Cibiņa stāsts ar laimīgām beigām 1
Stāsta sākumam, kura galvenais varonis ir Mārītis, cik atceros, daudz radniecības ar Cibiņu. Tikai Poruka varoni atrada zem eglītes nosalušu, taču tev Māri izdevās atdzīvināt.
Par salšanu taisnība, tikai es pati viņu neatradu. Tolaik dzīvojām laukos, visas četras manas meitas un mans draugs Jānis. Divdesmit grādu salā vedot bērnus uz skolu, mašīnu nostopēja sieviete ar zīdaini rokās. Jānis aizgādāja svešinieci uz norādīto vietu, tur neviena nebija, un viņš atveda nepazīstamo pie mums. Sieviete stāstīja: kopā ar bērnu bijusi slimnīcā, bet, uzzinājusi, ka mazo gatavojas nodot bērnunamā, viņu izzagusi un aizmukusi. Neviens no paziņām patvērumu nav devis, tāpēc nakšņojusi kāpņu telpās.
Naktī puisītis dega karstumos, no rīta Guntai – tā sievieti sauca – kājas kā bluķi, kurpes uzvilkt nevarēja. Nieru kaite. Jānis viņu aizveda uz Stradiņiem, Mārītis, savai mammai piektais bērns, palika pie mums. Desmit mēneši, bet vēl pat nerāpoja, nesēdēja, nemācēja apvelties uz vēderiņa. Zobiņu nebija, paraudāt nebija spēka. Kopā ar meitām metāmies viņu masēt un mīļot, un mūsu jauniegūtais brālītis pamazām atkopās. Viņa mamma sākumā vēl cerēja savākties un ņemt dēliņu pie sevis, taču redzēdama, ka nekas nesanāk, parakstīja papīru, ka uztic bērnu man. Pēc neilga laika, kārtējo reizi izmukusi no slimnīcas, viņa nomira.
Par manu lēmumu paturēt Māri Jānis pamatīgi satraucās – viņam šķita, ka vajadzībā pēc bērna ik pa diviem gadiem (tāds intervāls ir meiteņu vecumam) man zūd skaidrā saprašana. Pat sameklēja Guntas māsu: ņemiet radinieku pie sevis! Bet tai pašai bija piecas atvases – atteicās. Tomēr vēlāk viņš zēnu, kurš nu bija nonācis manā aizbildniecībā, arī savā sirdī pieņēma – tāpat kā visus manus bērnus.
Pieredze, ko man deva Mārītis, iespējams, noderētu visiem, kuriem tādi bērni – nedaudz citādāki. Pirmkārt – rēķināties nevis ar viņa gadiem, bet iekšējo vecumu. Nepārmest: tev jau septiņi gadi, taču vēl neproti sasiet kurpju aukliņas, bet atrast iemeslu, lai paslavētu: re, cik labi – tu aizvien biežāk uzvelc zābakus pareizajā kājā. Vēl svarīgi neko neuzspiest, bet darboties ar to, kas viņam interesē. Sakarā ar diezgan nekontrolējamo uzvedību un pastiprināto jutību Mārim pirms skolas gaitu uzsākšanas bija jāveic encefalogramma. Uzzināju, ka viņam pietiekami labi nedarbojas paškontroles zona un smadzeņu apvidus, kas saistīts ar matemātikas apguvi. Iespējams, ka zēns iemācīsies veikt darbības tikai skaitļa 20 ietvaros – tā mani brīdināja. Par laimi, viņš jau tolaik veikli rēķināja līdz simtam. Tomēr diezgan nopietni bija nācies pagrozīt pašai savas smadzenes, lai to panāktu. Tāpat kā ar māsām, rēķināt sākām jau no trīs gadu vecuma. Uz galda divi āboli, māsa paņem vienu, viens atliek – to Mārītis nekādi nesaprata. Toties uzreiz spēja sevi iztēloties spraigas darbības notikumos. Viņam ļoti patika multfilmas, tāpēc matemātiku mācījāmies, turpinot dzīvošanu multenīšu pasaulē. Donalds Daks, dzenoties pakaļ aizbēgušajiem māsasdēliem, vispirms ar mašīnu pajoņo garām diviem kokiem, tad klajumam, kurā aug trīs koki. Kas notika tālāk? Uzzināsi, kad pateiksi, cik kokiem viņš pabrauca garām. Pieciem! Bet tālāk māsasdēli bija noslēpušies aiz puķu dobes, kurā ziedēja sešas samtenes un trīs saulespuķes. Cik puķu kopā?
Ar multenīšu sacerēšanu biju pagalam nomocījusies, bet Mārītis aizrautīgi rēķināja. Tā arī visās gudrajās grāmatās raksta – ja kāds smadzeņu apgabals ir apgrūtināts, tā funkcijas uzņemas citi, ja vien tos iedarbina pareizajā brīdī un noslogo vajadzīgajā intensitātē.
