“LA” Kaļiņingradā: futbols horvātu, alus, “Prāta Vētras” un Katjušas ritmos 4
Pasaules kausa izcīņas spēles tepat Kaļiņingradā, kas no Rīgas sasniedzama vien piecu stundu braucienā, šaubu nebija – jāstājas rindā pēc biļetēm uz futbolu. Jo diez vai kādreiz futbola galvenais forums būs mums tik tuvu.
Apbruņojies ar Dziesmu svētku biļešu pieredzi, otrās tirdzniecības kārtas pirmajā dienā savu rindu sagaidīju pēc deviņām stundām. Kā par brīnumu, biļetes bija, un pirmā izvēle krita uz pašu pirmo spēli Kaļiņingradā, kurā jātiekas Horvātijas un Nigērijas izlasēm. Šādas klases futbola baudīšana nav lēts prieks, zemākās kategorijas biļete maksā 110 dolārus, turnīram uzņemot gaitu – vēl dārgāk. Pa kādai biļetei uz atsevišķām spēlēm FIFA lapā var izmakšķerēt vēl tagad. Pāris dienas atpakaļ bija pat uz finālu 1000 dolāru vērtē. Bet tepat tuvajā Kaļiņingradā atlikušās vēl trīs spēles.
Spēles dienā Kaļiņingradas centru okupēja milzīgā horvātu armija – vairāk nekā desmit tūkstoši. Centrālais laukums pamazām pārvērtās par dziedošu un dzerošu sarkanbaltisarkano fanu jūru. Alkohola tirdzniecība nebija liegta, un kārtības sargi viesiem atļāva vērt vaļā pudeles un grādīgos dzērienus malkot turpat uz ielas. Visticamāk, tikai čempionāta laikā atļauta brīvība. Tuvējo veikaliņu alus krājumi tika izdzerti sausi, horvātu “gūstā” krita arī centrā esošās bodītes “Cēsu alus” stends. Viskija, ruma, degvīna un alus upes horvātus pārvērta arvien jautrākā pūlī. Par laimi – pavisam miermīlīgā. Lūkosim, kā būs, kad Kaļiņingradas centrā blakus viens otram satiksies angļi un beļģi…
Daži simti Nigērijas izlases līdzjutēju te bija eksotika, nevis pretinieki. Daži Āfrikas kontinenta pārstāvji tirgoja dažādus nacionālos karekļus un apģērba gabalus. Bizness gāja no rokas, pāris stundu laikā mašīnas cimdu novietne bija pilna ar rubļiem. Turpat apkārt visas dienas garumā spietoja meitenes. Kāda pēc foto, kāda ar tālejošākiem nodomiem. Vietējiem tā bija eksotika, kuru noraudzīties bija iznākuši daudzi. Bija arī pa kādam pūcīgam cilvēkam, kuram troksnis nepatīk un kreņķi rada nelieli sastrēgumi centra ielās.
Pasaules čempionāta vizuālais noformējums, daudzie izpalīdzīgie un smaidīgie brīvprātīgie, neuzkrītošā drošībnieku klātbūtne – tas viss ļoti atgādināja ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos piedzīvoto. Tur moderni elektrovilcieni “Lastočka” skrēja uz kalnu sacensību vietām, tagad četri uz futbola laiku atvestie Kaļiņingradā – uz saulaino pludmali Zeļenogradskā. Oficiālajā fanu festivāla laukumā koncertēja “Prāta vētra”, gluži kā pirms četriem gadiem ziemas olimpiādē. Man lielajā horvātu pūlī jau pēc pirmajiem akordiem bija jāsteidz stadiona virzienā, bet citi, pēc rīkotāju aplēsēm ap 30 tūkstošiem, nāca uz koncertu un spēli noraudzījās lielajā ekrānā. Uz aci šķita mazāk, jo lielākie pūļi fanu festivāla laukumā parādījās tikai tad, kad laimīgie biļešu īpašnieki devās uz stadionu. Pirms tam interesantākais tomēr notika fanu piepildītajās ielās, kur arī dzērieni un uzkodas bija krietni lētāki.
Un te nu tas bija – gluži kā milzīgs prāmis piestājis Prēgeles upes apskalotajā salā acīm pavērās Kaļiņingradas stadions. Pats mazākais šajā Pasaules kausa izcīņā (35 000 vietu), taču mājīgs un praktisks. Pilsētai ar 400 000 iedzīvotāju lielāku nevajag. Viltīgās grunts dēļ te līdz šim vērienīgus būvdarbus nebija veikuši ne savulaik vācieši, ne krievi. Kā reizēm gadās, būvdarbu laikā daļa grants un citi materiāli pagaisuši nezināmā virzienā. Nācies mainīt būvniekus, tomēr stadions nodots laikā un pirms čempionāta iemēģināts trīs pārbaudes spēlēs.
Stadiona iekšpusē pēc kārtīgas drošības pārbaudes – rindas pēc suvenīriem un alus. Šoreiz bezalkoholiskais “Budweiser” par pieciem eiro, piecreiz dārgāks nekā “īstais” alus pilsētā, taču skaistā speciāli šai spēlei veltītā glāzē. Kolekcionāru sapnis! Līdzīgā cenā uzkodas, bet pie oficiālo suvenīru tirgotājiem garas rindas. “Nebijām gatavi tādam pieprasījumam,” taisnojās pārdevēji un nākamajās spēlēs sola plašāku sortimentu. T-krekli cenā ap 25 eiro, šalles – ap 20, magnētiņi un atslēgu piekariņi – ap astoņiem eiro. Arī čempionāta oficiālais talismans Zabivaka, oriģinālas futbola bumbas un replikas.
Pēc priekiem dienas garumā horvātu līdzjutēji bija saguruši. Himnu nodziedāja smuki, piecēlās vēl vienai kopīgai dziesmai, un tad baterijas daudziem bija pustukšas. Papildu emocijas neradīja arī laukumā notiekošais – pragmatisks horvātu futbols un uzvara ar 2:0, skatītājus kārtīgai līdzi jušanai pieceļot tikai pēc abiem gūtajiem vārtiem.
Pēc spēles naksnīgajā pilsētā kopā saplūda visi – gan no stadiona, gan fanu festivāla nākošie. Vietējie dziedāja “Katjušu” un skandēja “Rossija, vperjod!” – krievi lepojas ar savu valsti un pašu sarīkotiem svētkiem. Horvāti piebalsoja, jo viņiem te tiešām patika. Daļa sēdās bezmaksas fanu vilcienos uz Maskavu, kas lielākajai daļai līdzjutēju ir kā bāzes pilsēta. Tādi vilcienu reisi turnīra laikā ir vairāk nekā septiņi simti. Krievu tik izslavētā viesmīlība nekur nav pazudusi, un pēc čempionāta pirmās nedēļas nav nevienas ziņas par fanu sarīkotām nekārtībām. Cerēsim, ka tā būs līdz pat finālam.
