Tengizs Gogotišvili: Pasaule vairs nebūs tāda kā iepriekš 0
Tengizs Gogotišvili, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tagad viens otru kaut kur “sūta”, un visi arī iet kaut kur. Neviens nezina, kur nonāks un kā viss beigsies, un kad. Toties visi ir pārliecināti, ka tam, kurš izdzīvos, būs ko pastāstīt mazbērniem.
Piemēram: “Kā uzsākām trešo pasaules karu.» Vai: “Kā atjaunojām Padomju Savienību.” Vai tā: “Kā mūsu “Abrami” braukāja pa Sarkano laukumu.” Varbūt: “Kā bijušais VDK apakšpulkvedis noraudzījās parādē Pensilvānijas avēnijā.” Vai tā: “Kā mēs iekārtojām Latvijas–Gruzijas robežu pie Saratovas.” Vai arī kaut ko līdzīgu politiskās daiļliteratūras žanrā.
Pienācis brīdis pateikt, ka pasaule vairs nebūs tāda kā agrāk. Protams, ja vispār būs.
Nevar teikt, ka mums iepriekš neviens nepajautāja, iesaistot mūs politisko civilizāciju savstarpējā cīņā. Pretošanās tādēļ sākās, ka mums pajautāja un mēs atbildējām – atpakaļ nē! Vairs negribam tautu cietumā.
Nevēlamies pie četriem burtiem – PSRS vai Maskavas vadīto KDLO (Kolektīvās drošības līguma organizācija). Gribam – NATO. Tā atbildēja gruzīni. Tā atbildēja ukraiņi.
Pasaule mainījās jau tobrīd, kad pēkšņi Ukraina kļuva par Eiropas centru. Nav jēgas atgādināt, ka Ukrainas jautājuma nebūtu, ja 2008. gadā Rietumiem būtu pieticis drosmes, vienotības un vēsturiskās atmiņas par padomju zemi, kuru “draugs Vladimirs” sāka atjaunot Gruzijā. Ja Rietumi neuzspļautu saviem principiem un neatjaunotu draudzīgas attiecības ar Krieviju jau astoņus mēnešus pēc 20% Gruzijas zemju okupācijas pirms 14 gadiem. Tolaik pasaule mainījās, tagad atkal mainās.
Daudzi, kas dzīvo Madridē, Hamburgā, Nicā, tikai tagad atzinuši, ka karš atgriezies mūsu kontinentā. Lai gan tas nekur nebija aizgājis – norisinājās kari Balkānos, Moldovā, Gruzijā, Armēnijā un Azerbaidžānā. Visur galvenais dalībnieks un iniciators bija Krievija. Ja pati nekaroja, tomēr musināja pretējās puses uz asumiem, piegādāja ieročus, organizēja apvērsumus, iecēla marionešu režīmus un atņēma zemes neatkarīgām valstīm. Tagad visi ceļi ved uz Kijevu. Ukrainā izšķiras, kas notiks Kaukāzā. Ja Ukrainā Putins sasniegs savu mērķi un Rietumi nespēs viņu apturēt, par nākamo jau ievērojami vieglāk iegūstamo medījumu kļūs Gruzija – Krievijas tankiem līdz Tbilisi jānobrauc vien 40 kilometru. Arī tad, ja avantūra Ukrainā izgāzīsies, Gruzija var kļūt par arēnu, kur Maskava varētu revanšēties NATO. Gruzijas valdība ar savu “atkušņa” politiku pat nedomā par pretošanos. Un pat, ja domā, tā nespēs sasaukt Drošības padomi – 40 kilometrus no kara bāzes Chinvali līdz Valsts kancelejai Tbilisi centrā var nobraukt stundas laikā.
Ja kritīs Gruzija, kritīs viss Kaukāzs. Krievu karavīri no Gjumri Armēnijā nekur nav aizgājuši, viņi tagad izvietoti arī atbrīvotajās Azerbaidžānas zemēs pēc otrā Karabahas kara 2020. gadā. Tiesa, miera uzturētāju statusā, lai gan gruzīniem labāk nekā citām tautām zināms, ko nozīmē “miera uzturēšana krievu stilā” – bataljoni ar uzrakstu – “MS” (miera uzturēšanas spēki) atradās Abhāzijā un Dienvidosetijā 15 gadus. Tad Maskava vienkārši atzina šo reģionu “neatkarību”.
Ar Lukašenko muti runā Putins. Domu par to, ka “Armēnijai nav kur dēties un nevienam (izņemot savienoto Krievijas–Baltkrievijas valsti) tā nav vajadzīga”, ko pauda Baltkrievijas diktators, var uzskatīt par Kremļa politiku reģionā. Bet kādas ir Azerbaidžānas iespējas saglabāt suverenitāti, ja Gruzija un Armēnija galīgi kļūs par Krievijas placdarmu? Cik lielu ietekmi spēs uzturēt Turcija, kas tikai sākusi nostiprināties Dienvidkaukāzā?
Ar Krieviju koķetējošā Gruzija pēc klusēšanas daudzu mēnešu garumā pirmo reiz oficiāli izteikusies par Ukrainas notikumiem. Valsts parlaments pieņēmis rezolūciju, nosodot militāro eskalāciju, taču dīvainā kārtā nepieminot pašu eskalētāju. Vai iespējams piemānīt Krieviju, “aizmirstot” nosaukt tās vārdu, un cerēt, ka Krievija aizmirsīs par Gruziju, kas kopā ar Ukrainu tiek uzskatīta par kandidāti dalībai aliansē, kā norādīts NATO 2008. gada Bukarestes samitā.
Nav iespējams noticēt Maskavas naivumam. Ja Krievijas un Rietumu līderi bieži nepiemin Gruziju, tas nenozīmē, ka tā nav iekļauta Kremļa prasībās par atteikšanos no NATO paplašināšanās. Tā, protams, atrodas attiecīgā Krievijas sarakstā. Tādēļ pēc Ukrainas tā paliek riska zonā nr. 2 – nelielā valstī Putins var vienmēr atspēlēties par neveiksmi “Novorosijā”.
Savukārt Gruzijas vadībai, kas nevēlas mācīties no ukraiņu pretošanās pieredzes, nāksies apgūt britu 84 gadus seno pieredzi. Toreiz Vinstons Čerčils norādīja premjerministram Čemberlenam, kurš bija piekāpies Hitleram: “Jums bija izvēle starp karu un negodu. Jūs izvēlējāties negodu, tādēļ saņemsiet arī karu.”
