Pasaules globālais apdraudējums. Cilvēcei pasludināts “Sarkanais kods” 50
Māris Zariņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Viens no pēdējā laikposmā skaudri izzīmētajiem faktiem ir tas, ka pasaule jau patiešām vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bija iepriekš. Runa nav tikai par koronavīrusa pandēmijas patiesajiem un sakonstruētajiem aspektiem, bet arī aizvien lielākā mērogā piedzīvotajiem plūdiem, ekstremālu karstumu, jaunu slimību uzliesmojumiem un, protams, allaž aktuālo apkārtējās vides piesārņojumu.
Neangažēto un godprātīgo zinātnieku balsis allaž prasmīgi noslāpētas, un praktiski jau vairs nav palicis daudz to cilvēku, kuri patiešām ticētu tam, ka pasaules gals pienāks saistībā tieši ar ekoloģisko katastrofu. Lai gan vēstīts, ka aptuveni septiņi nākamie gadi pasaulē kļūs par viskarstākajiem attiecīgo novērojumu vēsturē, savukārt tālāk būšot vēl trakāk.
No kā ļaudis baidās un nebaidās
Pētnieki pauduši daudz dažādu viedokļu un pareģojumu. Starp citu – tieši tāpat kā fantastikas literatūras un kinodarbu autori. Kurš gan no mums nav vismaz reizi aizdomājies: kāda gan būs pasaule pēc 100 vai 500 gadiem? Un laikam būs grūti noliegt, ka šīs domas allaž pavada kaut kāds noslēpumains, grūti izskaidrojams satraukums. Bažas. Iespējams, iepriekš minēto mākslas jomu meistari patiešām labi pacentušies un spējuši radīt ļaužu iztēlē faktiski tikai šausmu filmas cienīgas ainas.
Tie laiki, kad mākslā aizgūtnēm runāja par skaistu, saulainu un bezgala laimīgu nākotnes pasauli, šķietami aizgājuši nebūtībā līdz ar… PSRS jeb tātad komunistisko ideālu sagrūšanu. Tur gaišās nākotnes atainojums mākslā dažkārt bija jau pat mēreni nomācošs. Patiešām, pakustiniet savas atmiņas failus: vai kāds spēj acumirklī atcerēties kādu pēdējā laikposmā tapušu ievērojamu mākslas vai kino darbu, kurā pārliecinoši vēstīts par laimīgu nākotni uz Zemes? Nekā, vai ne? Tikai viena baisa apokalipse visdažādākajos tās izpausmes veidos…
Vairākas pētnieku komandas savos jaunākajos darbos skaidrojušas, ka mūsdienu cilvēkos mītošais pārlieku lielais satraukums un nedrošība par savu nākotni saistīta ar tā dēvēto “slimīgo zinātkāri”, proti, kad cilvēks mērķtiecīgi meklē informāciju par dažādiem apdraudējumiem, kā arī ar trauksmes sajūtu un depresiju. Proti, cilvēkam ir raksturīgi vienkārši baidīties. Kā bērnībā, kad pirms aizmigšanas allaž prasa pastāstīt kādu baiso pasaku vai briesmu stāstiņu. Un ne jau visus tik ļoti interesē tas, ko dēvē par globālajiem riskiem. Izrādās, pat zinātnieku aprindās nemaz nav tik pārliecinoši daudz to, kuri vēlētos nopietni un dziļi pētīt potenciālos riskus, kas draud vispār aizmēzt cilvēci no Zemes virsmas. Un runa jau nav tikai par klimata izmaiņām, bet arī citiem apdraudējumiem, no kuriem lielāko daļu veido jaunās tehnoloģijas.
Nesen kārtējo Nobela prēmiju fizikā piešķīra par klimatisko modeļu radīšanu (un tam lielā mērā tomēr var uzticēties, jo “fizikas nobelis” pat ne tuvu nav sevi tik neizmērojami diskreditējis, kā tā dēvētais “miera nobelis”). Un tas nozīmē, ka cilvēcei vismaz uzradies instruments, kas spēj puslīdz pareģot nākotnes klimatiskās izmaiņas, ielāgojot vienlaikus pietiekami daudzus dažādus faktorus.
Paklau, kas īsti notiek?
Mūsdienās visādi citādi itin vārgās un globālajām lielkapitāla ideoloģiskajām interesēm neglābjami pakļautās ANO paspārnē tomēr risinās arī dažādas ekoloģijai, klimatam un globālās sasilšanas sekām veltītas starptautiskās konferences. Bet kā ar rezultātiem? Var piebilst, ka šādas konferences notiek praktiski katru gadu jau kopš 1997. gada, un tajās visās izskan satraucošie brīdinājumi, zinātnieku argumenti un ierosinājumi. Bet rezultātā esam situācijā, kas atgādina neizbēgamu un praktiski vairs nenovēršamu katastrofu.
