Guna Roze: Pasaules, kas nesatiekas 0
Pēc literāra pasākuma, kura iespaidā tapa šī sleja, ienāca prātā, ka ikvienam ik pa laikam būtu svētīgi rast atbildi uz jautājumu: kurā pasaulē es dzīvoju? Un kāpēc? Kā vārdā? Ne jau politiski administratīvās kartes robežas šai gadījumā būs atbilde uz jautājumu, bet gan piederība vienam vai otram oficiālam, neoficiālam vai pat neapzinātam grupējumam, kas šajā dzīves posmā aizņem un varbūt pat pārvalda tavu laiku un prātu.
Kādam tas būs koris, literātu klubiņš, rokdarbnieču kopiena vai sporta komanda, citam privātbizness, baznīca vai sekta, vēl kādam – jauno māmiņu grupiņa vai pensionāru biedrība. Tātad mikropasaule, kas šobrīd ir tavu prioritāšu TOP 3.
Šādi prātojot, secināju, ka manā sarakstā jau ilgus gadus ir Tukuma Literātu apvienība. Savukārt, atbildot uz papildjautājumu “kāpēc un kā vārdā?”, teiktu: varēšanas dēļ.
Jo man nebūtu interesanti “skaitīties” kolektīvā, kas mīņājas horizontāli, tad meklētu sev vertikālāku pasauli.
Skat, šogad vien Tukuma literātiem individuāli iznākušas vismaz sešas grāmatas un četras no tām – atzītās izdevniecībās. Divreiz šī gada laikā esam rīkojuši dubultus grāmatas atvēršanas svētkus, kad auditorija saņem reto iespēju “divi vienā”, ko var pārspēt vienīgi Dzejas dienu un Prozas lasījumu pasākumi. Tas nebūtu iespējams, ja mēs savā literātu apvienībā cits citu neurķētu vertikāli.
Atgriežoties pie tēmas par pasaulēm, jāatgriežas vienā no grāmatu dubultatvēršanas svētkiem, kuros tukumniekus iepazīstinājām ar diviem gandrīz vienlaikus iznākušiem sērijas “Vakara romāns” darbiem: Rolandas Bulas “Upes laiks” un Nellas no Krotes “Ragana bez diploma”. Lieki teikt, ka abas autores ir tukumnieces.
Abus darbus vieno arī tas, ka rakstīts par mūsdienām, lai gan par atšķirīgām pasaulēm, kas satiekas tikai daļēji. Viena romāna centrā ir materiālisms, kura pavadā iet vai neiet vienas ģimenes locekļi; tur svarīga loma ir arī mūsdienu tehnoloģijām, un tiek pieminēts jēdziens “mātesplate”. Otru darbu veido nemateriālā pasaule: māņticība un atbildības novelšana uz iedomātām būrējām, ko pastiprina apstākļu spiesta galvenās varones atteikšanās pat no viselementārākā mūsdienu līdzbiedra – viedtālruņa.
R. Bula, izklāstot auditorijai savas domas par kolēģes darbu, pieminēja šaušalīgo gadījumu Jelgavā, kad šopavasar kādā sektantu ģimenē mājdzemdībās šausmīgās mokās mira gan jaunā māmiņa, gan mazulis, jo sektanti paļāvās tikai uz dievpalīgu, kur mediķu iesaiste liecinātu par vāju ticību. Un tie nav viduslaiki. Tās ir mūsdienas. Tas nav noticis pat dziļi mežā aiz Polārā loka, bet Jelgavā. Tātad arī tā ir kādas cilvēku grupas pasaule Nr. 1.
Raisījās aktīva saruna ar auditoriju par pasaulēm, kas nesatiekas.
Un šī saruna līgani ievirzījās tēmā: ko nozīmē mūsdienīgs literārs darbs? Kam tajā jābūt, lai pēc n-tajiem gadiem lasītājs sajustu, ka darbība notiek Latvijas simtgadē, nevis deviņdesmitajos vai pat divtūkstošo sākumā? Autora valoda? Vārdu izvēle? Arī. Tomēr laba literārā valoda ir vienlīdz baudāma gan Blaumaņa darbos, gan mūsdienās.
Galvenais laikmeta liecinieks tomēr ir notikumi, detaļas un fons.
Kaut kas tāds, kas šodien nav tā, kā bija vakar, bet rīt vairs nebūs tā, kā ir šodien. Jo gan skaisti, gan neglīti (fiziski un morāli), gan stipri un vāji varoņi būs visos laikos. Laikmetīgu darbu raksturos tas, kas ir aktuāli šiem varoņiem: par ko viņi smejas, par ko “cepas”, pēc kā kāro, no kā baidās, par ko domā, kam tic, uz ko paļaujas, kādas ir viņu vērtības, tikumi, tabu zona. Rakstnieka godīgums – lūk, kas ir laikmeta liecība! Bez “par šo labāk nerunāt”.
Galu galā kopā ar lasītājiem nospriedām, ka labā laikmetīgā romānā jābūt pilnai “asinsainai”: gan mātesplatei, gan viduslaiku tumsonībai Jelgavā, jo tikai kopā tie rada reālu ainu. Ja rakstniekam vienos vākos izdotos iekļaut vairākas pasaules, kas reālajā dzīvē nesatiekas, tas būtu lielisks darbs. Jo tiešām nesatiekas!
Lūk, Nellas no Krotes studiju laika draudzene, ar ko viņa pat dalīja kopmītenes istabu, uzaicinājumam uz grāmatas atvēršanu atbildēja, ka viņa, ticīgs cilvēks, pat rokās neņems grāmatu, kuras nosaukumā ir vārds “ragana”. Pasaule, pasaulīt!
