tas gan neesot pats zinātniskākais veids, kā rīkoties akciju tirgū, tomēr sāpju saasinājuma dēļ izdevies saglābt nesekmīgus darījumus.
Pašlaik Soross nav ne kapteinis, ne stūrmanis, nodevis navigāciju uzticamu palīgu rokās, deviņdsmitgadīgais vīrs ir gigantiska kuģa īpašnieks, kurš pārvalda sazarotu organizāciju ar miljardiem dolāru kapitālu, pelnot tūkstošiem “zaļo” minūtē.
Vēl zināmāks Džordža Sorosa vārds ir politiskās aprindās ar ievērības cienīgu viedokli par atvērto sabiedrību.
Tā kā nevienam nepiederot galējās patiesības atslēga, tad ir nepieciešams kritisks domāšanas veids, nepieciešamas institūcijas, kas ļauj dažādu uzskatu un interešu virzītiem cilvēkiem dzīvot līdzās un mierā, respektējot arī minoritātes un to uzskatus, tās aizsargājot. Apmēram tāda ir Sorosa mācības esence.
Savukārt noslēgta tipa sabiedrībās indivīds pakļauts kolektīvajam, sabiedrību pārvalda valsts un valsts kalpo dogmai. Tas varētu būt Sorosa dzīves uzdevums – ar miljardu ieguldījumiem sekmēt šādu sabiedrību atvēršanu.
Tamdēļ mobilizēta citu cilvēku enerģija, līdz kamēr atvērtā sabiedrība kļūtu īsti pašorganizējoša sistēma.
Soross dibinājis daudzās valstīs palīdzības fondus un Centrāleiropas universitāti jaunatnes prātu samaitāšanai, kurā gadu gaitā apmācīti tūkstošiem Budapeštas gudrinieka sekotāju.
Gara mūža odisejā tik aktīvs ideju proponētājs iemanto daudzus ienaidniekus. Netrūkst cilvēku, kuri, ieskatījušies Ņujorkas miljardiera kārtīs, ieteikuši uzmanīties no šāda globālā spēlētāja.
Reti kurš ir tik dēmonizēta persona.
Soross dēvēts par antikristu, Lucifera radagabalu, vainots par vēlmi legalizēt narkotikas ASV, normalizēt homoseksu, graut nacionālas valstis, pēdējā laikā viņam inkriminē dumpīgo melno finansēšanu – atļaujiet jūs iepazīstināt ar pasaules mēroga sazvērnieku!
Turklāt Soross nopēdojis un pielāčojis arī Latvijā. Te dzīvo ņujorkieša pukstošākais zobs – ventspilnieks Lembergs, kuram visās ķezās vainojamais aizokeāna naudasmaiss vienmēr der par plāksteri, kolīdz vecos kaulus sagrābj reimatisma vai radikulīta lēkme.
Un te dzīvo ņujorkieša uzticamākie, iztapīgākie līdzgaitnieki – sorosieši, kuri gan kā indivīdi, gan partijas ganāmpulkā mīl izstādīt paši sevi pirmajā personā un savus priekšstatus par pasauli kā vienīgi pareizos, bieži ieņemdami karojošas pozīcijas, apsūdzot citādi domājošos.
Galēji kreisie, mācītie propagandisti terorizē cilvēkus, kuru uzskati šķiet pārmēru labēji vai citādi nepieņemami, neatzīdami ne tēviju, ne ģimeni, ne nacionālās vērtības.
Daži “liberāļi” ir ticībā stiprāki pielūgsmes objekta uzskatu nemaldīgumam par katoliskiem Aglonas svētceļniekiem, kurpretī citi, cienīdami komfortu un ērtības, labprāt pasilda rociņas pie Sorosa naudas resursu finansējuma nevalstiskām organizācijām, lai no ekonomiskās klases pārceltos premiuma segmenta dzīves līmenī.
Diez vai tas ir atbilstīgi tēva un skolotāja domai, ka “nevienam nepieder galējās patiesības atslēga”.
Vēlēsim jubilejā vecītim veselību un atslābinošāku dzīvesveidu.
