Audžuģimenēs nonākušie bērni – īstākā mīlestības skola 1
Vai Jānim nav daļēja taisnība – sieviete, kurai bērnu gēns tomēr par daudz aktīvs?
Nedomāju, ka manī ir kāds īpašs gēns. Vairāk piekrītu, ka ir divu veidu – ideju un attiecību – cilvēki. Es piederu pirmajiem, kuri izdomā, ko grib panākt, tad visu mēģina izkārtot tā, lai iecerēto sasniegtu. Iedziļināties attiecību smalkumos īsti nesanāk.
Pati izaugu sirsnīgā trīsbērnu ģimenē un vienmēr zināju, ka tādas attiecības vēlos arī savā mājā. Gaidot Anniņu, tulkoju grāmatu par Mariju fon Trapu, un vēl ciešāk pieķēros idejai: cik forši, ja ģimenē daudz bērnu. Viņiem, protams, jābūt muzikāliem, lai visi var kopā spēlēt un dziedāt. Un draudzīgiem. Māte tāpēc pa reizei pat var nebaidīties iztaisīties par bubuli, pret ko bērniem apvienoties; tas tikai sekmē viņu saliedēšanos.
Šo sapni esmu īstenojusi. Tagad tieši tāpat esmu pieķērusies audžuvecāku idejai. Pasaulē cilvēku, arī bērnu, pietiek, bet par maz tādu, kuri ir laimīgi. Kādam grūtdienim palīdzēt kļūt laimīgākam – tā ir ideja, kas mani vada. Taču tās īstenošanai man bieži daudz kā pietrūkst – nervu sistēma ne vienmēr gatava šim: ejam!, darām!, muzicējam!, mīlam arī tos, kuriem nav paveicies! Tāpēc visu laiku nākas pašai augt un veidoties, vēdināt sevi un turēt grožos, jo, esot ar bērniem, galvenais ir pacietība. Bet tā rodas no izpratnes un mīlestības. Bērni parasti nav pieglaudīgas un nevainīgas būtnes, viņi mēdz būt egocentriski, negausīgi, neapķērīgi un pagalam nevaldāmi. Sevišķi jau tie, kurus vecāki vai daba apdalījusi. Varbūt tieši audžuģimenēs nonākušie bēdubrāļi ir labākā mīlestības skola. Pat tad, ja kāds no viņiem nekad neiemācīsies lasīt vai turpinās zagt, labi audžuvecāki viņu tik un tā mīlēs.
Tādas izvēles skaidrojumam varbūt noder alegorija: ņemot sunīti, taču daudz neprātojam, cik viņš gudrs vai negudrs. Sagrauž apavus, apčurā paklāju – tik un tā mīļš. Ar bērniem ir vēl saprotamāk – arī viņu iespējams mīlēt tāpat vien, nebēdājot, ka barters var nesanākt.
