Pasaules kauss otrajā paaudzē 0
Pasaules kausa 21. izcīņa futbolā sāksies 14. jūnijā Maskavā un līdz 15. jūlijam turpināsies vēl desmit Krievijas pilsētās, kuru laukumos dosies 32 valstsvienības.
Pasaules kausa izcīņas krusttēvs ir francūzis Žils Rimē, kurš no 1921. līdz 1954. gadam vadīja Starptautisko futbola federāciju (FIFA). Olimpisko spēļu programmā futbols bija jau kopš 1900. gada, taču piedalīties drīkstēja tikai amatieri, bet profesionālajiem futbolistiem nācās palikt mājās. Tādēļ Žils Rimē un viņa domubiedri piedāvāja Pasaules kausu, par kuru savu valstu komandās cīnītos gan vieni, gan otri.
Pret to iebilda gan profesionāļu saimnieki, teikdami, ka diez vai varēšot savus algotņus atbrīvot uz tik ilgu laiku, gan arī Skandināvijas valstu, Somijas un Igaunijas nacionālās federācijas, jo tajā bija tikai amatieru futbols. Tomēr 1928. gadā FIFA kongresā Amsterdamā tika nolemts, ka pēc diviem gadiem būs Pasaules kausa pirmā izcīņa. Rīkotājas godu uzticēja Urugvajai, jo tās futbolisti bija uzvarējuši iepriekšējos divos olimpiskajos turnīros, turklāt šī Dienvidamerikas valsts togad svinēja savu simto jubileju.
Lēmumam bija arī ēnas puses, proti, tālā un dārgā ceļa dēļ savu līdzdalību atsacīja vairākums valstsvienību no Eiropas, ko Urugvajā pārstāvēja tikai Francija, Dienvidslāvija, Rumānija un Beļģija. Tādēļ Pasaules kausa pirmajā izcīņā sacentās mazāk valstu nekā turpmākajās – tikai 13.
Zelta dievietes liktenis
Pirmās divas spēles vienlaikus notika Montevideo, tajās tikās Francijas un Meksikas, kā arī ASV un Beļģijas futbolisti. Pirmos vārtus spēles 19. minūtē iesita francūzis Lisjēns Lorāns. Finālmačā sacentās Urugvajas un Argentīnas futbolisti, un mājinieki uzvarēja ar 4:2. Tad arī atklātībā parādījās pats Pasaules kauss, ko Žils Rimē personiski bija atvedis no Eiropas. Franču juveliera Ābela Leflēra meistardarbs attēloja spārnoto uzvaras dievieti Nīki ar paceltām rokām, statuetes astoņu šķautņu pamatni rotāja pusdārgakmeņi. Kauss bija diezgan maziņš, toties – no tīra zelta. Tādēļ to nokristīja par Zelta dievieti, bet 1946. gadā oficiāli – par Žila Rimē kausu.
Kausa izcīņa tika rīkota reizi četros gados, izņemot Otrā pasaules kara laiku. 1966. gadā to uzticēja Anglijai, un pirms turnīra Žila Rimē kauss tika novietots kādā Londonas muzejā ļaužu apbrīnošanai. Kādu dienu vitrīna izrādījās tukša. Nozagtā dārguma meklēšanai sacēla kājās visu britu policiju un Skotlendjardu, taču velti. Kad jau likās, ka angļi būs sevi uz mūžu apkaunojuši visas pasaules acīs, nācijas godu izglāba šunelis Pikls, kuru ikrīta pastaigā izveda viņa saimnieks. Ložņādams pa parka krūmiem, suns piepeši atgriezās ar Zelta dievieti zobos. Par to viņš ieguva titulu Sers Pikls, bet kauss tomēr palika Londonā, jo to izcīnīja angļu futbolisti.
Pēc četriem gadiem par pasaules čempioniem kļuva brazīlieši, un, tā kā tas bija noticis jau trešo reizi, Žila Rimē kauss mājvietu Riodežaneiro rada uz mūžīgiem laikiem. Tomēr 1983. gada rudenī kausu nozaga vēlreiz, un kopš tā brīža Zelta dievieti nav redzējis neviens. Spriež, ka tā esot pārkausēta un pārdota zelta cenā.
