Pasaules latviešu māksla – Cēsīs 1
Sestdien, 28. jūnijā, Cēsīs atklāja Pasaules latviešu mākslas centra galeriju – tas noteikti vērtējams kā viens no šā gada būtiskākajiem notikumiem latviešu kultūrā.
Tā priekšvēsture saistās ar laiku, kad Valdis Muižnieks, Latviešu studiju centra dibinātājs un daudzu nozīmīgu kultūras darbu iniciators trimdas sabiedrībā, kopā ar biedru grupu sāka bažīties par to, ka ārzemju latviešu ģimenēm piederošie mākslas darbi, vecākai paaudzei aizejot, bieži zūd. Taču pamestās gleznas, zīmējumi, grafikas lapas un tēlniecības darbi ir nozīmīga liecība par latviešu mākslu pēc kara ārzemēs. 2004. gadā Ilinoisas pavalstī (ASV) nodibināja Pasaules latviešu mākslas savienību ar mērķi saglabāt latviešu mākslu no visas pasaules un izveidot pasaules latviešu mākslas centru Latvijā. Tās rosinātāja un prezidente kļuva Lelde Alīda Kalmīte, māksliniece un mākslas zinātniece, gleznotāja Jāņa Kalmīša meita. 2007. gadā tika nolemts, ka diasporas latviešu mākslas centrs būs Valmierā. 2008. gada 8. augustā tur durvis vēra izstāde “Tēvu zemei – Latvijai”, kuras eksponātus bija ziedojuši ārzemju latviešu mākslinieki vai viņu ģimenes. Tajā bija skatāmi 98 autoru 104 darbi, kas aptvēra visas paaudzes un visus kontinentus. Nezināmu apstākļu dēļ Valmierā domātais centrs neiesakņojās. Pirms trim gadiem tas pārcēlās tuvāk Rīgai – Cēsīs, kur tika glabāta saziedotā kolekcija. Te atrada ēku, kur centram iemitināties, un sākās naudas meklējumi. ASV dzīvojošās arhitekta Jāņa Ripas ģimenes dāvinājums – savrupmāja Siguldā (ar tiesībām to pārdot) – deva redzamus rezultātus – tā ieguva līdzekļus pārbūvei, remontam un jaunās galerijas iekārtošanai. Pie darba ķērās būvdarbu vadītājs Ēriks Lismanis, kurš sastrādājās ar Cēsu arhitektu Valdi Līgeru un interjeristu Norveli Hermanovski. Visu procesu pārzināja Pasaules latviešu mākslinieku savienības valdes loceklis Dainis Mjartāns.
Vieta ir patiesi ideāla – pašā Cēsu centrā, Lielajā Skolas ielā 6, tieši pie Sīmaņa baznīcas. Taisnā leņķī konfigurētā telpa sadalīta ar stendiem, veidojot tādas kā ejas, kur katrai dots ziedotāja vārds, piemēram, “Ripas ģimenes galerija” (acīmredzami no ASV pieredzes, kur tā tiek iemūžināti, sabiedriskoti un uzslavēti sponsori). Iekārtojot izstādi, izvēle kritusi uz pēdējo triju gadu ziedojumiem (ar maziem izņēmumiem), šādi atklājot dāvinājumu māksliniecisko vērtību un atsevišķu autoru nozīmību.
