Pasaules izmainītāji šodien. Tapusi dokumentālā filma par grupu “Inokentijs Mārpls” 0
Laikā, kad dažādās dzīves jomās arvien vairāk pielāgojamies ikdienas dzīves norisēm digitālā vidē, esam nonākuši pie pirmās Latvijas dokumentālās filmas pirmizrādes tiešsaistē.
Un šis notikums notiek pasākuma ietvaros, kurā iepriekš tradicionāli skatītāji visas dienas garumā plūda uz kinoteātri “Splendid Palace”, lai 4. maijā Latvijas filmu maratonā noskatītos gan jaunāko filmu pirmizrādes, gan pēdējā gada laikā tapušus darbus.
Šogad palikām mājās un skatījāmies filmas savu datoru ekrānos vai projekcijās uz sienas, cerot, ka tā tikai šogad un pēc tam jau atgriezīsimies plašākās telpās.
Šajā statusā startē Aijas Bley dokumentālā filma “Mēs gribējām izmainīt pasauli”, skatījums uz pankroka veterānu Latvijas mūzikā un cilvēkiem, kas ar to saistās.
Filmas nosaukums vien jau sola daudz, un abas tā daļas atrodas ciešā sakabē. Nosaukuma pirmā daļa sola stāstu par nonkonformistiem, kuri izjuta nemieru par to pasauli, kurā dzīvoja, un vēlējās pārveidot tās vaibstus.
Otrā – vēstījumu par pankroka grupu “Inokentijs Mārpls”, kurai ir īpaša vieta Latvijas mūzikas dzīvē.
Šo divu tēmu mijiedarbība ļoti precīzi pieteikta pašā filmas sākumā, kurā gan iepazīstamies ar filmas varoņiem, gan tiekam aizvilināti atpakaļ pagātnē ar arhīvu materiāliem.
Filmas vēstījums veidots, savienojot trīs galveno varoņu – Dambja, “Inokentijs Mārpls” līdera, Skripa, grupas basģitārista, un mūzikas žurnālista Ulda Rudaka – personības un stāstus par viņiem šodien, viņu uzskatiem un personību, viņu dzīvi.
Filmas veidotāji sekojuši viņiem līdzi dažādās situācijās, novērojot viņu vidi, ikdienas darbības, tikšanās reizes, koncertus, no nelieliem fragmentiem mēģinot uz ekrāna atainot viņu dzīves telpu, kura norit gan nost no sabiedrības acīm, gan arī kā daļa no tās, kad fiksēta viņu dalība dažādos pasākumos vai publiskajā telpā.
Vēstījuma ietvaru veido Ulda Rudaka balss aizkadrā, ar kuras tekstiem papildus mēģināts iezīmēt laikmeta kontekstu, atklāt kaut ko vairāk par Dambja personību, kurš filmas ietvarā tā arī paliek noslēgts un mazrunīgs, viņa paša dzīvi.
Šis ietvars ir pateicīgs stilistisks instruments, kas palīdz noturēt vēstījumu noteiktā rāmī, sniegt papildu informāciju, novirzīt uzmanību no kopējā filmas struktūras balansa trūkumiem, citu varoņu salīdzinoši mazākas atklāšanas vai vēlmes atklāties.
Šīs trīs personības ir pietiekami dažādas – noslēgtais un tikai mazliet atklāties gatavais Dambis, kameras priekšā atvērtais Skrips, kurš spēj stāstīt pat par to, ko nav teicis saviem draugiem, un Rudaks, kurš ir gatavs runāt par jebko jebkādā formātā un vielu iedarbības pakāpē.
Tās ir interesantas epizodes no viņu privātās dzīves, kuras filmas kontekstā kļuvušas publiskas, daudz vairāk šo darbu ļaujot uztvert kā stāstījumu par trijiem draugiem piecdesmitgadniekiem mūsdienu Latvijā, kuriem roks dvēselē skan vēl tikpat skaļi kā viņu jaunības laikā, un gada skaitlis (kā saka Skrips – 50 patiesībā jau ir tikai viens skaitlis, jo otrs ir 0) mudina reflektēt par jaunības ideāliem esošās realitātes kontekstā.
Filmā ir dažādas kolorītas epizodes, kurās nonākam viņu ikdienā (vai varbūt ikdienā filmas vajadzībām) – kā Dambis ar draudzeni dodas uz bibliotēku un izvēlas lasīšanai grāmatu par pāvesta seksuālo dzīvi, kā Dambis un Rudaks dodas uz mežu sēņot, kā Rudaks dodas pastaigā ar savu sunīti Odiņu vai aiznes vecākiem milzīgu katlu paša vārītas zupas un citas –, gan arī nedaudz no koncertu dzīves.
“Inokentijs Mārpls” ir daļa no filmas, jo tā ir daļa no varoņu dzīves tiešā vai pastarpinātā veidā, bet filmā tam pamatā paliek vairāk otrā plāna loma, tas ir fons varoņiem, atskatam pagātnē.
Nedaudzie arhīvu kadri ļauj ieraudzīt viņus un citus laikabiedrus filmas varoņu jaunības laikā, paverot skatu uz pagātni.
Šis materiāls ir ļoti saistošs, bet tam nav būtiskas nozīmes filmas struktūrā, tie paliek ilustratīvi fragmenti.
Stāsts, kas tiek pieteikts filmas sākumā, izplēn varoņu ikdienas līkloču izpētē, daudz mazāk, kā varētu gaidīt, pievēršoties “Inokentija Mārpla” fenomenam tā rašanās brīdī padomju laika pēdējos gados, gan tā pastāvēšanai nu jau vairāk nekā 30 gadu garumā.
Ciešāka pievēršanās grupas darbībai, tās radītās mūzikas rezonansei un klātesamībai attiecīgā laika kontekstā ļautu skaidrāk atrast filmas mērķauditoriju un padarīt to plašāku. Skatoties “Mēs gribējām izmainīt pasauli”, jādomā par dažādiem iespējamiem skatītājiem – tiem, kuri zina varoņus personiski, tiem, kuri viņus ir manījuši vai mana kultūras dzīves norisēs, un tiem, kuri neko nezina ne par Dambi, ne Skripu vai Rudaku.
Šīs trīs nosacītās grupas filmu uztvers citādi, un ieguvēji būs tie, kuri par varoņiem un “Inokentiju Mārplu” zina kaut nedaudz, jo ar filmas starpniecību iespējams vēlreiz apstiprināt to tēlu, kāds par viņiem jau izveidojies vai jau zināms, vai arī dota iespēja ielūkoties tur, kur tāpat vien nenonāktu, – šajā ziņā viņi ir atklāti gan savās sarunās, gan savas vides atvēršanā skatītāju acīm.
Dokumentālā filmā par radošām personībām mākslinieciskais skatījums varētu izpausties divos līmeņos – varoņu un filmas veidotāju radītais.
Šīs filmas gadījumā filmas veidotāji izvēlējušies sekot filmas varoņiem šodien, mazāk iedarbojoties un veidojot filmas formu, kas darbu varētu padarīt strukturētāku un iedarbīgāku, un atklājot “Inokentija Mārpla” fenomenu.
Uzziņa
Jau no otrdienas filmu var noskatīties producentu studijas “On the Road” video straumēšanas platformā un no rītdienas – Shortcut, kas pieejams arī Helio interaktīvās televīzijas skatītājiem.