Lai kā arī būtu, bet parasti šajās sarunās galvenā vērība pievērsta tvana gāzei, kas izdalās, sadegot izrakteņu degvielai – oglēm, naftai un dabasgāzei, kā arī mežu ugunsgrēku, zemes un dabas avotu izmantojuma maiņas rezultātā. 19. gadsimta beigu daļā rūpnieciskā revolūcija noveda pie izrakteņu degvielas sadedzināšanas strauja palielinājuma. Ar to apkurināja mājas, baroja rūpniecību, deva iespēju ceļotājiem izpētīt visu planētu. Tostarp jau tajā pašā simtgadē pētnieki noteica ogļskābās gāzes potenciālu līdzdarboties globālās temperatūras paaugstināšanā, ko, starp citu, tajā laikā pat uzskatīja par lielu iespējamo labumu planētai. Sistemātiski zinātniskie mērījumi sākās tikai 20. gadsimta vidusdaļā, un tie acumirklī uzrādīja pārliecinošu ogļskābās gāzes satura palielināšanos, turklāt lielākā tās daļa izrādījās tiešā veidā saistīta ar izrakteņu degvielas sadedzināšanu.
Vēstīts, ka pēc nonākšanas atmosfērā ogļskābā gāze tur paliek ļoti ilgi. Vienu šā krājuma daļu uzņem augi, citu daļu uzņem okeāns, taču aptuveni vismaz puse “cilvēka saražotās” ogļskābās gāzes paliek atmosfērā. Un, kā uzskata daudzi pētnieki, tā saglabāsies tur vismaz vairākas simtgades, tādējādi ļoti nopietni ietekmējot klimatu visā pasaulē.
2020. gadā, kas bija pandēmijas pirmais pilnais gads, visā pasaulē ar automašīnām pārvietojās mazāk cilvēku un virkne rūpniecības uzņēmumu arī uz laiku apturēja savu darbību, un aprēķināts, ka tādējādi degvielas sadegšanā tapušās ogļskābās gāzes izmeši esot samazinājušies aptuveni par 6%. Taču tas neapturēja vispārējo ogļskābās gāzes koncentrāciju, jo cilvēka darbības rezultātā atmosfērā vienalga nonāca vairāk par to, cik daba spēj uzņemt un likvidēt. Tajā gadījumā, ja cilvēce spētu pārtraukt savu darbību, kas mūsdienās izdala tik daudz ogļskābās gāzes, vienalga vajadzētu vēl vairākas simtgades, lai ogļskābās gāzes koncentrācija atmosfērā dabiskā veidā puslīdz samazinātos un planētas oglekļa ciklu varētu atjaunot nepieciešamajā līdzsvarā.
Ir daudz pētījumu, kuros norādīts, ka tvana gāzes izmeši atmosfērā aizvadīto aptuveni 150 gadu laikā uzskatāmi par ilgtermiņa klimata izmaiņu virzītājspēku visā pasaulē. Pieminētie sarežģītie klimatiskie modeļi, kas izpelnījušies Nobela prēmiju fizikā, ne tikai norāda uz siltuma pieaugumu uz Zemes ogļskābās gāzes atmosfēras satura dēļ, bet vienlaikus arī piedāvā visnotaļ detalizētu informāciju par tiem rajoniem, kuros novērojams vislielākais siltuma pieaugums.
Tāpat pausts, ka savdabīgā veidā attiecīgus pierādījumus var sniegt arī citas Saules sistēmas planētas. Piemēram, Veneras atmosfēra arī ir ogļskābās gāzes piesātināta, kā dēļ tā ir viskarstākā planēta Saules sistēmā, arī neskatoties uz to, ka tādam patiesībā vajadzētu būt Merkuram, kas atrodas ievērojami tuvāk Saulei.
Uz Zemes patlaban temperatūras palielinājums fiksēts visos kontinentos un virs okeāna. Tostarp ne gluži visur temperatūra palielinās vienādā ātrumā. Uz vietējām temperatūrām iedarbojas dažādi faktori, ieskaitot zemes izmantojumu, kas cita starpā ļoti būtiski ietekmē to, cik daudz saules enerģijas uzņem un cik daudz tās atstaro vietējie apkures avoti, piemēram, pilsētu siltumsalas, kā arī apkārtējās vides piesārņojumu. Piemēram, Arktika uzsilstot trīs reizes ātrāk nekā vidēji visa pasaule, un tas daļēji esot atkarīgs no tā, kā uzsilst pati planēta, kā kūst sniegi un ledāji, kas Zemes virsmu padara vairāk uzņēmīgu pret siltumu un mazāk spējīgu atstarot Saules starojumu.