Cēsu galerijas atklāšanā uzsvars likts uz glezniecību, akvareli, grafiku un tēlniecību. Diezgan daudzus autorus raksturo pieci vai pat seši darbi. Daži pārstāvēti ar vienu eksponātu (Jūlijs Jēgers, Margarita Kovaļevska un citi), toties šie darbi ir ļoti labi un mākslinieciski augstvērtīgi. Piemēram, Niklāvu Strunki iepazīstam ar nelielu gleznojumu “Pie jūras loga” (1985), kas stāsta par dabas lielo spēku un varbūt par trimdinieka iekšējo nemieru, bet savdabīgo Čikāgas autodidaktu Jāni Strodu ar tēlojumu “Podnieces pasaule” (1977 – 1978). Kaut arī ekspozīcija nav kārtota pa periodiem, ļoti labi iezīmējas Vācijas bēgļu nometņu laika māksla. To pārstāv maigi un ļoti labi noskaņotie Augusta Annusa darbi, gleznotāja un fotogrāfa Aleksandra Nukšas zīmējumi un oforti, grafiķa Arvīda Soduma linogriezumi. Īpaši gribas atzīmēt oriģinālplakātu, kas vēsta par 1948. gada latviešu mākslas izstādi Lērtes pilsētā Vācijā, kas saglabāts un atceļojis no Austrālijas. Savukārt 20. gs. 60. – 70. gadus ļoti labi iezīmē paaudze, kas trimdas laikā ieguva otro elpu. Pirmām kārtām jāizceļ Jānis Kalmīte ar savām rijām, savdabīgiem zaudētās dzimtenes simboliem, bet izstādē tikpat stiprs liekas viņa “Tīrums ar vārnām” (1985), kas šo tēmu pavērš citā rakursā. Lieliski ir Fridriha Milta klusā daba “Ziedi vāzē” (1968), Jāņa Gaiļa spēcīgiem otas triepieniem darinātās jūras ainavas, Veronikas Janelsiņas lielos krāslaukumos veidotais portrets “Meitene” (1960 – 1970), arī Alfrēda Krūkliņa satumsinātais gleznojums. Scenogrāfiju pārstāv Ēvalda Dajevska meti Ņujorkas latviešu teātra izrādei “Gundega” (1988). Šim periodam pieder arī tie mākslinieki, kuri skolojušies citzemju mākslas skolās. Labi ir pārstāvēta Čikāgas skola – Ojārs Šteiners, Vitauts Vito Sīmanis, Lelde Vinters-Ore. Dziļāku ieskatu Dagmāras Igales daiļradē var gūt no trim darbiem – slēpti traģiskiem un kolorītā jūtīgi ieturētiem. Izcils ir Ilgas Rekes-Andersones opuss “No alumīnija sērijas”. Plašiem otas vilcieniem tapuši četri Gerdas Rozes daudzkrāsainie darbi. Turpretim mieru un harmonisku krāsu saskaņu ienes Ģirta Puriņa “Telpiskā kompozīcija” (1976) un Laimoņa Mieriņa pieci darbi. Kā košs akcents ar filozofisku dziļumu izceļama Voldemāra Avena darbs “Klēts durvis” (2006 – 2007). Daudziem patīkama sastapšanās būs ar Jāni Annusu un viņa “Labirintu” (1987). Jaunākas paaudzes veikumu atklāj lieliskais Jāņa Rūdolfa Nedēļas “Ephemera” (2006), Kārļa Rēkevica “Ostas šķēršļi.2” (2012), Anikas Lasmanes-Sundbergas “Telpa” (2013) un Ilgas Leimanes “Profili” (2006 – 2013). Pārstāvēta arī tēlniecība. Māris Raudziņš uzdāvinājis galerijai pagājušajā gadā Latvijā radīto darbu bronzā. Pārsteigums visiem apmeklētājiem būs tēlnieka Jāņa Mintika vārds. Viņš savulaik darināja pieminekli, kas veltīts kurzemniekiem Tobāgo salā (1976). No Amerikas tagad atceļojusi viņa “Akmeņu kolonna”, kā arī četri akvareļi.
Galerijas dvēsele ir Lelde Kalmīte kopā ar saviem tuvākajiem palīgiem Gunu Mundheimu un Juri Ubānu. Darbs ir izdarīts liels un svētīgs mums visiem, bet tikpat daudz vēl priekšā – otras ēkas remonts un ekspozīcijas turpinājums. Jādomā arī par darbiniekiem, par izstādēm, par izdevumiem un pētījumiem. Darbs ir tikai sācies. Lai veicas!
