– Jā gan, bet tur būtu kļuvis bagāts… 7
– Vai arī pazudis. Tur ir divi ceļi. Bet jutu, ka tas nav mans ceļš. Kāpēc darīt to, kas nav tavs? Es šeit jūtos ļoti labi. Esmu bijis ļoti daudzās valstīs, redzējis, kā tur cilvēki dzīvo. Latvijā ir vislabāk. Tā ir. Te esam dzimuši, te ir mūsu enerģija, latviešu enerģija, tāpēc šeit jūtamies ļoti komfortabli, zinām katru stūri. Vienīgi treniņiem pietrūkst augstkalnes. Tur ir retināts gaiss, kas ir ļoti svarīgi trenējoties. Kad esi lejā, cits spars. Varu jau aizbraukt uz augstkalni, bet atkal finansējums. Boksā, ja tev nav sponsoru, finansējuma nav vispār.
– Kā sākāt savu profesionālo karjeru?
– Pavisam nejauši. Man pateica – būs cīņa vienkārši šovam. Piekritu. Aizgāju noboksēju ar lietuvieti, supersmagsvaru. Bija grūta četru raundu cīņa, bet es uzvarēju. Vēl tagad to atceros. Lietuvietis bija gudrāks, viņš boksējās ar citu vārdu un uzvārdu, tāpēc varēja turpināt savu amatiera karjeru. Nuja. Bet dzīve parāda, kur man iet, un tur es arī eju.
Un tad visu mainīja pirmā cīņa, ko raidīja kanāls “Eurosport” 2010. gadā. Finālā boksējos ar ukraini Pāvelu Žuravļovu, kuram savulaik kikboksā biju zaudējis ar tehnisko nokautu. Pirmo reizi dzīvē zaudēju, un man bija psiholoģiski diezgan grūti pārvarēt savas bailes, lai tas neatkārtotos vēlreiz. Turklāt cīņu skatījās 1000 skatītāju. Tolaik nebiju tik labi fiziski sagatavots kā tagad, trešajā raundā saguru, saskābējās organisms, domāju – ja būs ceturtais ekstra raunds, būšu pagalam. Tomēr cīņu uzvarēju.