Vairāki iespējamie attīstības scenāriji
Vārdu sakot, klimata izmaiņas notiek tieši tagad un tieši šeit. Daudzu jaunāko zinātnisko pētījumu rezultāti apliecinot, ka temperatūras paaugstināšanās jau ievērojami ietekmē nokrišņus, ledājus, laikapstākļus, tropisko ciklonu aktivitāti un spēcīgās vētras. Siltuma viļņu biežums, intensitāte un ilgums ietekmē ekosistēmas, cilvēku ikdienu, tirdzniecību un lauksaimniecību.
Lai gan ekstremālās parādības bieži izraisa ļoti sarežģīts iemeslu komplekss, dažas no tām pastiprina tieši klimata izmaiņas. Tieši tāpat, kā piekrastes applūšanu izraisa okeāna līmeņa celšanās, arī siltuma viļņi veic krietnu postu saistībā ar augstākām bāzes temperatūrām.
Liela daļa pētnieku uzskata, ka par to, kuri no reģioniem jau līdz 2050. gadam varētu nonākt zem ūdens, varot pietiekami labi saprast jau tagad. Savukārt saistībā ar visjaunākajiem Ķīnas, Eiropas un ASV zinātnieku pētījumiem vēstīts, ka līdz 2070. gadam no prognozētā aptuveni deviņu miljardu pasaules iedzīvotāju skaita vismaz trīs miljardi varētu ciest no tādām temperatūrām, kas pielīdzināmas tagadējiem viskarstākajiem Sahāras rajoniem.
Protams, klimata izmaiņu precīzs aprēķins atkarīgs no vairākiem savstarpēji nesaraujami saistītiem faktoriem. Pētnieki pauduši, ka globālā sasilšana jau tagad novedusi pie temperatūras palielināšanās par 1,1 Celsija grādu, ja salīdzina ar tā dēvēto pirmsindustriālo laikmetu. Sagaidāms, ka aptuveni nākamo 20 gadu laikā šis rādītājs sasniegs jau 1,5 °C, turklāt arī tajā gadījumā, ja pēkšņi notiek brīnums un ļoti ievērojami samazinās tvana gāzes izmeši. Un, kā uzsvēruši pētnieki, esot tā: katra pasiltināšanās pakāpe augstāk par patlabanējo līmeni atbilst aptuveni vienam miljardam cilvēku, kas iziet ārpus tā dēvētās klimatiskās nišas ietvariem.
Vēstīts, ka par ticamākajiem uzskata trīs dažādus klimatiskos scenārijus un trīs demogrāfiskās prognozes. Lai varētu iespējami uzskatāmāk novērtēt to, cik lielā mērā Zeme būs vai nebūs piemērota dzīvības eksistēšanai, piemēram, 2070. gadā atbilstoši šiem scenārijiem, izdevums Financial Times salīdzināja iedzīvotāju daudzuma prognozes ar katru no iespējamajiem klimatiskajiem modeļiem un pārcēla to visu uz kartes sešos kontinentos.
Būs jādzīvo ekstremāla karstuma apstākļos
Amerikāņu Delavēras universitātes docente Dziņa Gao paudusi, ka šādus modeļus izstrādā, neņemot vērā savstarpējo atgriezenisko saikni. Tā dēvētajos kopīgajos sociāli ekonomiskajos ceļos (SEC) pētnieki runā par dažādām sociālajām tendencēm, ieskaitot iedzīvotājus, ekonomisko attīstību, pārvaldību un citus ar to saistītus aspektus, taču tajos vēl nav ņemts vērā tas, kā cilvēki reaģēs uz klimata izmaiņām. Visi iepriekš minētie scenāriji attiecināmi uz idealizētu nākotni, taču vienlaikus tā ir parasta scenāriju analīzes prakse. Gao piebildusi, ka tie visi ir iespējami, lai gan dažkārt atspoguļo tikai galējas parādības. Visdrīzāk, labākais palīgs būs kopīga vairāku atšķirīgu scenāriju izmantošana nolūkā aptvert maksimālu nenoteiktības diapazonu.
Mēģinot runāt puslīdz konkrēti, vēstīts, ka visekstremālāko scenāriju īstenošanās gadījumā līdz 2070. gadam ASV dienvidu pavalstīs kļūs ievērojami karstāks, jo sevišķi tajās vietās, kas robežojas ar Meksikas līci. Smagāk būs skarta Centrālamerika, kur vismaz 20 miljoniem cilvēku nākšoties dzīvot vidējā temperatūrā 29°C. Tāpat lielā daļā Kanādas un Aļaskas aiz Polārā loka esošajos patlaban praktiski neapdzīvotajos rajonos iestāšoties nepārejoši siltāki laikapstākļi, bet tie vienalga nekļūšot pietiekami pievilcīgi plašai migrācijai.
