Muzikālās meitas, sava ceļa gājējas 1
Vai šo idejisko dzīvošanu uztver visi četri tavi bērni – ko dara, kā jūtas?
Mājās vairs palikusi tikai Līga – mācās 1. ģimnāzijas 11. klasē, starptautiskajā bakalauru programmā. Patlaban ļoti laimīga, jo tikusi pie fagota un var atgriezties studentu pūtēju orķestrī. Beidzot Jurjāna mūzikas skolu, instruments jāatdod, bet citu noīrēt nebija iespējams. Tētis astoņpadsmit gadu dzimšanas dienā uzdāvināja viņai 500 eiro, mūsu labā krustmāte Birutiņa – pārējo. Ar kāda profesionāla fagotista palīdzību vecākā māsa Holandē atrada labāko no lietotajiem fagotiem par ļoti izdevīgu cenu, 2500 eiro. To pusgadu, kamēr nespēlēja nevienā orķestrī, Līga jutās kā izraidītā. Atzinās, ka citas ievirzes draugos viņai mēdz būt garlaicīgi.
Līga grib kļūt par ārsti – atradusi labu universitāti Skotijā, studijas tur ir bez maksas. Cer, ka tētis viņu vismaz sākumā atbalstīs.
Anna ir vecākā, dzīvo Amsterdamā. Pārlecot vienu gadu, pabeidza Dārziņus, lai drīzāk tiktu skoloties pie pasaulslavenā vijolnieka Iļjas Gruberta. Sākumā dzīvoja pie tēta, tad īrētās dzīvesvietās un kopmītnē. Vīra ģimenē uzstādījums stingrs: ja bērni brauc dzīvot pie viņiem, palīdzība netiek liegta, tomēr pēc iespējas ātrāk jāmeklē darbiņš un jācenšas kļūt patstāvīgiem. Anna to uzreiz pieņēma, jau pirmajā gadā līdztekus studijām arī strādāja picērijā. Šovasar viņai bija bakalaura eksāmens, aizbraucu noklausīties. Tagad mācās maģistrantūrā Utrehtā, jo tur atrada sev nākamo vijoļspēles pasniedzēju. Visu laiku piedalās dažādos projektos. Ir braukājusi pa pasauli ar Mālera orķestri, ar savu kvartetu viesojusies Amerikā, spēlējusi Holandes radio, tagad gatavojas koncertiem kādā Karību jūras salā. Pasniedz arī privātstundas, mūzikas skolā māca vijoļspēli marokāņu bērniem. Vājam tādu slodzi izturēt grūti, bet Annucis rāda, ka ir cīnītājs.
Martuks cīnīšanos tver mazliet citādi. Pēc 1. ģimnāzijas beigšanas arī aizmetās uz Holandi, vienu semestri pamācījās – uzreiz divās programmās, turklāt holandiešu valodā. Spīdoši nokārtojas pirmo sesiju. Tomēr laikam nogurums un ilgas pēc mājām lika atgriezties. Palīdzēja man pieskatīt Mikiņu, izremontēja māsai istabu, iestājās fizmatos, vēlāk pedagogos, abas reizes dabūja stipendiju, bet semestri nomācījās, un prom. Īsti sevi nesaprot, meklē vietu, kur justos vajadzīga un par paveikto gūtu gandarījumu.
Tagad spēlē Universitātes orķestrī – pirmo klarneti. Dzied korī Aura un kopā ar Līgu – vokālajā grupā Con Moto, ņemas ar datoriem un administrēšanu atpūtas bāzē Valguma pasaule. Pēc satikšanās ar bijušajiem klases biedriem uzvelkas: tu taču biji viena no gudrākajām klasē – kāpēc nekur nemācies? Atbild: kāpēc man jārīkojas tā, kā sagaida citi? Kāpēc man jākļūst par kaut ko izcilu un kaut kas jābīda? Varbūt kādā brīdī domāšu un darīšu citādi, bet tagad gribu spēlēt, gribu dziedāt, gribu labi izdarīt darbu, ar kuru nopelnu iztiku. Kāpēc kādam jāgrib no manis vairāk?
Ko iebilst? Ja reiz apzināti esmu veidojusi bērnu par personību – ļāvusi viņam būt tādam, kāds pats jūtas – vienalga, kaktusam, lilijai vai samtenei, tad man arī jārēķinās ar šīs audzināšanas sekām. Jāpieņem, ka cilvēkam pašam ir tiesības izvēlēties savu ceļu. Arī kļūdīties. Svarīgākais, lai viņš rīkojas saskaņā ar sevi. Tagad, šajā brīdī. Bieži vien tam nav jēgas, ka vecāki par varītēm mēģina ieliet bērnā pēc iespējas vairāk gudrību ar domu, ka tās noderēs un palīdzēs būt laimīgam – vēlāk, kaut kad nākotnē, īstajā dzīvē. Bet īstā dzīve taču ir tagad un tepat! Jājūt, ka man ir labi, mums ir labi jau šajā mirklī.
To patlaban izdzīvo Rasa. Septiņpadsmit gados apprecējās, bērns piedzima, kad vēl nebija astoņpadsmit, taču kāda supermamma iznākusi! Kad ierodas ar savu meitiņu pie mums, mājās divas viesuļvētras – Miks un Rasuka meitiņa Elīza. Reizi nedēļā uz dažām stundām iedodu viņai Mikiņu un par to samaksāju – lai ir kaut neliels atbalsts jaunajai ģimenei, bet man atelpa. Parasti tad drīz zvana: zini, mēs no galda un segām uztaisījām māju, ielikām iekšā lampu, tagad sēžam lasām.
Tu neuztraucies, uzzinājusi, ka tik agri kļūsi vecmāmiņa?
Tikai par to, kā Rasuka organisms uzvedīsies dzemdībās, jo viņai kopš bērnības bijušas problēmas ar veselību. Bet tie bija lieki uztraukumi – Rasa ir atplaukusi, un arī neviens no viņas talantiem nesnauž. Līdztekus muzicēšanai Rasa forši zīmē – jau desmit gadu vecumā Mārītim no dažādām krāsām uzgleznoja uz grīdas īstu pilsētu ar ielām; lidosta iezīmēta, skola un veikals, ceļi. Vēlāk ilustrēja arī manu nelielo grāmatiņu “Visuma pasakas un mīklas”. Mākslinieciskā domāšana un praktisks piegājiens. Ja gatavojamies mājas ballītēm, viņa zīmītes mēmajiem šoviem sarakstīs, spēles noorganizēs. Labi gatavo pamatēdienus, uzkodas, cep visādas kūciņas. Tagad Biznesa koledžas neklātienē apgūst tūrisma un viesnīcu menedžmentu. Stipendija maza, vīrs nestrādā, tēta sūtītie 100 lati mēnesī izkūst kā pavasara sniegs, taču skatos, ka viņa pat ar zināmu azartu meklē, kā iztikt ar mazumiņu. Varbūt ģimenē caur to pat esam bagāti, ka bērni pie tēta redzējuši gan spožuma zonu, kas raksturo dzīvi pārtikušu eiropiešu līmenī, gan zemo galu tepat pie manis.
