Pasaules darba tirgū ir pieejami miljoniem “zaļo darbavietu”, bet ir problēma – trūkst darbinieku ar atbilstošām prasmēm… Vai tas apdraud progresu? 48
Cilvēkiem ar atbilstošām prasmēm ir pieejami miljoniem “zaļo darbavietu”. Tikai ir kāda problēma – daudziem šo prasmju nav, tā vēstīja ārvalstu medijs “Euronews“, kas publicējis interviju ar “LinkedIn” līdzdibinātāju Alenu Blū (Allen Blue), kas notika Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) klimata pārmaiņu konferencees “COP28” kuluāros Dubaijā. Eksperts tika iztaujāts, lai uzzinātu, kā sagatavot pasaules darbaspēku zaļajai nākotnei?
„Līdz 2030. gadam trīskāršot atjaunojamo energoresursu jaudu, strauji samazināt emisijas un nodrošināt būtisku finansējumu klimata pārmaiņu jomā” – COP28 norisēm veltītu laikrakstu virsraksti liecina par pārmaiņu mērogu, kas nepieciešams, lai aizsargātu planētas nākotni. Taču, lai īstenotu šīs pārmaiņas, mums, pirmkārt, ir vajadzīgi atbilstoši apmācīti cilvēki.
Sociālais medijs “LinkedIn”, kam ir piekļuve vairāk nekā miljarda lietotāju datiem, pagājušajā mēnesī – novembrī – publicēja ziņojumu par to, kā Eiropai veicas ar darbaspēka pielāgošanu zaļajam kursam. Tajā tika brīdināts, ka “ievērojams ilgtspējīgu prasmju trūkums” apdraud progresu zaļās pārejas jomā.
Darba sludinājumos arvien vairāk parādās tā saukto “zaļo darbavietu” piedāvājumi, bet strādāt gribētājiem trūkst prasmju, lai šīs vakances aizpildītu, ziņoja “Euronews”.
Kad domājam par “zaļajām darbavietām”, parasti tās saistām ar klimata pasākumiem, piemēram, atjaunojamās enerģijas ražošanai nepieciešamo tehnoloģiju instalēšanu vai ūdens kvalitātes nodrošināšanu.
“Taču interesanti ir tas, ka darba tirgū zaļās prasmes patiesībā ir daudz plašāk pieprasītas, nekā sākotnēji varētu domāt,” tā “Euronews Green” stāsta Alens Blū sanākmses COP28 kuluāros. Viņš saka, ka tās nav tikai tās, kas šobrīd mūsu acīm ir tās visredzamākās. Visticamāk, tuvākajā nākotnē lielākajā daļā darbavietu būs nepieciešamas kādas zaļās prasmes. Taču izrādās, ka ikviena darbavieta, – un mēs domājam, ka vairāk nekā 50 % darbavietu – nākotnē tiks pārveidotas tā, lai sevī iekļautu dažādas zaļās prasmes kā daļu no kopējā prasmju portfeļa,” teica eksperts.
Arvien vairāk uzņēmumu meklē darbiniekus ar zaļajām prasmēm, un “zaļā darbinieku rekrūtešana”, kā to dēvē “LinkedIn” ziņojums, ir palielinājusies par aptuveni 25 procentiem salīdzinājumā ar citām nozarēm. Elektromobiļu ražošana, baterijas, zaļās tehnoloģijas – tas viss nepārtraukti attīstās, un Blū uzskata, ka tas ir lieliski.
“Taču problēma ir tā, ka Eiropā joprojām aptuveni tikai vienam no astoņiem, deviņiem cilvēkiem ir šādas “zaļās prasmes,” viņš skaidroja, un šis skaits katru gadu pieaug tikai par aptuveni deviņiem procentiem. “Ar to nepietiek, lai apmierinātu augošo pieprasījumu. Es nedomāju, ka šoreiz mums ir 15 gadi,” uzskata Blū.
Kas ir atbildīgs par „zaļo prasmju” deficīta novēršanu? “Kā daļu no mūsu plāniem pārejai uz zaļo ekonomiku mums ir jāsāk domāt par to, kā nodrošinātu to, ka cilvēkiem ir nepieciešamās prasmes pārejai uz zaļo ekonomiku,” saka Blū. Viņš uzskata, ka ir trīs galvenās ieinteresētās puses, kam būtu jānodrošina tas, ka ir pietiekami daudz cilvēku ar “zaļajām prasmēm”, lai paveiktu mums priekšā stāvošo darbu.
Pirmais ir darba devēji, jo neizbēgami darbs būs jāiegulda tajos uzņēmumos, kas veido vēja ģeneratoru parkus, uzlabo elektrotīklus un veic visus pārējos ar zaļo pāreju saistītos pasākumus. Potenciālo jomu saraksts ir bezgalīgs, bet tieši uzņēmumiem, kas pieņems darbā cilvēkus, būs jāizvērtē, vai viņi patiešām ir gatavi šim darbam. Un, lai aizpildītu trūkstošās vietas, tā vietā, lai skatītos uz pieredzi vai izglītību, var nākties domāt mazliet citādāk par to, ko un kā pieņemt darbā, vai cilvēkiem patiešām ir nepieciešamās prasmes,” skaidro Blū.