Krietni Brazīlijas Amazones baseina tropisko mežu rajoni kopā ar turpat līdzās esošo Peru, Kolumbijas un Venecuēlas teritoriju līdz 2070. gadam neizturamā karstuma dēļ būšot kļuvuši praktiski nepiemēroti dzīvošanai. Lēsts, ka visekstremālākā scenārija īstenošanās gadījumā tas tiešā veidā skaršot vismaz 60 miljonus cilvēku jeb aptuveni 12% no prognozētā kontinenta iedzīvotāju skaita.
Saistībā ar Eiropu pausts, ka tas būšot vienīgais kontinents, kur vidējā temperatūra nepārsniegs 29°C. Taču pietiekami lielās Skandināvijas, Krievijas austrumu daļas un Vidusjūras piekrastes valstu teritorijās sliktāko scenāriju gadījumā līdz 2070. gadam esot sagaidāma vidējās temperatūras paaugstināšanās vēl par 5°C, kas faktiski vērtējams kā globāla katastrofa.
Āfrikā visos iespējamos scenārijos galvenokārt prognozējams gigantisks demogrāfiskais sprādziens, kā rezultātā tur iedzīvotāju skaits no patlabanējiem 1,2 miljardiem pieaugšot tieši divkārt, sasniedzot 2,4 miljardus cilvēku. Valstis uz dienvidiem no Sahāras, piemēram, ar naftu bagātā Nigērija, jau šīs simtgades vidū kļūšot par iedzīvotāju skaita ziņā trešo lielāko valsti pasaulē, šajā rādītājā apsteidzot ASV (protams, ja vien šis anglosakšu agresors nebūs ieradies atņemt nigēriešiem dabas resursus un attiecīgi nogalinājis krietnu daļu to iedzīvotāju, kuri nevēlēsies tā vienkārši visu atdot). Bet Nigērijas lielākā pilsēta Lagosa jau būšot stabili nostājusies ceļā uz to, lai līdz 2075. gadam kļūtu par iedzīvotāju skaita ziņā lielāko pilsētu pasaulē. Tā dēvētais vidējais scenārijs paredz, ka šajā Āfrikas pilsētā tad būšot sakoncentrējušies 61,5 miljoni cilvēku! Kopējais Nigērijas iedzīvotāju daudzums ap to laiku varētu sasniegt 480 miljonus, un viņi visi tur pamatīgi cietīšot faktiski ekstremāla karstuma apstākļos…
Tāpat pētnieki savās prognozēs, kas balstītas ļoti nopietnos analītiskajos pētījumos, pauduši, ka līdz 2070. gadam Āzijas iedzīvotāju kopējais daudzums jau pārsniegšot piecus miljardus cilvēku, bet vienlaikus tur daudzās valstīs gada vidējā temperatūra pārsniegšot 29°C. Visnopietnāk cietīšot Indija, kas ar 1,6 miljardiem cilvēku iedzīvotāju skaita ziņā apsteigs Ķīnu, bet vismaz puse no viņiem būšot spiesti dzīvot ekstremāla karstuma apstākļos. Tostarp praktiski visa Apvienoto Arābu Emirātu un Kambodžas teritorija līdz tam laikam būšot kļuvusi pilnībā neapdzīvojama, un līdzīgs liktenis vissliktākā scenārija gadījumā varot sagaidīt arī Vjetnamas dienvidu un Pakistānas austrumu biezi apdzīvotos rajonus.
Savukārt Okeānijā ekstremālais karstums aprobežošoties praktiski tikai ar pilnībā neapdzīvotiem rajoniem Papua-Jaungvinejā un Austrālijas ziemeļos, lai gan lielākajai daļai Austrālijas iedzīvotāju nākšoties piespiedu kārtā izmitināties galvenokārt tikai dienvidu un austrumu piekrastēs.
Vēstīts, ka tas viss ne tikai radīs tiešas postošas sekas, bet arī padarīs sabiedrības mazāk spējīgas pārvarēt nākotnes krīzes. Ne tikai tā dēvētās ekonomiskās krīzes, par kurām skaidri zināms, ka tās neizbēgami būs, jo alkatīgais un laupošais kapitālisms līdz tam laikam vēl nekur nebūs pazudis, turpinot valdīt lai arī salīdzinoši ne pārāk lielā, bet pietiekami vērā ņemamā pasaules daļā, bet arī, piemēram, aizvien jaunas sagaidāmās pandēmijas un tamlīdzīgas krīzes. Un, godīgi sakot, nezin kāpēc īpaši pārliecinoši tomēr vairs kaut kā neskan arī apmātāko vides aktīvistu lozungi par to, ka “vienīgais, kas var apturēt šos procesus, ir maksimāli ātra ogļskābās gāzes izmešu samazināšana”…
