Monika Zīle: Pasaules gala varianti 2
Pēc Amerikā nupat piedzīvotā pilnā Saules aptumsuma Zeme turpina savu Visumā labi iemīto taciņu, it kā nekas nebūtu noticis. Vārdu sakot, nav piepildījusies kārtējā pro-gnoze par pasaules galu. Tāpat kā līdz šim simtiem citu, ieskaitot pērn oktobrī izsludināto Dienvidamerikas atšķelšanos no ziemeļu puses māsas, ko pareģoja kāds atomzinātnieks. Nu dienaskārtībā zvaigžņu pētniecības amatiera un sazvērstības teoriju piekritēja Deivida Mīda vēstījums: 23. septembrī zemi iznīcinās mistiskā planēta Nibiru, kas tuvojas no kosmosa dzīlēm, un lielvalstu vadoņi arī to zina, tādēļ cenšas atsaistīt cilvēku uzmanību no nenovēršamā, provocēdami karus, tautu staigāšanu un teroristu uzbrukumus. Šo ziņu komentējot, kāds asprātis sociālajā tīklā “Facebook” jautā: “Tad pirkt ziemas zābakus vai nav jēgas tērēties?”, apstiprinādams sabiedrības vairākuma attieksmi pret pasaules gala sludinājumiem. Tie jau izsenis ir saldais ēdiens satīriķiem un iemesls filozofu apcerēm, kas lielākoties beidzas ar secinājumu, ka mūža gaitā retais nepiedzīvo milzīgu satricinājumu jeb savu personīgo apokalipsi.
Bet ja nu kādu tiešām satrauc mistiskās Nibiru ļaunie nolūki, tad sirdsmiera atgūšanai der palūkoties uz rosību vietējās politikas druvā. Tur neviens nav ņēmis pie sirds pasaules tuvās iznīcības vēstis. Sparīgi dibinot jaunus veidojumus un steidzīgi špaktelējot esošos, politiķi apstiprina gatavību dzīvot ilgi un stāvēt pie valsts stūres. Bez šaubām, daļa klusībā pieļauj personīgo apokalipsi nākamās Saeimas vēlēšanās, taču skaļi tādas lietas nepiemin un izrāda varas gaiteņu iestaigāšanai jau sagādātos jaunos zābakus. Tajos āvušies, lūk, bijušā “Vienotības” ierindnieka Valda Šakara sekotāji dibinās jaunu politisku partiju “Mūsu zeme Latvija” 15. septembrī, uzšķaudīdami tuvā pasaules gala termiņam. Pēdējais laiks, ja grib ielēkt vēlēšanu vilcienā.
Redzams, paspēs. Taču, turpinot apavu tematu, jāteic – grūti saprast, kas šim veidojumam kājās. Acīs krīt pieteikuma vārdkopu spīguļi: ņirb “labklājības celšana”, “valsts pamats ir iedzīvotāji” “Latvijas liktenis” u. tml. Mēģinājumi saprast ja ne šo “zābaku” materiālu, tad vismaz modeli, ieved pamatīgā strupceļā: izrādās, pret pasaules gala bailēm imūnie domubiedri nolēmuši izveidot Saeimu, kas būtu brīva no “valsts likumdošanas struktūrās līdz šim nebijušiem politiķiem”. Tā sakot, nost ar izglītību, pieredzi un personībām! Sauklis varētu patikt elektorāta daļai, kas joprojām vēlas politikā svaigas sejas, nemainīgi tajās pieviļoties. Acīmredzot Šakara kunga komanda ietekmējusies no PSRS tautas izglītības komisāra Anatolija Lunačarska savulaik spārnotā teiciena, ka “valsti spēj vadīt ikviena ķēkša”. Ja nu tiešām kādu mistisku sakritību dēļ mūsu valsts sviras nonāktu rokās, kas iepriekš pat velosipēda stūri nav turējušas – tēlaini runājot, protams, – tad gan iestātos apokalipses gaidītāju cerētais haoss…
Aizkustina šis apvienības solījums dot teikšanu politiķiem, “kuri izprot jaunas domāšanas nozīmi”. Jēdziens atstāts katra personīgajai saprašanai. Pagaidām. Taisnību sakot, programmas meti neiedvesmo. Vienīgais pozitīvais akcents – dzīve turpinās!