Kopš 1974. gada futbolisti cīnās par, ja tā var teikt, Pasaules kausu otrajā paaudzē. Tā veidošanā izlietoti 4970 grami zelta, kauss ir 36 centimetrus augsts, virsotnē – zemeslode, pamatni ieskauj divi malahīta vainagi. Ņemot vērā bēdīgo pieredzi, tagad pasaules čempioni mājās vest drīkst vien šī kausa kopiju, bet oriģināls droši noglabāts kādā Šveices bankā.
Pasaules kausa izcīņa kļuvusi par pašu populārāko sporta pasākumu. Iepriekšējam finālmačam 2014. gadā Riodežaneiro klātienē un TV tiešraidē bija vairāk nekā miljards skatītāju.
No 13 līdz 32
Pasaules kausa pirmajās 11 izcīņās piedalījās ne vairāk kā 16 komandas. Sākot ar 1982. gadu, to skaits pieauga līdz 24, kopš 1998. gada sacenšas 32 valstu izlases. Sekmīgākie ir Brazīlijas futbolisti, kuru valstī kauss nonācis piecas reizes, pa četrām to ieguva itāļi un vācieši – gan Rietumvācijas jeb VFR izlase Berlīnes mūra laikos, gan atkalapvienotās valsts komanda. Pa divām – Urugvajas un Argentīnas, pa vienai – Anglijas, Francijas un Spānijas valstsvienība. Sudraba vai/un bronzas medaļas izcīnīja vēl 11 valstu futbolisti.
Finālturnīri desmit reizes notikuši Eiropas valstīs, piecas – Dienvidamerikā, trīs – Ziemeļamerikā, pa reizei Āzijā un Āfrikā. Pa divām reizēm laukuma saimnieki bijuši itāļi, franči, brazīlieši, meksikāņi un vācieši. 2002. gadā finālturnīru rīkoja divas valstis – Japāna un Dienvidkoreja. Tagad beidzot debitēs arī Krievija, kuras priekštece PSRS uzticēšanos neieguva ne reizi.
Rezultāti. FUTBOLS
PASAULES KAUSA IZCĪŅAS FINĀLI UN BRONZAS SPĒLES
* 1930. gads, Urugvaja (13 komandas)
Urugvaja – Argentīna 4:2 (1:2).
Spēle par bronzas medaļām nenotika, pusfinālos zaudēja ASV un Dienvidslāvija.
* 1934. gads, Itālija (16)
Itālija – Čehoslovākija 2:1 papildlaikā (0:0, 1:1).
Par bronzas medaļām: Vācija – Austrija 3:2 (3:1).
* 1938. gads, Francija (15)
Itālija – Ungārija 4:2 (3:1)
Par bronzas medaļām: Brazīlija – Zviedrija 4:2 (1:2).
* 1950. gads, Brazīlija (13)
Medaļas izspēlēja četru komandu papildturnīrā: 1. Urugvaja 5 (2-1-0), 2. Brazīlija 4 (2-0-1), 3. Zviedrija 2 (1-0-2), 4. Spānija 1 (0-1-2).
* 1954. gads, Šveice (16)
Vācijas FR – Ungārija 3:2 (2:2).
Par bronzas medaļām: Austrija – Urugvaja 3:1 (1:1).
* 1958. gads, Zviedrija (16)
Brazīlija – Zviedrija 5:2 (2:1).
Par bronzas medaļām: Francija – Vācijas FR 6:3 (3:1).
* 1962. gads, Čīle (16)
Brazīlija – Čehoslovākija 3:1 (1:1).
Par bronzas medaļām: Čīle – Dienvidslāvija 1:0 (0:0).
* 1966. gads, Anglija (16)
Anglija – Vācijas FR 4:2 papildlaikā (1:1, 2:2).
Par bronzas medaļām: Portugāle – PSRS 2:1 (1:1).
