Iztēlotās zvaigznes pārvēršas siltās saulītēs 1
Vai tāda attieksme tomēr mazliet nevelk uz mazohismu – ar tik atvērtu sirdi pieņemt zemo galu, ja ar talantu, izglītību un darbaspējām iespējams būt arī pretējā?
Arī pretējo izbaudīju, kad dzīvoju laukos. Cept maizi no miltiem, kas tikko atvesti no vietējām dzirnavām. Turēt rokās nule izdētu olu. Turpat durvju priekšā likt pie kājām slēpes un mesties baltā klajumā. Spēlēt pieneņu pļavā ar bērniem futbolu. Tas pilnībā atbilda sauklim, ka tu to sen biji pelnījusi.
Tomēr visas lielās atziņas, atskārsmes un atklājumi man nākuši nevis līdzenajos dzīves brīžos, bet tieši tad, kad visgrūtāk.
Neesmu mistiķe, arī reliģioza ne – tam savulaik esmu gājusi cauri un atmetusi kā nederīgu. Ticu tikai tam, ko esmu piedzīvojusi, pārbaudījusi un izbaudījusi uz savas ādas. Tomēr ik pa laikam nāk atskārta, ka noteikti ir arī citas dimensijas. Vienots informācijas lauks vai Dievs – nav svarīgi, kā to nosauc to, kas caur parastāko ikdienu uzrunā mani tādā valodā, kādu spēju uztvert un izmantot savā labā. Tāpēc sen vairs nebrīnos: brīžos, kad sevišķi grūti, pēkšņi kaut kas pieskaras, uzrunā – cilvēki, notikumi. Rodas kaut kas līdzīgs gaišredzībai, virsjutībai. Nāk atklāsmes, palīdzība, miers, pārliecība, kas man vajadzīgs un kas lieks. Iekšējas brīvības sajūta, spēks nešaubīties, nebaidīties, bet iet un darīt.
Esmu bagāts, man pieder viss, kas ar mani ir noticis – vairākkārt esmu secinājusi, ka tas sacīts arī par mani.
Bet tu taču esi astronome – kā ar zvaigznēm?
Tās zvaigznes, par kurām savulaik mācījos, joprojām ir turpat, nesasniedzami augstu. Savukārt tās, pēc kurām tiecos reālajā dzīvē, pa kādai tuvojas un pārvēršas siltās saulītēs. Bet tālumā iedegas aizvien jaunas.
