Kad pazudīs bailes no nāves 56
Augstākais saprāts uzskata, ka nekā humāna uz Zemes šajos laikos vairs nav atlicis. Pagātnes atmiņas ir iznīcinātas, lai cilvēki nesaprastu, ka Zeme atrodas zem vardarbības kupola.
Vardarbība neļauj izpausties cilvēka Brīvajai gribai un aizkavē viņa evolūciju. Vardarbības kulta vadīts, cilvēks pārāk asi konkurē, cīnās uz dzīvību un nāvi, ar otru cilvēku, savu brāli.
Dabā ir savādāk, gan putni, gan dzīvnieki ir iekšēji apgaismoti, tie atrodas vienā sistēmā un perfekti sadarbojās. Pat vienai radībai uzņemot otru, parādās kosmiskā Brīvā griba.
Viens ķermenis (parasti vājākais un slimākais) dodas prom reinkarnēties jaunā iemiesojumā, otrs ķermenis to uzņem un uztur savu eksistenci. Ir līdzsvars. Dabas radības intuitīvi zina, ka pienāks brīdis izmainīt savu stāvokli.
Arī visi cilvēki ir mirstīgi. Tomēr, vai kāds cilvēks var līdz galam izprast un pieņemt nāvi? Nevar. Šausmas no varmācīgi uzspiestā totālās nāves jēdziena, izraisa bailes, vienu no ļaunākajiem cilvēka dvēseles un brīvās gribas ienaidniekiem. Lai bailes mazinātu, jāsaprot, ka absolūta nāve uz zemes nepastāv, tā ir tikai pāreja uz citu formu. Reizēm tā būs pacelšanās, reizēm kritums. Kā nopelnīts. Izprotot, ka nāve ir tikai pārejas veids, – kā vidusskolas eksāmens, lai iestātos augstskolā, cilvēks atbrīvosies no dvēseli stindzinošām bailēm un tikai tā iegūs patiesu brīvību.
Vissvarīgākais kļūst jautājums, nevis kad, kur un vai, bet kā es aiziešu viņsaulē, ar kādu uzkrājumu, garīgo briedumu, ar kādu sirds apziņu?