* 1970. gads, Meksika (16)
Brazīlija – Itālija 4:1 (1:1).
Par bronzas medaļām: Vācijas FR – Urugvaja 1:0 (1:0).
* 1974. gads, Vācijas FR (16)
Vācijas FR – Nīderlande 2:1 (2:1).
Par bronzas medaļām: Polija – Brazīlija 1:0 (0:0).
* 1978. gads, Argentīna (16)
Argentīna – Nīderlande 3:1 papildlaikā (1:0, 1:1).
Par bronzas medaļām: Brazīlija – Itālija 2:1 (0:1).
* 1982. gads, Spānija (24)
Itālija – Vācijas FR 3:1 (0:0).
Par bronzas medaļām: Polija – Francija 3:2 (2:1).
* 1986. gads, Meksika (24)
Argentīna – Vācijas FR 3:2 (1:0).
Par bronzas medaļām: Francija – Beļģija 4:2 papildlaikā (2:1, 2:2).
* 1990. gads, Itālija (24)
Vācija – Argentīna 1:0 (0:0).
Par bronzas medaļām: Itālija – Anglija 2:1 (0:0).
* 1994. gads, ASV (24)
Brazīlija – Itālija 3:2 pēcspēles 11 m sitienos (0:0, papildlaikā 0:0).
Par bronzas medaļām: Zviedrija – Bulgārija 4:0 (4:0).
* 1998. gads, Francija (32)
Francija – Brazīlija 3:0 (2:0).
Par bronzas medaļām: Horvātija – Nīderlande 2:1 (2:1).
* 2002. gads, Japāna un Dienvidkoreja (32)
Brazīlija – Vācija 2:0 (0:0).
Par bronzas medaļām: Turcija – Dienvidkoreja 3:2 (3:1).
* 2006. gads, Vācija (32)
Itālija – Francija 5:3 pēcspēles 11 m sitienos (1:1, 1:1, 1:1).
Par bronzas medaļām: Vācija – Portugāle 3:1 (0:0).
* 2010. gads, Dienvidāfrikas Republika (32)
Spānija – Nīderlande 1:0 papildlaikā (0:0, 0:0).
Par bronzas medaļām: Vācija – Urugvaja 3:2 (1:1).
* 2014. gads, Brazīlija (32)
Vācija – Argentīna 1:0 papildlaikā (0:0, 0:0).
Par bronzas medaļām: Nīderlande – Brazīlija 3:0 (2:0).
Labākie vārtu guvēji
1930: Gilermo Stabile (Argentīna) 8,
1934: Oldržihs Nejedlijs (Čehoslovākija), Andželo Skjāvo (Itālija) un Edmunds Konens (Vācija) pa 4,
1938: Leonidass da Silva (Brazīlija) 8, 1950: Markešs Ademirs (Brazīlija) 7,
1954: Šandors Kočšišs (Ungārija) 11,
1958: Žists Fontēns (Francija) 13,
1962: Dražens Jerkovičs (Dienvidslāvija) 5,
1966: Eisebio (Portugāle) 9,
1970: Gerds Millers (Vācija) 10,
1974: Gžegožs Ļato (Polija) 9,
1978: Mario Kempess (Argentīna) 6,
1982: Paolo Rosi (Itālija) 6,
1986: Gērijs Linekers (Anglija) 6,
1990: Salvatore Skilači (Itālija) 6,
1994: Oļegs Saļenko (Krievija) un Hristo Stoičkovs (Bulgārija) pa 6,
1998: Davors Šukers (Horvātija) 6,
2002: Ronaldo (Brazīlija) 8,
2006: Miroslavs Kloze (Vācija) 5,
2010: Tomass Millers (Vācija), Djēgo Forlans (Urugvaja), Veslijs Snaiders (Nīderlande) un Dāvids Vilja (Spānija) pa 5,
2014: Hamess Rodrigess (Kolumbija) 6.
Absolūtais rekordists: Miroslavs Kloze – 16 vārti četros čempionātos (2002 – 2014).