Bez pietiekoša daudzuma cilvēku ar prasmēm, kas nepieciešamas, lai padarītu visus mūsu sabiedrības ietekmes uz vidi aspektus pēc iespējas nekaitīgākus, progress attiecībā uz visiem galvenajiem zaļās pārveides solījumiem, kas tika doti COP28, būs daudz lēnāks, nekā tas ir nepieciešams. Blū esošo situāciju salīdzina ar Silīcija ielejas pirmsākumiem, kad nebija pietiekami daudz inženieru, un uzņēmumiem bija ārkārtīgi radoši jāizstrādā darbinieku apmācības metodes. Piemēram, intensīvas apmācības programmas jau esošajiem darbiniekiem un mācekļiem.
Nākamais lielākais spēlētājs ir investori. Lai pāreja būtu veiksmīga, viņi ir atbildīgi par to, lai vides projekti, kuros tiek ieguldīti viņu līdzekļus, dotu arī peļņu, jo viņi tomēr iegulda šajos projektos citu cilvēku naudu. Tāpat kā ar visiem ieguldījumiem, šeit svarīgs ir risks faktors.
“Kad viņi redz zaļos projektus, viņi bieži redz risku,” viņš saka. “Viens no riska veidiem ir apmācīta darbaspēka trūkums, kas varētu strādāt pie kāda konkrēta projekta attīstīšanas.” Izpratne par to, kā viņi uztver šo risku, ir būtiska, lai viss process kopumā būtu veiksmīgs. Viens no veidiem, kā mazināt esošos risku un sākt mazināt “zaļo prasmju” trūkumu, ir investoru līdzekļu atvēlēšana arī personāla apmācības nodrošināšanai. ” Tas ir mehānisms, ar kura palīdzību viņi var samazināt projekta risku, bet tas ir arī mehānisms, ar kura palīdzību mēs tiešām varam panākt lielāku progresu taisnīgas zaļās pārejas procesā,” saka Blū.
Vai valdībām ir sava loma? Trešā un, iespējams, vissvarīgākā grupa ir valdība. Katrā valstī prasmju apmācība tiek organizēta atšķirīgi. Dažas to dara daudz labāk nekā citas. Blū stāsta, ka parasti mums kā labākie piemēri, kur apmācība ir vērtējama kā visai laba, bieži tiek norādīta Vācija, Šveice un Austrija. Taču katrai valstij ir atšķirīgas metodes – un diemžēl visur nedarbosies viena un tā pati pieeja.
“Tas nozīmē, ka dažos gadījumos valdības būs labi sagatavojušās, lai varētu apmācīt cilvēkus, bet citos gadījumos labākais, ko valdības varētu darīt, ir pieprasīt, lai, apstiprinot attiecīgos zaļos projektus, investori faktiski nodrošinātu, ka atbilstoša apmācība patiešām notiek,” skaidro Blū.
“LinkedIn” ziņojumā arī konstatēts, ka sievietes ir nepietiekami pārstāvētas gan “zaļo prasmju”, gan “zaļo darbavietu” jomā. Ziņojumā teikts, ka 90% sieviešu nav ne „zaļās prasmes”, ne arī “zaļā darba” pieredzes, savukārt 16 procentiem vīriešu ir vismaz viena „zaļā prasme”. Atšķirības starp dzimumiem pastāv arī vadošos amatos – sievietes veido tikai 20 % no augstākā līmeņa vadītājiem, tostarp arī 21 % no augstākā līmeņa vadītājiem zaļajās nozarēs. “Tas ir vēl viens uzdevums, kura izpildes kontroli būtu jāuzņemas valdībām, nodrošinot, ka apmācība tiek veikta taisnīgi, lai visas grupas sasniegtu vienādu līmeni. Mēs zinām, ka šīs lietas ir iespējamas un ka tās darbosies,” tā intervijā “Euronews” saka Blū.
“Atsevišķi uzņēmumi, kas darbojas ESG [vides, sociālās un korporatīvās pārvaldības] un citās jomās, ir daudz darījuši, lai nodrošinātu lielāku dzimumu līdztiesību,” saka Blū. “Tāpēc valdības, jo īpaši domājot par to, ka tās būtībā pieprasa uzņēmumiem un investoriem ieguldīt darba spēka kvalifikācijas celšanā, var iet arī tālāk un galu galā pieprasīt, ka tiek ieguldīts arī taisnīgākā abu dzimumu iesaisti „zaļās” kvalifikācijas celšanā,” piebilda “LinkedIn” eksperts.
