Šķiršanās, kas visiem nāca par labu 1
Tev pirms Māra epopejas Rīgā bija gan dzīvoklis, gan darbs. Kāpēc tu, četru bērnu māte un fizmatus beigusi diplomēta astronome, toreiz sadomāji pārcelties uz laukiem ?
Mani lauku dzīve vilkusi visu laiku, tikai vīrs tam pretojās. Matemātiķis, programmētājs, tolaik veidoja savu firmu un bija darba rūpju pārņemts. Viņam daudz palīdzēja kāda gudra un izdarīga kolēģe. Pagāja ilgs laiks, līdz uzzināju, ka viņus saista kas vairāk. Abi ar vīru jutāmies samulsuši. Dusmu vai naida gan nebija – daudz grūtāk bija pieņemt domu, ka, paliekot pie mums, vīrs varbūt visu turpmāko dzīvi nožēlotu, ka izlaidis no rokām savu laimi. Es pat aizvilku viņu pie psihoterapeita: ja četri bērni, labāk kopā vai šķirties? Speciālists abus noklausījās, tad paziņoja laiku, kad ierasties uz nākamo sarunu. Lai mēs tik nākot un runājot, bet viņš mums palīdzēšot pašiem pamazām tikt pie skaidrības. Tas mums īsti nederēja.
Vienurīt, vedot meitas uz dārziņu, redzu – koridorā sakrautas pakas. Nākamajā dienā saiņu vairs nebija. Sazvanījāmies un vienojāmies, ka tā laikam ir vispareizāk: turpmāk šķirti.
Tēloji cēlsirdīgo?
Drīzāk izbaudīju, cik pareizi esam rīkojušies, jo šķiršanās izrādījās visiem par labu. Līdz šim man it kā bija vīrs, bet tik un tā jutos viena, kā teiktu mamma – salmu atraitne. Arī bērni tēti tikpat kā nejuta, jo viņš brīvdienās bija tik pārguris, ka gribēja pagulēt, bet mēs, lai netraucētu, klusi izlavījāmies pastaigāt. Turpretī pēc šķiršanās viņi abi ar draudzeni nedēļas nogalēs ņēma meitenes pie sevis un veda uz dažādiem pasākumiem. Viņām beidzot sākās dzīve kopā ar tēti. Vīra jaunā dzīvesbiedre, kura viena audzināja divus puikas, pat nopriecājās, ka beidzot tikusi pie bizītēm un kleitiņām.
Pēc dažiem gadiem vīrs Jānis – abi mani dzīves vīrieši bijuši Jāņi – kopā ar jauno sievu pārcēlās uz Holandi, tagad pašiem ir meitiņa. Bieži apceļo pasauli un pa kādam no maniem bērniem paķer līdzi – viņiem tā ir ļoti noderīga apvāršņu paplašināšana.
Man šķiršanās beidzot arī ļāva īstenot sapni par laukiem. Jo manai vīratēva māsai Birutai, kura vienmēr mums daudz palīdzējusi, atgūtajā dzimtas īpašumā tieši tolaik māja draudēja palikt tukša. Tā ievācāmies Liepas pagasta Lieltomēnos. Pie manis pārcēlās arī draugs Jānis. Rets salikums – zelta rokas un dzejnieka dvēsele. Iepazināmies, kad savulaik pēc Universitātes beigšanas strādāju Candera muzejā, kur viņš bija saimniecības vadītājs. Laikā, kad es šķīros, arī viņam ģimene pajuka – tā sagājām kopā.
Jānis pelnīja naudu, strādādams pie saimniekiem, brīvajā laikā izbūvēja pagrabu, remontēja māju, kūti. Rakstīja dzejoļus. Es audzēju vistas, cepu maizi, kopu dārzu, tulkoju grāmatas, uzrakstīja pa rakstam žurnālam Mans mazais, kur pirms tam biju mazliet pastrādājusi, sēdēju meitenēm blakus pie klavierēm un vijoles.
Pamazām jutām, ka kopdzīve tomēr īsti nesanāk.
Vēlāk Jānis šķiršanās iemeslu noformulēja ļoti precīzi: kad es aicināju tevi pasēdēt ziedu pļavā noliktā vannā un pajūsmot par saulrietu, tu mani pat nedzirdēji, jo bija jāliek gulēt bērni, kas mierīgi varēja palīst zem sedziņām paši.
Viņam laikam manis pietrūka līdzīgi, kā man savulaik Britāla.
Jānis atgriezās Rīgā. Apstākļi salikās tā, ka arī es sapratu: palikšanas vairs nav.
Rūdīta pilsētniece, kurai vienai laukos grūti iztikt?
Ne tikai tas. Anna labi spēlēja vijoli un bija sākusi iet Dārziņskolā. Pēc pārcelšanās uz laukiem es viņu katru nedēļu vedu uz vijoļstundu Rīgā pie skolotāja Doriņa. Reiz viņš atzina, ka tam nav jēgas – vai nu jāmet mūzikai mieru, vai jāatgriežas skolā. Sarunā ar Annu nolēmām, ka jāsamierinās ar tām muzicēšanas iespējām, kas rodamas tepat. Kad mēnesi instruments nebija aiztiks, Anna sēri nopūtās: mammu, tiklīdz paskatos uz vijoli, man gribas raudāt. Es tieši tajā dienā biju nolēmusi aizvest skolotājam visu līdziedoto nošu materiālu. Rosināju meitu uzrakstīt viņam atvadu vēstulīti ar paldies. Gaidot sastrēgumā uz Vanšu tilta, paskatījos, kas tajā rakstīts. “Biju cerējusi kļūt par slavenu mākslinieci, bet tagad jāsamierinās, ka sapnis nepiepildīsies. Taču par to, kas bijis, Jums paldies.” Vēstuli izlasījis, skolotājs kļuva nemierīgs: varbūt tomēr nāciet pavasarī uz iestājeksāmeniem un mēģiniet tikt Dārziņskolā atpakaļ! Kad tas izdevās, šaubu vairs nebija: jāatgriežas Rīgā. Arī trauslajai Mārīša veselībai bija nepieciešama labāka speciālistu sasniedzamība.
